DIENASKĀRTĪBĀ
>
Par aktuālo valstī un iestādēs (preses relīzes)
TĒMAS
23. augustā, 2021
Lasīšanai: 8 minūtes

E. Levita runa pirmās Valstiskuma balvas pasniegšanas ceremonijā, atzīmējot Konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” 30. gadadienu

Dāmas un kungi! Ekselences!

Godātie Augstākās padomes deputāti, kas balsoja par valsts neatkarību!

Godātais Valstiskuma balvas laureāt!

Mūsu valstiskuma atslēga ir ierakstīta Satversmes 1. panta divos pirmajos vārdos. Tie skan: “Latvija ir…”

Tas nozīmē būt, pastāvēt ikkatrā laika nogrieznī, šodien, rīt, pēc 100 gadiem. Tā ir Latvijas tautas Satversmē ierakstītā apņemšanās uzturēt Latvijas valsti laika bezgalībā, tātad − mūžīgi.

Satversmes vārdi “Latvija ir” ietver sevī gan valstiskuma konstatējumu, gan attieksmi – pilsoņu, katras paaudzes un katra no mums pašnoteiktu pienākumu pastāvīgi, bez pārtraukuma uzturēt savu valsti.

Tātad – tas ir mūsu sabiedrībai uzlikts pienākums būt ne tikai vienkāršai cilvēku kopai kādā teritorijā, bet gan – būt par valsti.

Kā konstitucionāla apņemšanās “Latvija ir” tika ierakstīta Satversmē 1922. gadā.  Tomēr jau 1917. gadā, vēl pirms valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, Latviešu Pagaidu nacionālā padome paziņoja: “Ja mums ir tiesības radīt Latvijas valsti, tad šīs tiesības mums to uzliek kā pienākumu pret saviem pēcnācējiem.”

Valsti rada valstsgriba. Bez valstsgribas nav arī valsts.

1918. gada novembrī, tikai vienu nedēļu pēc Pirmā pasaules kara beigām, 40 cilvēki vācu joprojām okupētajā Rīgā izveidoja Tautas padomi un uzņēmās pārstāvniecības tiesības, atbildību un arī risku, paziņojot, ka Latvija ir. Viņi, Tautas padomes locekļi, neuzskatīja, ka jāveic socioloģiska aptauja vai jāpēta reitingi, lai noskaidrotu, cik procenti iedzīvotāju gribētu savu neatkarīgu valsti. Iespējams, ka liela tautas daļa tā brīža izpostītajā Latvijā par neatkarību varbūt nemaz nebija domājuši. 

Taču šajā mirklī tika veidota vēsture. To veidoja pārdesmit drosmīgu, tālredzīgu un atbildīgu cilvēku, kuri 18. novembrī izšķīrās par valstisku rīcību izšķirīgā brīdī.

Viņi konkrēti īstenoja abstraktas politiskās vienības – latviešu nācijas – valstsgribu.

Pārvērta nāciju par valsti.

Dāmas un kungi,

Vēsture nenotiek pati no sevis. To veido un virza konkrētu cilvēku izvēles un rīcība. Īpaši − vēsturisku iespēju brīžos.

Šīs iespējas var izmantot, bet var arī neizmantot. 1918. gadā bezpersonisko vēstures ratu, kam maz interesēja tādu latviešu liktenis, šie cilvēki, Tautas Pagaidu padomes locekļi, nolēma pagriezt savai – latviešu tautai - vislabākajā iespējamajā virzienā.

Godātie klātesošie!

Valsts nekad nav bezpersoniska, neitrāla vai caurspīdīga. Vārdos “Latvija ir” iekodēta  noteikta  valstiskuma identitāte ar no tās izrietošu mērķi, kādēļ Latvijas valsts pastāv.

Šis mērķis kopš 2014. gada ir ierakstīts Satversmes ievadā, un tas ir, pirmkārt, nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem; otrkārt, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību, jo latviešu nācija bez tām nav iespējama; un, treškārt, katra cilvēka un visas tautas labklājību. Bez šo mērķu piepildīšanas valsts pārvērstos tukšā čaulā, vienkārši teritorijā, kuru visticamāk aizņemtu kāda cita valsts. Jo teritorijas tukšas nestāv.

Valsts ir ietvars, struktūra un instruments, kurā Latvijas valstiskuma mērķi vislabāk īstenot. Sava valsts – visdrošākais un labākais veids, kā nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu ilgtermiņā.

Savukārt visracionālākā valstiskuma forma ir demokrātija. Tā atsevišķiem indivīdiem − katram ar savām rūpēm un interesēm – dod iespēju vienoties par kopīgā labuma mērķiem un tos īstenot. Demokrātija ir instruments, ar kuru cilvēks, ietekmējot kopīgos lēmumus, ietekmē arī savu dzīvi. Vienalga, vai piedalās vēlēšanās vai nepiedalās, jo arī nepiedalīšanās sabiedriskajās aktivitātēs rada ietekmi. Taču labāk, gudrāk un racionālāk ir piedalīties.

Savukārt cilvēki saprātīgi sadzīvot sabiedrībā var tikai tad, ja tie daļu no saviem resursiem − it sevišķi garīgos un laika resursus − novirza sabiedrības kopējam labumam. Tātad − rīkojas valstiski.

Tieši okupācijas atņemtais valstiskums, cilvēku beztiesiskums, sajūta, ka apdraudēta pati latviešu nācijas pastāvēšana, bija tā liesma, kas gruzdēja zemdegās un izlauzās astoņdesmito gadu otrajā pusē.

Un tāpat kā 20. gadsimta sākumā, lai cauri cerībām un miglainām apjausmām nonāktu līdz Satversmē noteiktajiem vārdiem “Latvija ir”, pirms 30 gadiem bija nepieciešama konkrētu cilvēku rīcība, un šodien šajā zālē ir daļa no šiem cilvēkiem, kas pagrieza bezpersonisko vēstures ratu pareizā un vajadzīgā virzienā. Šie cilvēki, kas pirmie ar sarkanbaltsarkano karogu rokās pieminēja pie Brīvības pieminekļa padomju upurus 1987. gadā un pirms tam jau 1986. gadā nodibināja cilvēktiesību grupu “Helsinki `86”. Tie, kas visā Latvijā tūlīt pēc tam sāka dibināt Tautas frontes nodaļas. Tie, kas stājās Baltijas ceļā un ar atbildības sajūtu teica – tieši man tur ir jābūt, nevis, eh, gan jau aizies kāds cits.

Latviešu tautas valstsgriba astoņdesmito gadu beigās bija padarīta redzama iespaidīgā tautas kustībā, bet bija jābūt konkrētiem cilvēkiem − Latvijas tautas frontes biedriem un līderiem, daudziem citiem, kuriem, sastopoties ar milzīgu pretestību gan Latvijā, gan Maskavā, bija jāizvēlas pareizā taktika, lai sasniegtu mērķi − Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Un es vēlreiz pateicos tiem, kas toreiz bija tur klāt un paveica to toreiz, lai mēs pēc 30 gadiem tagad varētu pulcēties un atcerēties šos notikumus.

Neatkarības atjaunošana bija pienesums ne tikai mūsu latviešu tautai. Es gribu atgādināt, ka pirms 30 gadiem mūsu neatkarība tika atjaunota nevis PSRS sabrukuma rezultātā, bet Padomju Savienība sabruka, pateicoties igauņu, latviešu un lietuviešu neatkarības kustībām. Un ir ļoti svarīgi apzināties šo mūsu tautu pienesumu Eiropas un pasaules vēsturē.

Jo visu laiku baltiešu kustības atradās Padomju Savienības demokratizācijas procesa priekšgalā. Tās bija šī procesa virzītājspēks, kamēr Maskava, kaut gan militāri spēcīga, politiski pastāvīgi tika iespiesta aizsardzības un atkāpšanās pozīcijās. 

Tā bija vienreizēja ģeopolitiska ietekme, ko latvieši toreiz veica, un latvieši līdz ar to arī deva savu pienesumu demokrātiskas Eiropas radīšanā, sagraujot mūri starp Austrumiem un Rietumiem, un līdz ar to arī Eiropas Savienība varēja paplašināties.

Godātie klātesošie!

Vārdi “Latvija ir” ietver sevī gan esību šeit un šodien, gan jābūtību, pastāvēšanu vienmēr nākotnē.

Valsts dibināšana un neatkarības atjaunošana nosaka un turpina ietekmēt mūsu dzīvi šeit un tagad. Ja 1918. gadā nebūtu dibināta Latvijas valsts, diez kā mēs šodien dzīvotu, un, ja pirms 30 gadiem tā nebūtu atjaunota, es domāju, ka mēs zinām, kā mēs tad dzīvotu, bet diez vai mēs to gribētu. Tāpat arī mūsu šodien pieņemtie lēmumi vēršas nākotnes īstenībā. Valsts balstās uz saviem pilsoņiem.

Valstiskuma apziņa ir svarīgākais atskaites punkts pilsoņu rīcībai savas tautas un tās nākotnes labā.

Šodien pirmo reizi tiek pasniegta Valstiskuma balva, un tā iemieso šo apziņu. Tā ir šīs balvas jēga. To katru gadu šodien un turpmāk saņems cilvēks, kurš būs devis vienreizēju, izcilu ieguldījumu mūsu valstiskuma stiprināšanā.

Labs saturs
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU