Man ir tā laime. Es esmu pietiekami veca, lai atcerētos. Es piedzīvoju 1989. gada vasaru Rīgā un Berlīnē. Rīgā bija Atmoda. Cilvēki bija laimē apdulluši, kā no tumsas spilgtā gaismā iznākuši. Gaisā virmoja brīvības elpa. Brīvība nozīmēja okupācijas beigas, savas valsts neatkarības atgūšanu, izlaušanos no citas valsts varas slimīgas un patvaļīgās kontroles, kurā cilvēki tika pieskatīti, likti šaurās robežās un sodīti par šo robežu pārkāpšanu. Brīvība visupirms nozīmēja izlaušanos no verdzības un tiesības uz pašnoteikšanos, kā brīvai valstij un kā brīvai personai. Jo valsts neatkarība un demokrātiska valsts iekārta tika izprasta arī kā ikviena pilsoņa brīvības priekšnoteikums. Latvieši 1989. gadā teica: uz neatkarību iesim, kaut vai pastalās. XX gs. beigās tas nozīmēja: mēs esam gatavi upurēt ekonomisko labklājību brīvībai. Rīgā notika masu demonstrācijas, kurās tauta dziedāja par to, ka tai ir tiesības dzīvot savā valstī un pašai lemt savu likteni, tai ir tiesības runāt savā valodā un atcerēties savu vēsturi. Ģimenēm, kuras izšķīra Otrais pasaules karš, ir tiesības apvienoties. Mēs jutām “brāļu plecu”, jo notikumi līdzīgi attīstījās arī Igaunijā un Lietuvā.
Tās pašas 1989. gada vasaras vidū studentu delegācijas sastāvā es mēnesi dzīvoju Austrumberlīnē. Mēs apciemojām Humbolta universitātes juridisko fakultāti. Tikāmies ar pasniedzējiem un studentiem. Berlīnes ielās viss bija mierīgi. Šķita, ka padomju režīms visu kontrolēja. Vienīgais apdraudējums vai pat tikai neērtība padomju Vācijai bija tā, ka Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā bija uzsācis perestroiku, kas nozīmēja arī glasnostj jeb vārda brīvību.
Glasnostj politika nozīmēja, ka tika atgriezta svira, kas liedza cilvēkiem runāt patiesību, tostarp par vēstures faktiem. Taču tas nenozīmēja pienākumu valstij to darīt. Padomju Savienība arī glasnostj laikā turpināja melot tautai, piemēram par Černobiļas katastrofu.
Tomēr vārda brīvības robežas ar glasnostj politiku tika neizmērojami paplašinātas. Piemēram, žurnālists Mavriks Vulfsons 1988. gada 2. jūnijā Latvijas PSR Radošo savienību plēnumā uzstājās ar runu par Latvijas okupāciju un atklāti nolasīja Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus. Gadu vēlāk viņš šo pašu informāciju pauda jau no valsts augstākās tribīnes PSRS Tautas deputātu 2. kongresā krievu valodā un visai Padomju Savienībai, jo šo kongresu translēja televīzija. Vulfsons tika iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā, taču tiešas represijas nesekoja.
1989. gada vasarā Humbolta universitātē par šādiem jautājumiem nerunāja. Vienīgās vērtīgās atziņas, kas palikušas atmiņā no privātām sarunām ar vācu studentiem: Gorbačova politika nav piemērota Vācijai, un vispār Markss sociālisma teoriju izstrādāja vāciešu mentalitātei, tāpēc sociālisma ieviešana Krievijā visu sabojāja un degradēja tīro ideju. Es atgriezos Latvijā, un jau augusta nogalē visas trīs baltiešu tautas sadevās rokās, lai pieminētu Molotova-Ribentropa pakta 50. gadadienu. Cauri Rīgai gāja Baltijas ceļš kā triju Baltijas tautu nevardarbīgās pretošanās akcija.
Berlīnē, kur man viss šķita mierīgi, es noteikti runāju ar nepareizajiem cilvēkiem, jo citādi tikai pāris mēnešu vēlāk nebūtu burtiski uzsprādzis padomju režīms. Nebrīves un sadalītās Eiropas dzīvā simbola – Berlīnes mūra – krišana nozīmēja jaunas pasaules sākumu. Tas deva cerības uz uzvaru arī mums Rīgā. Cerības piepildījās, lai arī pēc ļoti vētrainiem notikumiem, kuru iznākumu tolaik neviens neņēmās prognozēt. 1991. gada decembrī tika lemts par Padomju Savienības pašlikvidēšanos. Sociālistiskās sadraudzības jeb 1955. gada Varšavas līguma valstu bloks, kuru kopā saturēja izpalīdzīgā padomju armija, sabruka.
Jau gandrīz 30 gadus mēs, kas atbrīvojāmies no totalitāras valsts žņaugiem, esam brīvi cilvēki! Vai mēs esam brīvi? Vai brīvības jēdziena saturs pēc 30 gadiem joprojām ir tas pats, kas mūs cēla uz pretošanos režīmam 1989. gadā? Tie ir jautājumi, kas nedod man mieru. Tāpēc savās pārdomās gribu dalīties ar Jums.
Tas, ko mēs saņēmām pēc neatkarības atgūšanas, nevienam sapņos nerādījās. Visupirms ikvienu skāra ekonomikas sabrukums, jo mūsu industrija bija iebūvēta kā daļa no lielās savienības ekonomikas sistēmas. Neizmaksātas algas, bezdarbs, nevienam nevajadzīgas profesionālās prasmes un neaktuāla svešvaloda izrādījās brīvības cena, ko maksāja indivīdi. Vienlaikus parādījās iespējas, kādas pusgadsimtu mums nebija bijušas: preses brīvība, reliģijas brīvība, biedrošanās brīvība, pārvietošanās brīvība, privātīpašums...
Pēc valsts totālas kontroles atcelšanas daļā sabiedrības iestājās eiforija. Brīvība tika pārprasta kā visatļautība. Ikvienā sabiedrībā brīvība bez tiesiskā regulējuma, kas nodrošina katra brīvības samērīgu baudīšanu, ir patvaļa. Visaptveroša normatīvā regulējuma jaunajām ekonomiskajām attiecībām vēl nebija. Taču visiem bija skaidrs, ka Padomju Savienības vairs nav. Tātad cilvēku iniciatīvu ierobežot nedrīkst. Mēs zinājām, ka pasaule dalās sociālistiskajās valstīs un kapitālistiskajās valstīs. Mēs gribējām celt demokrātisku valsti, kas respektē personas brīvību. Mēs vairs nebijām sociālistiska valsts, taču par to otru variantu, kas mēs gribējām kļūt, mēs zinājām tikai to, kas mums bija mācīts, balstoties uz marksismu. Tāpēc 1990. gados mēs piedzīvojām mežonīgo kapitālismu, kurš aprakstīts Marksa un Ļeņina darbos.
1990. gadu sākumā pamatā spēkā bija vecie padomju likumi, kuru normas tiesneši atbilstoši laika garam vai nu piemēroja vai nepiemēroja. Piemēram, lai gan kopš padomju laikiem spēkā esošais kriminālkodekss paredzēja kriminālatbildību par spekulāciju jeb privātu tirgošanos, gūstot no tās peļņu, darbībām ar valūtu, homoseksuālām dzimumattiecībām un virkni citu darbību, normas tiesās piemērotas netika.
Tika radīti jauni likumi un atjaunoti spēkā vecie pirmsokupācijas laika likumi, jo vadoties no valsts nepārtrauktības doktrīnas Latvija 1991. gadā atjaunoja 1918. gada Latvijas republiku. Līdz ar Latvijas Republikas starpkaru laika likumiem: valsts konstitūciju – Satversmi, civillikumu, notāru likumu u.c., bibliotēku slēgtajos fondos tika meklēti arī Latvijas tiesību zinātnieku darbi, kas skaidroja šos likumus.
Varam būt laimīgi, ka šajā grūtajā laikā mēs netikām atstāti vieni! Mūs atbalstīja “vecā Eiropa”, tostarp palīdzot sabiedrībā kopt izpratni par demokrātiju un tiesisku valsti, par cilvēka pamattiesībām. Skandināvijas valstis un Vācija sūtīja grāmatas, viesprofesorus, deva iespēju mūsu studentiem un pasniedzējiem doties pieredzes apmaiņā, lai mācītos: kas ir brīvība tiesiskā valstī. Mēs cēlām tiesisku valsti, ne tikai radot jaunus likumus, bet mainot visu tiesību sistēmu. Aptuveni 10 gadu laikā, atsakoties no sociālistisko tiesību sistēmas, tās vietā tika izveidota kontinentālās Eiropas tiesību sistēmai piederīga. Jau 1990. gadu beigās bija ielikti pamati, lai personas brīvība tiktu garantēta tiesiskā valstī, kas respektē cilvēktiesības. Mēs pārņēmām Eiropas labāko pieredzi: 1996. gadā valstī tika izveidota Satversmes tiesa, 1998. gadā Satversmei tika pievienots mūsdienīgs cilvēka pamattiesību katalogs, 2001. gadā tika ieviests konstitucionālās sūdzības institūts, kas ikvienam, kura tiesības aizskar tiesību norma, ļauj meklēt aizsardzību konstitucionālajā tiesā, 2004. gadā izveidotas administratīvās tiesas, 2007. gadā tika izveidots ombuda institūts, pakāpeniski tika veidota klasiskā trīspakāpju tiesu sistēma, stiprinot tiesu neatkarību un tiesnešu ētiku, u.t.t.
Sistēma tika pārbūvēta tik strauji, ka tie, kas nepiedalījās pašos pārbūves procesos pat neattapa, cik dziļas pārmaiņas īsā laikā valsts ir piedzīvojusi. Arī tie, kas piedalījās pārbūves procesos, darbojās savu zināšanu un pieredzes ietvaros, cenšoties ievērot rekomendācijas, kuras mēs saņēmām no Eiropas Savienības, lai atbilstu prasībām uzņemšanai Eiropas Savienībā.
Mēs esam darījuši visu, lai uzceltu demokrātisku tiesisku valsti, kas garantē personas brīvību. Mēs esam radījuši šo celtni no tiesību normām un institūcijām. Taču, cik brīvi mēs esam un gribam būt? Cik daudz izvēļu esam gatavi atstāt citiem?
Kādā konferencē dzirdēju teoriju par kolektīvās domas inerci: sabiedrības kolektīvā doma jeb sociālā kultūra esot inerta, proti, nospiedums tajā paliek tikai pēc ilgstošas iedarbības, taču pēc tam šis nospiedums tikpat lēni zūd. Domas autors teica, ka Latvijas tauta padomju okupācijas laikā saglabāja ilgas pēc savas valsts un brīvības, jo pirms Otrā pasaules kara valstī valdošā autoritārisma apstākļos tika pastiprināti kopts patriotisms un lepnums ar savu zemi. 50 gadus šī ideoloģija esot gruzdējusi tautas kolektīvajā zemapziņā. Taču šobrīd mūsu sabiedrībā uz āru nākot padomju ideoloģijas atstātais nospiedums. Nezinu, vai pilnībā varu piekrist šai atziņai, taču ir dažas iezīmes, kas man liek šo teoriju uzskatīt vismaz par vērā ņemamu.
Padomju ideoloģija bija virzīta uz indivīda brīvības ierobežošanu par labu kolektīva vērtībām un interesēm. Sabiedrības un indivīda dzīve tika regulēta visās tās detaļās, jo kolektīvs zināja labāk, ko indivīdam vajag! Tāpēc indivīdam bija ierobežota izvēles brīvība, ierobežotas pašnoteikšanās tiesības. Turklāt bagāta cilvēka manta noteikti bija zagta kolektīvam, tāpēc viņa pienākums bija dalīties, ja neizdodas pierādīt šīs mantas nelegālo izcelsmi! Savukārt valsts, kas ierobežoja personas brīvību, vienlaikus uzņēmās atbildību par tās dzīvi – valsts pienākums bija ne tikai rūpēties par izglītību, veselības aprūpi, bet arī nodrošināt darbu, mitekli. Tieši valsts bija atbildīga par to, ka ikviens dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi!
Padomju valsts to solīja, bet nespēja izpildīt. Taču to, ko indivīds nepaguva saņemt no padomju valsts, tas sagaida no demokrātijas. Cilvēkiem ir laupīta izjūta, ko nozīmē pašiem ne tikai baudīt brīvību, bet arī atbildēt par savu lēmumu sekām. Pašiem uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Vēl viena atziņa, kas izskaidro Latvijas sabiedrības domāšanas veidu, nav ideoloģijas iedvesta, bet tomēr nāk no tautas pieredzes – dzīvo šodien! Manas dzīves laikā esmu piedzīvojusi piecas naudas reformas un pie katras no tām esmu zaudējusi uzkrājumu vērtību. Tāpēc nebrīnieties, ka salīdzinot ES dalībvalstu iedzīvotāju naudas uzkrāšanas paradumus, redzat tik būtiski atšķirīgu ainu, salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm. Mūsu pieredze ir būtiski atšķirīga! Tas izskaidro arī izvairīšanos no sociālā apdrošināšanas maksājumu nomaksas, jo daudzi no mums netic, ka nākotnē saņemsim šodien solīto pensiju. Nekādu ilgtermiņa ieguldījumu, jo, kā saka latviešu tautas sakāmvārds, “ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs”. Pēc pārprastas brīvības eiforijas deviņdesmito gadu sākumā, tiesiskas valsts pamatu ielikšanas turpmākajos gados, šodien varu teikt, līdz izpratnei par personas brīvību cilvēka cieņas un pamattiesību diskursā vēl mērojams tāls ceļš. Kamēr indivīds turpinās sagaidīt, lai kāds cits viņa vietā domā un dara, uzņemoties atbildību par viņa labklājību, kamēr valsts struktūras uzskatīs, ka tās labāk par pašu personu zina, kas tai vajadzīgs, ka valsts mērķis ir cilvēku pārtaisīt, manuprāt par personas brīvību kā pašnoteikšanos, kas atbilst cilvēka cieņai, runāt ir pāragri. Tā nu ir sanācis, ka neatkarības cīņu laika sauklis “Mēs paši gribam savu likteni lemt”, šodien reizēm nozīmē: “Mēs paši, nevis okupācijas vara, noteiksim kā mūsu cilvēkiem dzīvot, ierobežojot viņu pašnoteikšanos”. Satversmes tiesa pēdējos gados ir vērtējusi virkni likumdevēja radītu personas pamattiesību ierobežojumu, kas bija “absolūti aizliegumi”, proti tādi, kuriem nav gala termiņa, tie nav pārskatāmi, arī mainoties apstākļiem, nekāda vērtēšana vienkārši nav paredzēta. Vienā no tiesa izskatītajām lietām personai pat nebija iespēju tai nelabvēlīgu lēmumu pārsūdzēt tiesā.
Likumdevējs ar degsmi ierobežo pilngadīgu personu tiesības lemt par sevi. Piemēram, tiek noteikts, kādos tilpumos drīkst pildīt alkoholiskos dzērienus, lai tauta nenodzertos. Savukārt cits likumprojekts ierobežoja sievietes tiesības ziedot savas olšūnas, proti, lemt par savu ķermeni. Tikai sieviešu tiesību aktīvistu pretestība šo projektu lika noņemt no dienas kārības. Arī sabiedrība kopumā zina, kā indivīdam dzīvot, jo daļa šo ierobežojošo likumprojektu dzimst nevalstiskajās organizācijās. Man kā zinātniekam gadu no gada tiek sašaurināta mana zinātniskās jaunrades brīvība. Lai es būtu pilnvērtīgs zinātnieks – nozares eksperts – man ar noteiktu regularitāti – reizi gadā – ir jāpublicējas datubāzēs reģistrētos laikrakstos. Ja tas tiek izpildīts, speciāla komisija mani uz trim gadiem atzīst par pilnvērtīgu zinātnieku.
Spilgts piemērs atšķirīgajai izpratnei par pilsoņa brīvību posttotalitārā sabiedrībā un vecajā demokrātijā, manuprāt, iezīmējās lietā par valsts karoga novietošanas pienākumu, kurā Satversmes tiesa pieņēma spriedumu 2015. gada 2. jūlijā. Persona sūdzējās, ka tai ir paredzēts administratīvais sods, ja tā noteiktā datumā, kas viņas ģimenē ir bērnu svētki, nepaceļ valsts karogu sēru noformējumā. Vērtējot apstrīdēto regulējumu, tiesa veica izpēti, vai citās valstīs ir līdzīgs personas pamattiesību uz vārda brīvību ierobežojums. Atklājās interesanta aina: nevienā vecajā Eiropas demokrātijā nebija nekā tamlīdzīga, bet jaunajās demokrātijās bija atrodami līdzīgi risinājumi. Politologs Ivars Ījabs lietā norādīja: viedoklis, ka Latvijas valsts karoga lietošana noteiktos datumos veicina sabiedrības izglītotību, patriotismu un izpratni par demokrātiju, ir spekulatīvs. Atskatoties vēsturē, Ījabs secināja, ka stingra prasība apliecināt lojalitāti ir raksturīga autoritāriem un totalitāriem režīmiem, taču šāda tendence esot saskatāma arī jaunās, vāji konsolidētās demokrātiskās valstīs.
Vai cilvēki jūtas ierobežoti savās brīvībās? Tikai daži, jo liela daļa sabiedrības locekļu tā arī nav ieguvusi izpratni par brīvību kā pašnoteikšanos, par atbildības uzņemšanos par savu dzīvi, toleranci pret citu brīvību pašnoteikties citādā veidā, nekā mēs to gribētu. Satversmes tiesā ienākošās konstitucionālās sūdzības var kalpot par sava veida indikatoru tam, ko cilvēki sagaida no pamattiesībām un valsts. Visupirms tā ir taisnīga tiesa, tad tie ir materiālie labumi: pabalsti, pensijas, īpašums. Protams, varam teikt, ka esam salīdzinoši nabadzīga sabiedrība, kas nosaka šo materiālo labumu īpašo nozīmi. Tomēr aiz visiem šiem labumi ir zināmā mērā bezjēdzīgi, ja aiz tiem nestāv cilvēka cieņa un prasība būt pašam savas dzīves saimniekam. Tāpat arī pašam rūpēties par sevi un tuviniekiem.
Noslēgumā gribu uzsvērt, ka valsts brīvība, ko esam ieguvuši, diemžēl pašsaprotami nenoveda pie personas brīvības izpratnes sabiedrībā un tātad arī valstī, ko veido šī sabiedrība. Ja demokrātiska valsts uzskata, ka zina labāk par pašu personu, ko tai vajag, tad zūd pati demokrātijas jēga. Jo kā gan persona, kura nav spējīga lemt par savu dzīvi, varētu būt spējīga pieņemt politiski svarīgus lēmumus? Tāpēc, ja mēs gribam baudīt Berlīnes mūra krišanas augļus, dzīvojot tiesiskās un demokrātiskās valstīs, mums visiem kopā ir jākopj cieņa pret cilvēku kā saprātīgu un atbildīgu indivīdu, kuram ir tiesība uz pašnoteikšanos. Tostarp šī izpratne ir jākopj ikvienā no mums- “visupirms cilvēkam cilvēku iemāciet.”
