Ārkārtējā situācija, bērns un viedierīces. Kādi riski jāapzinās?

Ko bērns internetā satiek viens

Sekstings – bērns (pusaudzis) pats aizsūta otram foto vai video, kurā viņš redzams kails. Tas var tikt darīts kā joks vai arī tādēļ, lai iepatiktos otram, taču ļoti bieži šīs bildes tiek pārsūtītas citiem vai publicētas internetā.

Pornogrāfija – kad bērns pats spēj ierunāt vai ierakstīt internetā meklējamos vārdus, kā arī brīvi skatās dažādus videoklipus viens vai ar draugiem, ir visai liela iespējamība, ka bērns sastapsies ar pornogrāfiskiem materiāliem. Tie mazāku bērnu var nobiedēt, jo viņš īsti nesaprot, kas tajos notiek, var radīt trauksmi, vēlmi skatīties to atkal un atkal, kā arī ietekmē bērna izpratni par cilvēku attiecībām, jo liela daļa pornogrāfijas ir vardarbīga.

Kibermobings – bērna sistemātiska pazemošana, izmantojot sociālos tīklus, īsziņas vai e-pastus. Pāridarītājs pazemo un sāpina upuri ar aizskarošām piezīmēm vai attēliem, nereti tas notiek publiski, aicinot arī citus iesaistīties un apsmiet konkrēto personu. Tas var notikt jebkurā diennakts laikā un neierobežoti plašā dalībnieku lokā.

Iedraudzināšana (angļu val. grooming) – pāridarītājs ar interneta kanālu starpniecību cenšas sadraudzēties ar bērnu, izveidot ar viņu emocionālu saikni, bet pēc tam izmanto to, lai bērnu seksuāli izmantotu. Piemēram, pieaugušais sociālajos tīklos uzdodas par bērna vienaudzi, ilgāku laiku sarakstās un iegūst bērna uzticību, bet vēlāk sāk lūgt, lai bērns atsūta seksuāla rakstura attēlus vai video. Attēli tiek saglabāti pedofilu “kolekcijās”.

Kādas ir sekas

Kad bērns internetā izplatījis seksuāla rakstura attēlus vai arī kļuvis par pazemojumu upuri, visbiežāk viņu pārņem kauns un bailes. Nereti bērns ieraujas sevī, kļūst nomākts, jūtas bezspēcīgs un cenšas notikušo slēpt. Pāridarītājs var to izmantot, lai vēl vairāk bērnu iebiedētu un pakļautu. Bērnam var būt sajūta, ka šī situācija nekad nebeigsies un nekas vairs nav labojams.

Bērna attēli var tikt izmantoti šantāžai, lai piespiestu bērnu sūtīt tos vēl vai maksāt par to nepubliskošanu. Vardarbība var turpināties arī reālā vidē – bērns var tikt piespiests satikties un stāties reālās seksuālās attiecībās.

Interneta vidē publiskotu attēlu radītā apkaunojuma dēļ bērni nereti vairs negrib iet uz skolu. Arī vēlāk dzīvē intīmi attēli var traucēt, dibinot attiecības vai meklējot darbu. Savukārt pornogrāfijas skatīšanās var izraisīt trauksmi, atkarību, veido neveselīgu izpratni par cilvēku attiecībām, kā arī mēdz pamudināt bērnus izmēģināt redzēto ar citiem bērniem.

Ko vecāki var darīt, lai bērnu pasargātu

Labākais “vairogs”, kas pasargā bērnus no dažāda veida apdraudējumiem, ir tuvas, atvērtas un atbalstošas attiecības ar vecākiem. Vecāki var pasargāt bērnus divos veidos:

saprotamā un vienkāršā valodā pārrunāt ar atvasēm interneta riskus, pirms bērns patstāvīgi sāk lietot internetu;
adekvāti reaģēt, ja tiek atklāts, ka bērns internetā jau ir “iekūlies nepatikšanās”.

Jāpārrunā interneta riski

Mums ir jāstiprina bērna spēja teikt “nē”. Bērns drīkst teikt nē ikvienam un jebkurā brīdī, kad jūtas nedroši. Turklāt jāuzsver, ka nekad nav par vēlu kādam pastāstīt. Arī tad, ja nosūtīji kādam savu attēlu vai ieraudzīji satraucošu video, tu vari vecākiem par to pastāstīt jebkurā brīdī.

Ja vecāki pirmie runā par šīm tēmām, turklāt atbalstošā veidā, ir daudz lielāka iespējamība, ka bērns nebaidīsies pastāstīt par to, ka kaut kas noticis. Turpretī, ja neērtas tēmas ģimenē ir tabu, tad bērns ir daudz vairāk pakļauts dažādiem apdraudējumiem.

Runājot ar bērniem par to, kā gudri novērtēt interneta saturu, pastāstiet, no kāda satura vajadzētu izvairīties, piemēram, kā atpazīt pornogrāfiju, vardarbību vai citu nepiemērotu saturu, kāpēc to nevajadzētu skatīties un kā no tā izvairīties. Vienlaikus jāatgādina, ka par bērna drošību internetā atbildīgi ir vecāki, tāpēc nevajadzētu paļauties tikai uz to, ka bērns pats spēs novērtēt redzētā saturu, kaitīgumu un sekas.

Arī vecākiem pašiem jālieto drošības filtri, vecāku lietotnes un jāseko līdzi atvases gaitām internetā, it īpaši tad, ja bērns ir pirmsskolas un sākumskolas vecumā. Pārrunājiet arī reālu plānu, piemēram, to, ka, ieraugot nepiemērotu, nesaprotamu vai biedējošu saturu, tūlīt jāizslēdz ierīce un jāpasaka pieaugušajiem. Derētu arī pārskatīt ģimenes noteikumus attiecībā uz ekrānierīču lietošanu kopumā, proti, kādos laikos tās lietojam un kad ne, kā arī cik ilgi un kādiem mērķiem.

Jāsniedz atbalsts un mierinājums

Tas, ko noteikti nevajadzētu darīt, ir izpaust uz bērnu savas dusmas un sašutumu. Vecākiem vajadzētu reaģēt pēc iespējas mierīgāk, nepieciešamības gadījumā paņemot pauzi, lai apdomātu notikušo.

Vispirms svarīgi sniegt bērnam atbalstu un mierinājumu. Ja bērns pats ir izstāstījis par notikušo, viņš noteikti ir pelnījis uzslavu par drosmi. Taču arī tad, ja bērns pats nav vecākam izstāstījis notikušo, nevajadzētu viņu nosodīt, jo bērns jau tā jūtas slikti un sods neveicinās uzticēšanos vecākiem.

Ja bērns kļuvis par iedraudzināšanas, sekstinga vai kibermobinga upuri, nepieciešams saglabāt pierādījumus un vērsties Latvijas Drošāka interneta centrā (www.drossinternets.lv), kas var palīdzēt operatīvi dzēst attēlus no interneta, kā arī konsultēt par vēršanos policijā. Ja pastāv seksuālas izmantošanas draudi, policijā nepieciešams vērsties gan sava bērna drošības dēļ, gan arī tāpēc, lai pāridarītājs nevarētu sāpināt vēl citus bērnus.

Bērnam un ģimenei var palīdzēt arī psihologa konsultācijas. Lai tās varētu saņemt bez maksas, jāvēršas sociālajā dienestā.

Sociālos tīklus var kontrolēt

Centrs “Dardedze” vecākus aicina arī izpētīt Latvijas Drošāka interneta centra “Sociālo tīklu drošības ceļvedi”, kurā ērti pieejami dažādu sociālo tīklu kontroles rīki, kā arī iespējas pašiem ziņot sociālo tīklu administrācijai par problēmsituācijām.

Šis ārkārtējās situācijas laiks ir sarežģīts ikvienai ģimenei, taču būtiski padomāt par bērnu drošības aspektiem, kas ietekmēs viņu dzīvi gan šobrīd, gan ilgtermiņā. Riski internetā nav virtuāli, tie ir reāli.