Atšķirīgo situāciju spilgti izgaismoja tiesībsarga pārbaudes lieta, kurā izvērtēts, vai netiek pārkāptas pilngadīga jaunieša tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda1, ja viņš turpina izglītības ieguvi ārvalstīs.
Konkrētajā gadījumā jauniete pēc pilngadības sasniegšanas turpina mācīties kādā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts starptautiskā ģimnāzijā, kur par izglītību nav jāmaksā. Pašlaik viņa mācās ģimnāzijas pēdējā jeb 12. klasē. Līdz pilngadībai jauniete mācījās tajā pašā skolā un viņas māte saņēma uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda. Taču, sasniedzot pilngadību, uzturlīdzekļus neizmaksāja. Proti, saskaņā ar šobrīd spēkā esošu likumu uzturlīdzekļus var saņemt tikai tāda pilngadīga persona, kura turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā, bet ne ilgāk kā līdz 21 gada vecuma sasniegšanai.
“Kopumā nosacījums jauniešiem pastāvīgi uzturēties Latvijā ir samērīga prasība, lai nodrošinātu viņu tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu gadījumos, kad kāds no vecākiem izvairās no uzturlīdzekļu maksāšanas. Tomēr mēs neredzam saprātīgu pamatojumu ierobežot arī to jauniešu tiesības, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā, bet izglītību iegūst ārvalstīs,” uzsver Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Esošais regulējums faktiski rada situāciju, ka tikai uz aizdomu pamata par pastāvīgu neuzturēšanos Latvijā vai mācību procesa pārtraukšanu jaunietim, kurš mācās ārvalstīs, tiek pilnībā liegta iespēja iegūt uzturlīdzekļus.
Tiesībsarga ieskatā šāda prasība nav samērīga ar Satversmē2 noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, jo tā pārkāpj vienlīdzības principu.
Tā kā valsts ar likumu ir izveidojusi Uzturlīdzekļu garantiju fondu un noteikusi tā funkcijas, tas ir kļuvis par valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļu, un līdz ar to šāds sociālais atbalsts bērniem ir nostiprināts valsts pamatlikumā.
Tiesībsargs vērš uzmanību uz vēl vienu būtisku aspektu. Proti, ja tiesību aktos noteiktie ierobežojumi izglītojamajiem saņemt valsts sociālo nodrošinājumu tiek pamatoti nevis ar pastāvīgās dzīvesvietas kritēriju, bet gan izglītības ieguves vietu, tas var radīt ES pilsoņu pārvietošanās brīvības pārkāpumu. Ikvienai ES dalībvalstij, kura piedāvā pabalstus, kas saistīti ar izglītības iegūšanu, ir jānodrošina, ka to piešķiršanas noteikumi nerada nepamatotus pārvietošanās brīvības ierobežojumus.
1 Novērst 10. panta pirmās daļas 3. punktā ietverto nevienlīdzīgo attieksmi pret jauniešiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā un līdz 21 gadu vecuma sasniegšanai turpina iegūt pamata, vidējo, aroda vai speciālo izglītību ārvalsts izglītības iestādē.
2 Satversmes 109. pantā.
