Latvija ir mežu zeme – ja mūsu valsts teritorijā nedzīvotu cilvēki, teju 96% tās iekšzemes teritorijas būtu klāta ar mežu. Atlikušajā platībā būtu purvi, upes, ezeri un nedaudz – palieņu pļavas. Bet Latvijā dzīvo cilvēki. Lai veidotu vietu pārtikas izaudzēšanai un dzīvošanai, cilvēki mežus gadsimtu laikā izcirta, līdz mežainums pirmās brīvvalsts laikā samazinājās pat līdz 27%. Gan pēc Otrā pasaules kara, gan arī pēc valsts neatkarības atjaunošanas meža platība atkal pieauga, un šobrīd meži aizņem vairāk nekā pusi no valsts iekšzemes platības. Papildus ēšanai un dzīvošanai cilvēki visos laikos dažādos veidos izmantojuši arī tiešos meža ekosistēmas sniegtos pakalpojumus, to skaitā, cirtuši kokus, izgatavojuši un lietojuši dažādus koksnes produktus. Šīs mijiedarbības rezultātu arī atklāj Nacionālais meža monitorings. Tas ir sava veida meža demogrāfiskais portrets. Monitoringa gaitā tiek iegūta hronoloģiska informācija par meža platības izmaiņām, meža koksnes resursu struktūru un dinamiku, mežaudžu bojājumiem, atmirušo un cilvēku izmantoto koksni. Tāpat tiek veikts meža kaitēkļu un slimību zinātniskais monitorings, lai iegūtu operatīvu informāciju par bīstamāko meža kaitēkļu un slimību izplatību un tās prognozēm.
Kas aug šodienas mežā
Pēc jaunākajiem monitoringa datiem piecu gadu griezumā, šobrīd valdošā koku suga Latvijas mežos ir bērzs, precīzāk, divas bērzu sugas – purva un āra bērzs. “Fakts, ka bērzs no valdošās sugas troņa ‘’gāzis’’ priedi, būtībā nav ne slikts, ne satraucošs - uz bērzu koksnes resursiem ļoti nopietni balstās nacionālā kokrūpniecība. Šī tendence drīzāk liek pievērst lielāku uzmanību bērzu kvalitātei, jo pagaidām šīs sugas pieaugums Latvijas mežos skaidrojams vairāk ar mežaudžu atjaunošanos - bērzu kokaudzes sasējas un saaug pašas, nevis tiek mērķtiecīgi atjaunotas,” vērtē LVMI “Silava” direktors Jurģis Jansons. Daudz bēdīgāk būtu, ja lielos apmēros atjaunotos baltalksnis - šīs sugas koki var izaugt tikai līdz 30–50 gadu vecumam, pēc tam baltalksnis bioloģiski nomirst. Bērzu triumfs gan nenozīmē, ka priežu vai egļu īpatsvars būtiski samazinātos – tās joprojām ir nākamās divas valdošās koku sugas Latvijas mežos. Ja valdībā tiktu pieņemtas meža nozares ierosinātās normatīvās vides izmaiņas, mežu īpašnieki būtu vairāk motivēti mežaudzes atjaunot ar skuju kokiem un tādējādi pieaugtu gan mežaudžu vecums, gan koksnes resursu kvalitāte.
Nākotnes prognozes
Nacionālais meža monitorings ļauj ielūkoties arī nākotnes mežā. Balstoties uz mērķtiecīgu mežsaimniecības scenāriju, var sagaidīt, ka tuvākā nākotnē augošu, dzīvu koku koksnes apjoms mežā būs par 10–15 miljoniem kubikmetru vairāk nekā šobrīd; pēc 50 gadiem šis papildus ieguvums būs aptuveni 30 miljoni, bet pēc 100 gadiem – jau 90 miljoni kubikmetru papildus koksnes augošās mežaudzēs.
Ja konsekventi tiks ņemti vērā zinātnieku ieteikumi mežaudzes intensīvāk kopt jaunībā, bet lielākā vecumā to darīt piesardzīgāk, nākotnē galvenajā cirtē būs vairāk un resnāki koki un līdz ar to - vairāk koksnes kubikmetru. ‘’Nākotnes prognozes ir iepriecinošas – mērķtiecīgi apsaimniekojot mežus, tie būs ražīgāki, un arī mežu vecums nesamazināsies - tas tāpat būs vidēji 45–50 gadi saimnieciskajos mežos, un vismaz tikpat daudz saglabāsies arī simts gadus vecie meži,” mītus par to, ka Latvijā varētu izzust vecie meži, lauž LVMI “Silava” meža prognožu sistēmas vadītājs Guntars Šņepsts.
Augsti bioloģiskās daudzveidības rādītāji
Tāpat Nacionālais meža monitorings dod skaidru un apstiprinošu atbildi, ka ne šobrīd, ne pārredzamā nākotnē Latvijas mežos nesamazināsies bioloģiskā daudzveidība. Latvijā kopumā bioloģiskā daudzveidība ir augsta, un to radījusi līdz šim piemērotā mežsaimniecības prakse – zāģbaļķu aprite, mazo cirsmu saimniecība, ārkārtīgi piesardzīga, Eiropas izpratnē – pat vecmodīga, galvenās cirtes apjomu plānošana, kā arī mērķtiecīgi veidots un uzturēts dabas aizsardzībai atvēlēto teritoriju tīkls. Ļoti daudzi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un veicināšanas komponenti ir integrēti arī ikdienas mežsaimniecībā. Raksturīgākais piemērs ir iepriekšējās paaudzes koku saglabāšana, kas pēc būtības ir meža īpašnieku miljonos eiro mērāms ieguldījums dabas aizsardzībā.
“Latvijā tiek audzēti lieli un resni koki, mežsaimniecībā izmantota garās aprites pieeja, kas tiešā veidā veicina arī bioloģisko daudzveidību. Šāda pieeja radusies jau vēsturiski, vēl pirms neatkarības atjaunošanas. Laikā, kad LVMI “Silava” ietvarā darbojās Dabas aizsardzības laboratorija, tika radīti teorētiskie pamati dabas aizsargājamo teritoriju koncepcijai, un teorija tika ieviesta praksē tā laika Mežsaimniecības ministrijas ietvarā. Radās Gaujas nacionālais parks, dabas rezervāti, liegumi un saaudzes kvartāli, kopumā veicinot un attīstot domu, ka starp saimnieciskajiem mežiem ir jābūt cilvēka neskartām dabas saliņām,” skaidro Jurģis Jansons.
Viens no būtiskiem bioloģisko daudzveidību raksturojošiem kritērijiem ir mežā esošā atmirusī koksne, kuras apjoms nemitīgi pieaug, pēdējos gados pārsniedzot 60 miljonus kubikmetru. Monitoringa dati rāda, ka pēc šī rādītāja Latvija ieņem 4. vietu Eiropā, kas vēlreiz apliecina to, ka Latvijas mežsaimniecība neapdraud bioloģisko daudzveidību.
Mainīgie lielumi mežiem klātajā teritorijā
Meža monitorings ļauj atbildēt arī uz jautājumu, cik lielu Latvijas platību šobrīd tad īsti klāj meži. Atkarībā no tā, kāds rādītājs tiek izmantots un kas tiek uzskatīts par mežu, skaitlis var variēt no 48% līdz pat teju 59%. Mežaudzes, kas aug vēsturiskās meža zemēs un kuras no transformācijas aizsargā likums, klāj 47,3% Latvijas teritorijas. Šim skaitlim var likt klāt dažādus citus apvidus – piemēram, kokaudzes, kas aug pamestās lauksaimniecības zemēs. Tās arvien atbilst meža definīcijai, bet jebkurā brīdī cilvēki tās drīkst pārvērst no meža atpakaļ apbūves zemēs vai aramzemēs. Ja mežam pieskaita šīs meža definīcijai atbilstošās kokaudzes, kā arī izcirtumus un iznīkušās audzes, mežu klātās teritorijas platība pieaug jau līdz 50,8%. Ja šai platībai vēl pieskaitītu meža ceļus, grāvjus, purvus, dažādus krūmājus, ar meža kokiem un krūmiem apaugušas dzelzceļa malas un apbūves teritorijas, tad ‘’mežainums’’ sasniegtu pat 58,8%.
Mežam ir sava matemātika
Monitoringa dati rāda, ka Latvijas mežos dzīvo koku krāja pēdējo piecu gadu laikā bija 680 miljoni kubikmetru, bet koki ik gadu šai laika posmā cirsti vidēji 4,6% no meža platības, pārsvarā kopšanas cirtēs un pašpatēriņam atsevišķu koku veidā. Vēl 2000. gadā kopējā koksnes krāja bija 546 miljoni kubikmetru, bet 1935. gadā – vien 176 miljoni, liecina Valsts Meža dienesta informācija.
Pirms desmit piecpadsmit gadiem, pabeidzot Nacionālā meža monitoringa pirmo ciklu, dzīvo koku krāja Latvijā bija 647 miljoni kubikmetru. Kopš tā laika Latvijas mežos no nocirstajiem kokiem saražoti 126 miljoni kubikmetru apaļkoksnes. Pēc ‘’matemātiskās loģikas’’ krājas apjomam pēdējo piecu gadu laikā būtu jāsamazinās. Bet meža matemātika ir citāda - Latvijas mežos dzīvo koku krāja šajā laikā, tieši pretēji, ir palielinājusies, sasniedzot 680 miljonus kubikmetru. Tieši zinātnē balstīta ilgtspējīga mežsaimniecība ir tā, kas izmaina šī vienādojuma gaitu, strādājot ar plusa zīmi un izaudzējot vairāk nekā nocērtot.
Vērtē un mazina kaitēkļu risku
No cilvēka viedokļa raugoties, meži ir pakļauti vairākiem riskiem, no kuriem tos jāpasargā. Viens no tiem ir kaitēkļu radītie bojājumi. Tāpēc Nacionālā meža monitoringa ietvaros tiek veikts arī meža kaitēkļu un slimību zinātniskais monitorings, lai iegūtu operatīvu informāciju par bīstamāko meža kaitēkļu un slimību izplatību un to radīto apdraudējumu, uz kā pamata savukārt var pieņemt lēmumus, kā šos riskus samazināt.
“Kopš 1990. gada gandrīz katru gadu ir bijusi kāda kaitēkļu suga, kas savairojusies masveidā. Pērn Latvijā masveidā bija savairojušies priežu galotņu mizgrauži, egļu astoņzobu mizgrauži un priežu audžu tīkllapsenes. Skaita ziņā trīs sugas nav īpaši daudz, bet tās visas ir bīstamas tāpēc, ka spēj pilnībā iznīcināt kokus. Piemēram, priežu audžu tīkllapsene grauž tikai skujas, un varētu šķist, ka kokam vajadzētu izdzīvot, tomēr šobrīd Daugavpils apkārtnē bija jāveic sanitārā atjaunošanas cirte 140 hektāru platībā - šajā vietā mežaudzes bija praktiski iznīkušas tieši šī kaitēkļa darbības dēļ,” stāsta LVMI “Silava” vadošais pētnieks Agnis Šmits.
Latvijas mežiem vislielāko kaitējumu nodara egļu astoņzobu mizgrauzis – šī viena suga nodara vairāk bojājumu nekā visas pārējās kaitēkļu sugas kopā. Astoņzobu mizgrauzis vairojas viļņveidīgi. Piemēram, pēc 2005. gadā piedzīvotās vētras, trīs, četrus gadus situācija bija dramatiska, tomēr, pareizi plānojot un saimniekojot, to izdevās normalizēt. Astoņzobu mizgrauzis nemitīgi par sevi atgādina, un uzliesmojumi bijuši gan 2018., gan 2019. gadā, tomēr 2020. gadā šos riskus izdevās būtiski samazināt.
