Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!
Augsti godātie Saeimas deputāti!
Ministri, ekselences!
Mīļie tautieši!
Šis ir liels brīdis! Mēs esam sanākuši kopā Latvijas valsts simtajā dzimšanas dienā!
Savas valsts dibināšana ir svarīgākais pavērsiena punkts mūsu tautas vēsturē. Latviešu valstsgriba bija un ir stingra un nelokāma. Tā ir izvēle – dzīvot savā valstī un pašiem lemt savu likteni.
Mēs esam izredzēti un laimīgi, ka Latvijas simt gadus varam svinēt brīvā un demokrātiskā valstī. Un mums ir dota iespēja pulcēties tajā pašā vietā, kur pirms simt gadiem tika proklamēta neatkarīgā Latvijas Republika.
Stūrakmeņi, uz kuriem balstījās jaundibinātā valsts, bija tautas sapnis par neatkarīgu valsti, politiķu spēja vienoties augstākas idejas vārdā un parlamentārā demokrātija.
Šodien tikai ar apbrīnu varam secināt, cik politiski nobriedusi un mūsdienīga bija Latvijas valsts tās dzimšanas brīdī. Cik tālredzīgi bija tās politiķi!
Latvijas priekšparlaments – Tautas padome – bija formulējis modernu, pat Rietumeiropas mērogā progresīvu politisko platformu: demokrātisku valsts iekārtu, vēlēšanu tiesības abiem dzimumiem, nacionālo minoritāšu interešu ievērošanu, preses, vārda un pulcēšanās brīvību.
Tika arī skaidri norādīts – Latvijas ārpolitiskā vieta būs Tautu savienībā jeb Nāciju līgā.
Jaunieceltā valdība Kārļa Ulmaņa vadībā izlēmīgi īstenoja visus Tautas padomes nospraustos mērķus.
Pēc Brīvības cīņām latvieši piecu gadu laikā spēja paveikt visu, kas nepieciešams, lai valsts sāktu pilnvērtīgi darboties un ierakstītu sevi pasaules kartē.
Tika ievēlēta Satversmes sapulce un pirmais Latvijas Valsts prezidents – Jānis Čakste.
Latvija tika pilnībā atzīta starptautiski un uzņemta Tautu savienībā.
1922. gadā tika pieņemta mūsu valsts konstitūcija – Satversme.
Galvenais virzītājspēks bija valstsgriba. Tautas apzināšanās, ka nacionālo identitāti, latviešu valodu un brīvību spēj nodrošināt tikai un vienīgi Latvijas valsts.
Un ka tāpēc ir nepieciešama politiķu spēja vienoties tautas un valsts labā.
Godātie klātesošie!
Latvijas valstiskums vienmēr ir bijis saistīts ar Eiropā un pasaulē notiekošajiem ģeopolitiskajiem procesiem.
Divdesmitajā gadsimtā to ietekmēja Pirmais un Otrais pasaules karš un Padomju Savienības sabrukums.
Mūsu valsts neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā ne velti sauc par brīnumu, neticamu un fantastisku notikumu. Pasaulē grūti atrast precedentu tam, ka tauta, kas savu brīvību ir zaudējusi un pusgadsimtu pavadījusi totalitārā un represīvā režīma žņaugos, spēj pacelties gluži kā no pelniem, atgūt brīvību un atjaunot demokrātisku valsti. Tas ir un paliek Latvijas un visas Baltijas īpašais piemērs, ko ciena un apbrīno visa brīvā pasaule.
Tādēļ mēs tik augstu vērtējam un lepojamies ar latviešu tautas nesalaužamo garu un savas nacionālās idejas spēku.
Arī pirms 30 gadiem valstsgriba un visu patriotisko spēku vienprātība, līdzīgi kā 1918. gadā dibinot savu valsti, palīdzēja rast vislabāko ceļu, lai atjaunotu valstiskumu, demokrātiju un atgrieztos Rietumu civilizācijā.
Saku paldies visiem, kas toreiz sadevās rokās un spēja atjaunot Latvijas Republiku! Viņi šodien ir mūsu vidū.
Paldies tautfrontiešiem, Pilsoņu kongresa dalībniekiem un arī personīgi Egilam Levitam, kuram bija izšķiroša loma, gan rakstot pamatdokumentu, no kura tapa 4. maija Neatkarības deklarācija, gan izstrādājot Satversmes preambulu, kas nostiprināja mūsu valsts konstitucionālo ilgtspēju.
Paldies gan tiem, kuri pirms simt gadiem, gan tiem, kuri vēlreiz pirms gandrīz 30 gadiem īstenoja nācijas pašnoteikšanās tiesības.
Mūsu vērtības un ideāli nav mainījušies.
Dāmas un kungi!
Sagaidot Latvijas valsts simtgadi, dažs labs ir atļāvies neticīgi pavīpsnāt – vai tad nu tiešām Latvijas valsts var svinēt savas pastāvēšanas simt gadus?!
Jā, 50 garus gadus latvieši bija spiesti dzīvot okupētā Latvijas teritorijā. Tas ir atstājis dziļas un grūti izdzēšamas pēdas.
Okupācijas režīmu veiktās represijas ir baisākās lappuses Latvijas valsts vēsturē.
Joprojām par sevi atgādina padomju okupācijas režīma mākslīgi izraisītā migrācija, rusifikācija, militarizācija, intelektuālās, politiskās un ekonomiskās elites iznīcināšana.
Piecdesmit okupācijas gadi vājināja mūsu valodu, darba tikumu, mainīja cilvēku savstarpējās attiecības, ietekmēja mūsu priekšstatus par skaisto.
Tagad mēs arvien dziļāk un pilnīgāk atgūstam savu paaudžu mantojumu. Uzplaukst cilvēku interese par latviešu kultūru un nacionālo savdabību, pieaug patriotisms un tēvzemes mīlestība.
Iznīcināt tautas vēsturisko atmiņu nav iespējams!
Ļoti daudzi no mums apzinās savas dzimtas turpinātību vairākās paaudzēs. Vecvecāki auklē mazmazbērnus, un šāds dzimtas laiks, kurā paaudzes sadodas rokās, var aptvert pat vairāk nekā simt gadus. Caur šo dzīvo ķēdi Latvijas valsts vienaudži mūsu valsts pamatvērtības ienes tās nākamajā simtgadē.
Mēs joprojām sevī apzināmies arī tūkstošgadīgo baltu gēnu, kas mūs vieno ar brāļiem lietuviešiem. Mēs sajūtam baltiešu kopību, kas vieno Latviju, Lietuvu un Igauniju.
Valstiskuma laiks ir mērāms dažādās dimensijās.
Lieli nopelni valstiskuma uzturēšanā bija trimdai. Latviešu mītnes zemēs tika dibinātas trimdas organizācijas, kurām bija konkrēti mērķi – turēties kopā, saglabāt latvietību, nepagurstoši atgādināt Rietumvalstu valdībām to, ka Latvijas iekļaušana Padomju Savienības sastāvā ir prettiesiska.
Trimdas lielākais nopelns ir tas, ka vadošās Rietumvalstis tā arī nekad nav atzinušas Padomju Latviju par starptautisko tiesību subjektu.
Darbu trimdā līdz pat valsts neatkarības atjaunošanai turpināja Latvijas diplomāti Kārļa Zariņa vadībā.
Īpaši vēlos pieminēt bīskapu, politiķi un Saeimas deputātu Jāzepu Rancānu, kurš trimdā bija leģitīms Saeimas priekšsēdētāja un Valsts prezidenta vietas izpildītājs. Viņš deva nenovērtējamu ieguldījumu Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas uzturēšanā. Ar gandarījumu varu teikt, ka šovasar bija gods atklāt viņa portretu Saeimas priekšsēdētāju portretu galerijā.
Piecdesmit okupācijas gados Latvijas valsts turpināja pastāvēt juridiski. Idejiski tā turpināja dzīvot cilvēkos šeit, uz Latvijas zemes.
Latvijas nacionālie partizāni bruņoti pretojās padomju okupācijas režīmam vēl desmit gadus pēc Otrā pasaules kara. Neatkarības un demokrātijas ideālus centās uzturēt disidenti jeb pilsoņu tiesību aizstāvji. Cilvēki saglabāja ticību valsts atjaunošanas idejai.
Tautas nevardarbīgā pretošanās visspilgtāk uzliesmoja Daugavas glābšanas kustībā, Baltijas ceļā un Barikāžu laikā.
Godātie deputāti!
Cik tālredzīgi un viedi esam mēs, kas pārstāvam Latvijas tautu pašlaik? Kādi ir tie lielie mērķi un uzdevumi, kurus savai valstij un valdībai izvirzām mēs? Kāds būs mūsu politiskais mantojums, kuru pēcteči vērtēs pēc nākamajiem simt gadiem?
Nesen notikušās Saeimas vēlēšanas apliecināja, ka pārliecinošam vairākumam Latvijas vēlētāju nav nekādu šaubu par Latvijas ģeopolitisko pozīciju. Latvijas dalība Eiropas Savienībā, NATO un piederība Rietumu demokrātiskajai pasaulei nav apstrīdama.
Izšķiroši ir tas, lai arī turpmāk mūsu valsts ārpolitikas vektors nemainītos, jo Kremļa militārās aktivitātes un spēka demonstrēšana mūsu reģionā nerimsies ne rīt, ne parīt.
Drošība ir un būs mūsu prioritāte! Savas drošības stiprināšanai Latvija īsā laikā ir paveikusi daudz – atbilstoši NATO saistībām ieguldījusi aizsardzībā, attīstījusi savas militārās spējas un praktisko sadarbību ar sabiedrotajiem.
Mēs zinām, ko nozīmē sargāt savu valsti!
Taču paturēsim prātā – vieni paši mēs neesam gana stipri. Tāpat kā pirms simt gadiem, ir nepieciešami sabiedrotie. Arī mūsdienās iestāties par savu drošību vislabāk ir iespējams, strādājot plecu pie pleca ar NATO partneriem no Eiropas, ASV un Kanādas.
Latvijas tautas vārdā saku paldies mūsu sabiedrotajiem par neatsveramo atbalstu mūsu drošībai, par dalību NATO spēku kaujas grupā Latvijā. Kopā mums tas lieliski izdodas!
Paldies Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, zemessargiem un jaunsargiem. Paldies mūsu robežsargiem, policistiem un glābšanas dienestam!
Taču arī visai sabiedrībai jādomā, kā attīstīt noturību pret hibrīdkara elementiem – kiberuzbrukumiem un dezinformāciju, kas vērsta uz valsts iekšēju novājināšanu un ticības graušanu savai valstij.
Mūsu aizsardzībai jābūt visaptverošai! Tajā jāiesaistās visdažādākajām institūcijām, visai sabiedrībai.
Sargāt Latviju ir katra Latvijas pilsoņa gods un pienākums!
Tāpat mums jāsargā demokrātija. Tā ir vērtība, kas ielikta mūsu valsts pamatos.
Mēdz teikt, ka katrai paaudzei demokrātija ir jāatklāj un jāapgūst no jauna. Vissvarīgāk ir saprast, ka demokrātija var pastāvēt tikai tiesiskuma ietvarā, savukārt populisms tiecas šo ietvaru ignorēt.
Lai stiprinātu demokrātiju, mums ir jāstiprina tiesiskums. Un to var darīt tikai un vienīgi ar tiesiskām metodēm.
Demokrātija – tā ir atbildība, tādu pārdomātu un vispusīgi izsvērtu lēmumu pieņemšana, kuri stiprina sabiedrību un valsti ilgtermiņā.
Populisms, kas kādam īstermiņā varbūt šķiet tīkams, galu galā var izrādīties valsti graujošs. Arī Latvijai nav gājis secen politiskais populisms, kas akceptē labākas dzīves solījumus bez pamatojuma tam, kā šo labāko dzīvi var nodrošināt.
Godātie klātesošie!
Šīs Saeimas vēlēšanas parādīja, ka iekšpolitiskais noskaņojums, kas vēl pirms dažiem gadiem sekmēja skaitliski lielāku un savu ideoloģisko uzstādījumu skaidri deklarējušu partiju veidošanos, tagad ir mainījies. Biežāk sāk dominēt vēlme politiski apvienoties tālab, lai risinātu vienu “tēmu” jeb atsevišķu problēmu.
Taču valsts un tās pārvalde ir komplicēts mehānisms, tai ir dažādas dimensijas, tostarp sociālā, vēsturiskā, juridiskā un, protams, politiskā. Visiem politiskās varas atzariem ir jāstrādā tā, kā to paredz Satversme.
Parlamentārā demokrātija Saeimai dod lielu varu. Tomēr suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Ikvienam deputātam jāstrādā ne tikai savu vēlētāju, bet visas tautas labā.
Ja politiskās partijas, kas strādā parlamentā, akceptē tikai tos mērķus, kuri atbilst šo partiju vai to vēlētāju interesēm, tad tas ir riskanti.
Mūsu valsts – tā ir Vidzeme, Kurzeme, Latgale un Zemgale. Katram cilvēkam ir jāsaredz sev un savai ģimenei labākas dzīves iespējas tieši Latvijā.
Politiskā atbildība nozīmē arī spēju pildīt valstiskos uzdevumus. Pašlaik galvenais valstiskais uzdevums ir tādas jaunas valdības izveidošana, kura būtu spējīga strādāt rezultatīvi un ilgtermiņā.
Esmu pārliecināta, ka Saeima visdrīzākajā laikā izveidos likumdošanas galveno instrumentu – komisijas – un aktīvi ķersies pie darba.
Šobrīd aktuālākais uzdevums ir valsts budžets nākamajam gadam.
Ir vēl virkne jautājumu, uz kuriem Latvijas politiķiem jau pavisam drīz ir jāsniedz atbildes. Piemēram. Kā turpināsim atbalsta programmas ģimenēm ar bērniem? Kā īstenosim solījumu bērniem augt ģimeniskā vidē?
Tautas ataudze ir un paliks tautas stipruma mērs daudzu turpmāko gadu gaitā.
Kā panāksim, lai iespējami vairāk tautiešu atgriežas dzimtenē no ekonomiskās emigrācijas?
Dalība Eiropas Savienībā paver daudz iespēju, tai skaitā iespēju konkurēt vienotajā tirgū un vienlaikus arī iespēju brīvi pārvietoties un doties strādāt uz ekonomiski bagātākiem reģioniem. Cilvēku aizbraukšana uz valstīm, kurās par to pašu darbu maksā lielāku algu, Latvijai ir sāpīgs process, bet vienlaikus arī dzinulis pēc iespējas ātrāk attīstīt ekonomiku. Mēs patiesi vēlamies, lai tautieši, kas dzīvo un strādā ārvalstīs, atgrieztos mājās, lai viņi gribētu savu nākotni saistīt ar Latviju.
Mīļie tautieši visā pasaulē! Paldies par apliecinājumu, ka joprojām esat daļa no Latvijas. Mūsu valsts dzimšanas dienu šodien svin vēl vismaz 37 valstīs un 75 pilsētās.
Godātie klātesošie!
Iepriekšējais Saeimas sasaukums pieņēma vēsturisku lēmumu par pāreju uz izglītību valsts valodā visos līmeņos. Beidzot to panācām, lai gan jau sen apzinājāmies, ka latviešu valodas lomas aizsardzība un kopīgu valstisku vērtību stiprināšana jauniešos ir nācijas pašapziņas un turpinātības jautājums.
Latviešu valoda ir mūsu nacionālās identitātes neatņemama daļa – unikāla, sena un mums vismīļākā. Mūsu valsts ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu valoda var augt, attīstīties un uzplaukt. Un jāatzīst – tā pārāk ilgi bijusi apdraudēta.
Ceļš uz simtgadi, sapošot sevi un sapošot valsti, bija ļoti skaists, jo tas bija kultūras ceļš. Tas bija mūsu pašu ceļš arvien dziļāk pie savas būtības, arvien dziļāk savā un visas pasaules kultūrtelpā.
Neaizmirstams notikums bija šīsvasaras Dziesmu un deju svētki. To spēks un pacilātība arī latvietības apziņu pacēla jaunā, vēl nebijušā virsotnē. Dziesmu svētku noslēguma koncertam bija zīmīgs nosaukums – “Zvaigžņu ceļš”.
Cilvēku visbiežāk paustais vēlējums skanēja šādi – kaut mēs biežāk izjustu tādu kopību, tādu prieka un labestības gaisotni! Šie simtgades Dziesmu svētki bija tautas skaistākā dāvana sev un Latvijai tās dzimšanas dienā.
Savu lepnumu par Latviju apliecinājām, pie mājām, torņos un pilsētu laukumos paceļot sarkanbaltsarkanos karogus. Karogs ir valsts simbols un valstsgribas zīme. Un mēs to padarām redzamāku telpā. Mēs stiprinām Latviju savā sirdī un prātā.
* * *
Simt gadu ceļš.
Simt gadu gaitā mūsu nācija savā ceļā ir pieredzējusi tik daudz! Gan pacilājošus un lepnuma pilnus brīžus, gan rūgtus un tumšus laikus. Gan arī daudz pragmatiska ikdienas darba. Tieši tāpat kā mēs katrs savā dzīvē.
Taču savā sirdī skaidri zinām – mūsu ceļš visus simt gadus vienmēr ir vedis pretim trim zvaigznēm. Tā ir mūsu zeme, mūsu valoda un mūsu valsts.
Latvija ir diža, un dižu to paaudzēs ir darījusi tauta. Katrs no mums.
Jo mēs esam Latvija!
Saules mūžu Latvijai!
Dievs, svētī Latviju!
