Identitāte ir kaut kas tāds, kurā cilvēks aktīvi piedalās un kas nepazūd līdz ar televizora sabojāšanos. “Vidējais” latviskuma patērētājs baidās no patriotisma, valodas un kultūras zaudēšanas, jo šīs lietas izjūt kā ēterisku substanci kaut kur ārpusē. “Vidējais” patērētājs būs sašutis par mācībām augstskolā kādā citā valodā, bet pats uz ielas krieviski lamās cittautieti par latviešu valodas nezināšanu. Pat valsts kultūrpolitika ir formulēta izdzīvošanas un saglabāšanas režīmā, mēģinot glābt irstošo identitāti.
Savulaik, pētot Dziesmu svētku tradīciju un runājot ar koristiem un dejotājiem, daudzi apgalvoja, ka pats lielkoncerts vai svētku gājiens vien nav darbošanās galamērķis. Svarīga ir kopā būšana ikdienā un svētku reizēs un pat jārēšanās naktsmītnēs. Visaptveroša svētku sajūta rodas tajā brīdī, kad tu esi līdzdalīgs. Tāpēc arī koristi pa reizei norūc, ka dziesmas pārāk sarežģītas un ka virsdiriģenti pārāk bieži mēģinājumos aizrāda. Pūliņus atsver kopīgi braucieni, tikšanās ar citiem kolektīviem starp lielajiem svētkiem un gadskārtu ritu svinēšanā. Tāpat, oficiālajai noslēguma koncerta daļai beidzoties, skatītāji pievienojas koriem, radot unikālo vienotības sajūtu. Priekšnesums var radīt emocionālu pārdzīvojumu, bet ne līdzdalību. Tieši šī iemesla dēļ daudzi ar sajūsmu atceras mākslinieciski zemu vērtēto sadziedāšanos Rīgas 800 gadu jubilejā.
Atšķirība starp priekšnesumu baudīšanu un svētku piedzīvošanu pašiem ir fundamentāla. Patērētāju sabiedrībā vienmēr uzsvars būs uz pirmo. Turklāt šo uzsvaru atbalsta arī valsts kultūrpolitika. Aktīvās Jāņu svinēšanas tradīciju tautā jau vairākus gadus laiž Ilga Reizniece ar domubiedriem un kāds privāts laikraksts, kura portālā šogad atrodamas gan dziesmas, gan dejas un rotaļas, gan svinēšanas Jāņu mācību vietas un laiki. Pirmajā gadā Ilgu atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds, bet otrā gadā pieteiktais projekts finansējumu vairs nesaņēma. Māra Mellēna ar domubiedriem jau ilgus gadus organizē bērnu un jauniešu folkloras kustību “Pulkā eimu, pulkā teku”. Visticamāk tradīcijai pēc 25 gadu pastāvēšanas tiek pielikts punkts, jo Latvijas Universitāte vairs negrib un nevar uzturēt to, ko pienāktos uzturēt valstij. Visus šos gadus kustība likta kopā kā tāds lupatu deķis, kombinējot visdažādākos naudas avotus un caurumus aizlāpot ar pliku entuziasmu.
Latviešiem vienā ziņā gan ir paveicies, jo top koncepcija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Līdzīgi kā Barona laikos katra norise tiks rūpīgi reģistrēta un uzsāks dzīvi virtuālajā telpā. Varbūt, ka dokumentus izdosies izstrādāt pietiekami ātri, lai dokumentētu irstošo folkloras kopu tradīciju.
Savulaik Kembridžas Universitātes Sociālantroploģijas nodaļas pagrabā līdz ar zemāka ranga zinātniskajiem darbiniekiem strādāja viens autentisks Nepālas šamanis. Viņa zināšanas dzimtenē bija kļuvušas liekas un misijas apziņā viņš tās nodeva nevis māceklim, bet datoram, pie viena izgudrojot arī gurungu rakstību. Brīvajā laikā viņš piepelnījās ar kosmopolītisku intelektuāļu labi apmeklētiem seansiem - tiem pašiem, kas modernizācijas apsēstajā dzimtenē bija kļuvuši lieki. Šamanis ļoti ticēja, ka pierakstītie vārdi būs nākotnē būtiski viņa tautas kultūrai. Es viņam strīdējos pretim, stāstot, kas noticis ar Latvijas tradicionālo kultūru un pašapmierinātības miegu, kad nemateriālās kultūras mantas ir beidzot iedabūtas skapī un saskaitītas.
Ir viens drošs veids (mūslaiku maģisks rituāls), kā pārbaudīt, cik atkarīgi esam no virtuālas identitātes. Atslēdzieties Jāņos no elektrības vada un piedzīvojiet, cik stipri turaties šajā zemē un latvietībā! Vienalga, vai ar mākslīgiem matiem un zobiem, tautastērpā vai papīra Jāņu sombrero rotāti, kora vai tautasdziesmām skanot, - galvenais, ka no svešām varām neatkarīgi, nepastarpināti un patiesi. Mēs esam latvietība, un tā ir liela atbildība senču un nākamo paaudžu priekšā. Svētki ir brīdis, kad mēs to apliecinām.
Savulaik, pētot Dziesmu svētku tradīciju un runājot ar koristiem un dejotājiem, daudzi apgalvoja, ka pats lielkoncerts vai svētku gājiens vien nav darbošanās galamērķis. Svarīga ir kopā būšana ikdienā un svētku reizēs un pat jārēšanās naktsmītnēs. Visaptveroša svētku sajūta rodas tajā brīdī, kad tu esi līdzdalīgs. Tāpēc arī koristi pa reizei norūc, ka dziesmas pārāk sarežģītas un ka virsdiriģenti pārāk bieži mēģinājumos aizrāda. Pūliņus atsver kopīgi braucieni, tikšanās ar citiem kolektīviem starp lielajiem svētkiem un gadskārtu ritu svinēšanā. Tāpat, oficiālajai noslēguma koncerta daļai beidzoties, skatītāji pievienojas koriem, radot unikālo vienotības sajūtu. Priekšnesums var radīt emocionālu pārdzīvojumu, bet ne līdzdalību. Tieši šī iemesla dēļ daudzi ar sajūsmu atceras mākslinieciski zemu vērtēto sadziedāšanos Rīgas 800 gadu jubilejā.
Atšķirība starp priekšnesumu baudīšanu un svētku piedzīvošanu pašiem ir fundamentāla. Patērētāju sabiedrībā vienmēr uzsvars būs uz pirmo. Turklāt šo uzsvaru atbalsta arī valsts kultūrpolitika. Aktīvās Jāņu svinēšanas tradīciju tautā jau vairākus gadus laiž Ilga Reizniece ar domubiedriem un kāds privāts laikraksts, kura portālā šogad atrodamas gan dziesmas, gan dejas un rotaļas, gan svinēšanas Jāņu mācību vietas un laiki. Pirmajā gadā Ilgu atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds, bet otrā gadā pieteiktais projekts finansējumu vairs nesaņēma. Māra Mellēna ar domubiedriem jau ilgus gadus organizē bērnu un jauniešu folkloras kustību “Pulkā eimu, pulkā teku”. Visticamāk tradīcijai pēc 25 gadu pastāvēšanas tiek pielikts punkts, jo Latvijas Universitāte vairs negrib un nevar uzturēt to, ko pienāktos uzturēt valstij. Visus šos gadus kustība likta kopā kā tāds lupatu deķis, kombinējot visdažādākos naudas avotus un caurumus aizlāpot ar pliku entuziasmu.
Latviešiem vienā ziņā gan ir paveicies, jo top koncepcija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Līdzīgi kā Barona laikos katra norise tiks rūpīgi reģistrēta un uzsāks dzīvi virtuālajā telpā. Varbūt, ka dokumentus izdosies izstrādāt pietiekami ātri, lai dokumentētu irstošo folkloras kopu tradīciju.
Savulaik Kembridžas Universitātes Sociālantroploģijas nodaļas pagrabā līdz ar zemāka ranga zinātniskajiem darbiniekiem strādāja viens autentisks Nepālas šamanis. Viņa zināšanas dzimtenē bija kļuvušas liekas un misijas apziņā viņš tās nodeva nevis māceklim, bet datoram, pie viena izgudrojot arī gurungu rakstību. Brīvajā laikā viņš piepelnījās ar kosmopolītisku intelektuāļu labi apmeklētiem seansiem - tiem pašiem, kas modernizācijas apsēstajā dzimtenē bija kļuvuši lieki. Šamanis ļoti ticēja, ka pierakstītie vārdi būs nākotnē būtiski viņa tautas kultūrai. Es viņam strīdējos pretim, stāstot, kas noticis ar Latvijas tradicionālo kultūru un pašapmierinātības miegu, kad nemateriālās kultūras mantas ir beidzot iedabūtas skapī un saskaitītas.
Ir viens drošs veids (mūslaiku maģisks rituāls), kā pārbaudīt, cik atkarīgi esam no virtuālas identitātes. Atslēdzieties Jāņos no elektrības vada un piedzīvojiet, cik stipri turaties šajā zemē un latvietībā! Vienalga, vai ar mākslīgiem matiem un zobiem, tautastērpā vai papīra Jāņu sombrero rotāti, kora vai tautasdziesmām skanot, - galvenais, ka no svešām varām neatkarīgi, nepastarpināti un patiesi. Mēs esam latvietība, un tā ir liela atbildība senču un nākamo paaudžu priekšā. Svētki ir brīdis, kad mēs to apliecinām.
