Pensiju grozījumu kampaņai par pamatu ir labi izvēlēta tēma un cilvēkiem saprotams risinājuma veids. Pensiju paaugstināšanu priekšvēlēšanu kampaņā izmanto teju katra partija, jo pensionāri veido nozīmīgu elektorāta daļu. Savukārt nelielā pensijas apjoma sasaisti ar deputātu algām un komandējumu tēriņiem akcentē arī teju katra jauna partija, kas gatavojas uzjāt Saeimas vai pašvaldību vēlēšanu stikla kalnā.
Jauns elements kampaņā ir likuma grozījumi, sniedzot cilvēkiem iespaidu, ka organizācija reāli rīkojas, lai īstenotu sabiedrības vēlmes. Reālais politikas mehānisms ir daudz sarežģītāks, un pensiju palielināšanai Saeimā tik viegli neizdosies atrast nelietīgu koalīcijas deputātu apslēptu naudas lādi ar iztrūkstošo summu. Par šo tēmu “Citai politikai” ir daudz diskrētāki, žonglējot ar sen dzirdētiem stāstiem par nodokļu mehānisma pilnveidošanu un valsts pārvaldes efektivitāti. Šie ietaupījumi viennozīmīgi gaidāmi tikai tālākā nākotnē, un konkrēti grozījumi Saeimā patlaban netiek nopietni diskutēti. Vienlaikus politiķiem nav arī riska, jo Satversmes 73. pants skaidri nosaka, ka tautas nobalsošanai budžeta jautājumus nodot nevar. Interesanti, ka politiskajā telpā pensiju aprēķina grozījumi nav apspriesti no tiesiskā viedokļa. Tieši grozījumu pamatojums ar citiem normatīvajiem aktiem un starptautiskajām saistībām ļaus spriest par tautas nobalsošanas likumību šajā jautājumā. Jo vājāk šāds pamatojums tiks sagatavots, jo mazākas izredzes, ka grozījumus varēs pieņemt.
Raugoties no malas, grūti spriest par šīs politiskās akcijas atklātajiem un slēptajiem mērķiem. Šis ir tipisks opozīcijas priekšlikums, kuru, ņemot vērā valsts ekonomisko un demogrāfisko situāciju, būtu grūti īstenot pat visģeniālākajai un godīgākajai partijai. Ir redzams, ka sabiedrības iesaistīšanās kvalitāte nav mainījusies, salīdzinot ar līdz šim ierasto praksi. Tautai tiek iebaroti viegli sagremojami saukļi un dota šķietama varas sajūta, kas pašreizējā saspringtajā sociālajā un ekonomiskajā situācijā palīdz nolaist tvaiku, bet nedod reālas zināšanas un prasmes, lai cilvēki kā pilnvērtīgi partneri piedalītos politikas veidošanā.
Šāda akcija tās pašreizējā izpildījumā ir negodīga attiecībā uz trūcīgāko tautas slāni, jo tā dod veltas cerības uz krasu dzīves līmeņa maiņu. Ekonomiskā situācija rāda, ka trūcīgajiem iedzīvotājiem kļūst arvien grūtāk izdzīvot. Pozitīvais šādas akcijas efekts varētu būt spiediens uz valdību un pašvaldību trūcīgo pensionāru veselības aprūpes un mājokļa izdevumu segšanai un ātrāks minimālo pensiju kāpums līdzšinējās pensiju sistēmas ietvaros. Reālu uzlabojumu dzīves līmenī ilgtermiņā var panākt tikai ar jaunu darba vietu radīšanu, dzimstības veicināšanu, ražošanas kāpināšanu un darba ražīguma pieaugšanu, kā arī nodokļu pārdali par labu trūcīgākajiem iedzīvotājiem. Visi šie pasākumi prasa augstu sabiedrības līdzdalības pakāpi un izglītotību, un nevienu no šiem pasākumiem nevar viegli pārvērst tādas politiskas kampaņas sauklī, aiz kuras ietu cilvēki. Kā rāda pēdējais Pārskats par tautas attīstību, Latvijas iedzīvotāju vidē dominē patērniecisks priekšstats par labklājību sagaidīšanu, nevis tās panākšanu ar aktīvu un radošu darbu. Tātad grozījumi pensiju likumā ir trāpījums desmitniekā.
Jauns elements kampaņā ir likuma grozījumi, sniedzot cilvēkiem iespaidu, ka organizācija reāli rīkojas, lai īstenotu sabiedrības vēlmes. Reālais politikas mehānisms ir daudz sarežģītāks, un pensiju palielināšanai Saeimā tik viegli neizdosies atrast nelietīgu koalīcijas deputātu apslēptu naudas lādi ar iztrūkstošo summu. Par šo tēmu “Citai politikai” ir daudz diskrētāki, žonglējot ar sen dzirdētiem stāstiem par nodokļu mehānisma pilnveidošanu un valsts pārvaldes efektivitāti. Šie ietaupījumi viennozīmīgi gaidāmi tikai tālākā nākotnē, un konkrēti grozījumi Saeimā patlaban netiek nopietni diskutēti. Vienlaikus politiķiem nav arī riska, jo Satversmes 73. pants skaidri nosaka, ka tautas nobalsošanai budžeta jautājumus nodot nevar. Interesanti, ka politiskajā telpā pensiju aprēķina grozījumi nav apspriesti no tiesiskā viedokļa. Tieši grozījumu pamatojums ar citiem normatīvajiem aktiem un starptautiskajām saistībām ļaus spriest par tautas nobalsošanas likumību šajā jautājumā. Jo vājāk šāds pamatojums tiks sagatavots, jo mazākas izredzes, ka grozījumus varēs pieņemt.
Raugoties no malas, grūti spriest par šīs politiskās akcijas atklātajiem un slēptajiem mērķiem. Šis ir tipisks opozīcijas priekšlikums, kuru, ņemot vērā valsts ekonomisko un demogrāfisko situāciju, būtu grūti īstenot pat visģeniālākajai un godīgākajai partijai. Ir redzams, ka sabiedrības iesaistīšanās kvalitāte nav mainījusies, salīdzinot ar līdz šim ierasto praksi. Tautai tiek iebaroti viegli sagremojami saukļi un dota šķietama varas sajūta, kas pašreizējā saspringtajā sociālajā un ekonomiskajā situācijā palīdz nolaist tvaiku, bet nedod reālas zināšanas un prasmes, lai cilvēki kā pilnvērtīgi partneri piedalītos politikas veidošanā.
Šāda akcija tās pašreizējā izpildījumā ir negodīga attiecībā uz trūcīgāko tautas slāni, jo tā dod veltas cerības uz krasu dzīves līmeņa maiņu. Ekonomiskā situācija rāda, ka trūcīgajiem iedzīvotājiem kļūst arvien grūtāk izdzīvot. Pozitīvais šādas akcijas efekts varētu būt spiediens uz valdību un pašvaldību trūcīgo pensionāru veselības aprūpes un mājokļa izdevumu segšanai un ātrāks minimālo pensiju kāpums līdzšinējās pensiju sistēmas ietvaros. Reālu uzlabojumu dzīves līmenī ilgtermiņā var panākt tikai ar jaunu darba vietu radīšanu, dzimstības veicināšanu, ražošanas kāpināšanu un darba ražīguma pieaugšanu, kā arī nodokļu pārdali par labu trūcīgākajiem iedzīvotājiem. Visi šie pasākumi prasa augstu sabiedrības līdzdalības pakāpi un izglītotību, un nevienu no šiem pasākumiem nevar viegli pārvērst tādas politiskas kampaņas sauklī, aiz kuras ietu cilvēki. Kā rāda pēdējais Pārskats par tautas attīstību, Latvijas iedzīvotāju vidē dominē patērniecisks priekšstats par labklājību sagaidīšanu, nevis tās panākšanu ar aktīvu un radošu darbu. Tātad grozījumi pensiju likumā ir trāpījums desmitniekā.
