Kam un kādas būs tiesības izvēlēties atkritumu apsaimniekotāju? Top likuma grozījumi

Grozījumus Atkritumu apsaimniekošanas likumā divos lasījumos izskatīja jau iepriekšējā Saeima, kur noritēja spraigas debates un tika izteikti daudzi priekšlikumi. Arī šīs Saeimas laikā likumprojekts ir nonācis līdz otrajam lasījumam.

Šobrīd viens no strīdīgākajiem jautājumiem ir par to, vai no Atkritumu apsaimniekošanas likuma izslēgt 18.panta 10.daļu. Esošajā likuma redakcijā minētā panta daļa paredz, ka sadzīves atkritumu radītājam, kurš atbilstoši normatīvajiem aktiem par dabas resursu nodokļa piemērošanu atbrīvots no dabas resursu nodokļa samaksas un kurš atbilst MK noteiktajiem kritērijiem, ir tiesības slēgt līgumu ar komersantu, kuru tas ir izvēlējies un kurš saņēmis atbilstošu atļauju, par savā komercdarbības veikšanas vietā radīto atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu. Šajā gadījumā sadzīves atkritumu radītājs informē vietējo pašvaldību par atkritumu apsaimniekotāju, ar kuru tas noslēdzis līgumu, un par šā līguma darbības termiņu.

Nav kritēriju, pēc kuriem konkrēto pantu piemēro

Situācija gan nav viennozīmīga, jo teorētiski pants darbojas tikai daļēji. Saeimas Juridiskais birojs skaidro: juridiski skatoties, šī panta daļa sastāv no divām tiesību daļām – viena ir noteikta pantā, otra prasa attiecīgus MK noteikumus. Tomēr četru gadu laikā, kopš spēkā ir esošā Atkritumu apsaimniekošanas likuma redakcija, nekādi MK noteikumi ar konkretizējošiem kritērijiem nav izdoti. Līdz ar to tiesība nav iedibināta līdz galam.

Šāda "kliba" tiesību norma ir likumdevēju vaina, jo tāds pants ir arī viegli interpretējams. Līdz ar to komersanti līgumus ar atkritumu apsaimniekotājiem ir slēguši, neskatoties uz to, ka tie tiek uzskatīti par prettiesiskiem un pret tiem iebilst pašvaldības. Bet komersantiem nevar pārmest, jo skaidrojumus par labu tam, ka šos līgumus var slēgt, ir devuši ne tikai juristi, bet arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM).

VARAM gan skaidro, ka MK noteikumi par attiecīgiem kritējiem komersantiem ir virzīti vairākkārt. Tā kā par kritērijiem nespēja vienoties kompromisa ceļā, ar balsojumu nolēma, ka šī nepilnīgā norma no likuma ir jāsvītro pilnībā.

Normas izslēgšana mazinās konkurenci, cenas pieaugs

Par 18.panta 10.daļas izslēgšanu no likuma gan saņemti daudzi iebildumi. Konkurences padome norāda: ja atkritumu apsaimniekotājs neuzvar nevienā iepirkumā, tad tam paliks ļoti minimālas iespējas nodarboties ar uzņēmējdarbību šajā jomā. Rezultātā daudziem uzņēmumiem darbība būs jāpārtrauc. Tāpat arī, sarūkot apsaimniekotāju skaitam, mazināsies konkurence, kas klasiski rada spiedienu un liek pazemināt cenas, kā arī uzlabot pakalpojuma kvalitāti. Iepirkumos vienmēr piedalās vairāki pretendenti, tādējādi konkurence tiek nodrošināta arī tajās pašvaldībās, kur kā atkritumu apsaimniekotāji darbojas pašvaldību SIA.

Ja pants tiks no likuma izslēgts, ir droši prognozējams, ka laika gaitā paaugstināsies arī sadzīves atkritumu apsaimniekošanas maksa, kas iedzīvotājiem būs jāmaksā par atkritumu izvešanu. VARAM norāda, ka konkurences ietekme ir atkarīga no tā, kādi komersanti un apsaimniekotāji darbojas pašvaldībās. No pašvaldībām saņemtā informācija liecina, ka ir pašvaldības, kur atkritumu apsaimniekošanas maksa iedzīvotājiem ir pieaugusi pat par 30%, un tādas, kurās pieauguma nebija. Turklāt cenu pieaugums vairāk attiecas tieši uz lauku iedzīvotājiem un mazajām pašvaldībām.

Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama norāda: līdz 2010.gadam, kad spēkā stājās jaunais Atkritumu apsaimniekošanas likums, komersantiem likums pieļāva izvēlēties atkritumu apsaimniekotājus. Līdz ar to veiksmīgākais risinājums būtu noteikt, ka pašvaldībām, kas nav republikas pilsētas, var būt tiesības izstrādāt kritērijus, pēc kuriem tās atkritumu apsaimniekotājus izvēlas.

Par to, ka likuma pants ir jāatstāj, bet ir jānosaka ierobežojoši kritēriji, iestājas arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Tās valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš norāda, ka tirgotāji un ražotāji ar esošo sistēmu ir apmierināti - tā veiksmīgi darbojas, viņiem ir dotas izvēles tiesības, tāpēc sistēma beidzot normatīvos būtu jānostiprina. "Esošā sistēma samazina komersantu izdevumus un palielina viņu konkurētspēju. Tas ir svarīgi arī ražojošiem un eksportējošiem uzņēmumiem, kam veidojas atkritumi un kas var noslēgt individuālus līgumus ar viņaprāt labāko pakalpojumu sniedzēju," atzīmē J.Endziņš. Īpaši daudz šādu līgumu esot lielajās Latvijas pilsētās.

"Esošā sistēma samazina komersantu izdevumus un palielina viņu konkurētspēju."

LTRK kā vienu no kritērijiem piedāvā – attiecināt izvēles iespēju tikai uz komersantiem, kas reģistrēti republikas pilsētās. Tiesības izvēlēties atkritumu apsaimniekotāju būtu tikai tiem komersantiem, kuru kopējais radīto atkritumu apjoms konkrētā komercdarbības veikšanas vietā gadā ir lielāks par 150 m³. "Tas atsijātu mazās frizētavas vai kafejnīcas, kas nav arī dabas resursu maksātāji, tomēr šis princips saglabātu izvēles brīvību lielajiem uzņēmumiem," norāda J.Endziņš.

Savukārt Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas apakškomisijas priekšsēdētājs, deputāts Ingmārs Līdaka norāda uz to, ka vienā pašvaldībā var būt dažāda veida komersanti. Piemēram, Mārupes pašvaldībā ietilpst arī lidosta, un ne katrs apsaimniekotājs, kurš varētu apkalpot pašvaldības iedzīvotājus, ir tik jaudīgs, lai varētu apsaimniekot arī lidostu. Līdz ar to ne vienmēr var teikt, ka viens atkritumu apsaimniekotājs sekmīgi spēs darboties visā pašvaldībā.

Iesaka visus apsaimniekošanas jautājumus atstāt pašvaldībai

Atkritumu apsaimniekošanas likuma 18. panta 10.daļas izslēgšanai ir arī atbalstītāji. Tās ir pašvaldības, kuras jau iepriekš mēģināja norādīt uz to, ka komersanti līgumus ar atkritumu apsaimniekotājiem pēc esošās likumdošanas slēgt nedrīkst. Līdz ar to pašvaldības neatbalsta arī ideju pantā noteikt izņēmumus, kas nosaka, kuri komersanti līgumus varēs slēgt, bet kuri nē.

Piemēram, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe uzsver, ka izņēmumi ir kaitīgi. Viņa norāda uz to, ka sadzīves atkritumu apsaimniekošana ir pašvaldību kompetencē, par ko jau ir bijušas ilgstošas debates un sasniegts arī konsenss. Šobrīd jau ir tā, ka tajos reģionos, kurus apsaimnieko viens uzņēmums, atkritumu mašīna izstrādā savu maršrutu un izved atkritumus arī tiem, kuri dzīvo tālāk no apsaimniekošanas vietas. Šis princips ir iedibināts un nevajag to salauzt ar dažiem izņēmumiem.

Arī Lielo pilsētu asociāciju pārstāvis Indulis Emsis ir pārliecināts, ka neveiksmīgā norma no likuma ir jāizņem, kaut vai tāpēc, ka teritoriāli apsaimniekojot, var samazināt piesārņojumu, jo vairākas atkritumu mašīnas nebrauc krustu šķērsu pa pašvaldību un nepiesārņo gaisu. Tas samazina arī izmaksas un sniedz drošu garantiju, ka teritoriāli tiek apsaimniekoti visi.

Ingmārs Līdaka savukārt norāda uz to, ka, ja pašvaldību SIA ir galvenais atkritumu apsaimniekotājs, tad tas praksē nozīmē arī drošību un to, ka pašvaldības var paļauties, ka atkritumi tik tiešām tiks izvesti.

Kā piemēru tam, ka privāts apsaimniekotājs var pašvaldībai sagādāt problēmas, deputāts min neseno gadījumu ar privāto Jūrmalas atkritumu apsaimniekotāju SIA'' Eco Baltia vide'', kas nesaņemot apstiprinājumu tam, ka var celt tarifus atkritumu apsaimniekošanai, tos vispār atteicies izvest. Šobrīd pašvaldība atkritumu apsaimniekotāju jau ir mainījusi, bet, kā vēsta Latvijas Radio, tad tas nav atrisinājis problēmas un Jūrmalā dažviet sāk uzkrāties atkritumi.

Ko darīt ar jau noslēgtajiem komersantu līgumiem?

Neatkarīgi no tā, vai tiks izlemts – likuma normu atstāt vai izslēgt–, ir jādomā par to, ko darīt ar jau šobrīd noslēgtajiem līgumiem. Vai tie tiek uzskatīti par tiesiskiem? Saeimas Juridiskais birojs akcentē, ka ir nepieciešams izvērtēt noslēgto līgumu statusu un to, ja minēto normu no likuma izņem ārā, tad vai šiem līgumiem ar pārejas noteikumiem ir jādod kāda tiesiskās paļāvības aizsardzība, vai arī jānosaka, ka šie līgumi ir slēgti prettiesiski. Līdz ar to šobrīd VARAM darba kārtībā ir apzināt un sniegt informāciju par to, cik šādu līgumu ir noslēgti katrā no pašvaldībām.

Likumprojekts paredz vēl citus grozījumus

Likumprojekts ir krasi mainījies kopš tā pirmās redakcijas, kas iepriekš paredzēja iekļaut grozījumus atbilstoši dažādu ES direktīvu prasībām un likumā definēt elektroniskos atkritumus un noteikt daudzus citus regulējumus. Šobrīd šie grozījumi no likumprojekta ir dzēsti.

Šī brīža redakcijā likumprojekts līdz ar grozījumiem plāno papildināt likuma 18.panta 1.daļu, kas šobrīd likumā nosaka, ka pašvaldība publisko iepirkumu vai publisko un privāto partnerību regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izvēlas atkritumu apsaimniekotāju, kurš veiks sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu attiecīgajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonā. Minēto ir plānots papildināt ar piebildi, ka piedāvājuma izvēles kritērijs ir saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums.

Likuma 1.pantā tiks definēts termins "atkritumu šķirošana", nosakot, ka tā ir atsevišķu atkritumu veidu manuāla atdalīšana no kopējās atkritumu plūsmas atkritumu rašanās vietā; manuāla vai automatizēta atdalīšana no kopējās atkritumu plūsmas atkritumu savākšanas un šķirošanas vietās, kā arī atkritumu reģenerācijas un atkritumu apglabāšanas iekārtās.

Precizēts tiks apzīmējums "bioloģiskie atkritumi". Iepriekš likuma 37.panta 3.punkts noteica, ka bioloģiskos atkritumus kompostē sadzīves atkritumu poligonos vai vietās, kuras speciāli ierīkotas bioloģisko atkritumu kompostēšanai, turpmāk būs iespēja bioloģiskos atkritumus pārstrādāt arī citās vietās, ja ir saņemta atļauja attiecīgās darbības veikšanai.

Likumprojekts paredz arī noteikt papildu atbildību produktu ražotājiem, kas ir katra fiziska vai juridiska persona, kura profesionālos nolūkos projektē, ražo un apstrādā, pārdod vai importē produktus. Līdz ar grozījumiem ražotājam tiek noteikta paplašināta atbildība, kas ietver atpakaļ nodotu produktu un pēc to lietošanas palikušo atkritumu pieņemšanu un tālāku apsaimniekošanu. Produktu ražotājam ir jāsedz šo darbību izmaksas. Tāpat produktu ražotājam ir pienākums sniegt publiski pieejamu informāciju par to, cik lielā mērā attiecīgais produkts ir atkārtoti izmantojums un pārstrādājams.

Likuma norma papildus nosaka, ka produkta ražotājam jāveicina tāda produktu izstrāde, ražošana un pārdošana, kas piemēroti vairākkārtējai lietošanai un ir tehniski izturīgi. Šiem produktiem, kad tie kļūst par atkritumiem, ir jābūt piemērotiem pilnīgai un drošai reģenerācijai un vides prasībām atbilstošai apglabāšanai. Tāpat likuma pants produktu ražotājiem uzliek par pienākumu nodrošināt produkta reģenerāciju un apglabāšanu tā, lai tas nekaitētu un neapdraudētu cilvēku drošību un veselību.