Šī gada pirmajos deviņos mēnešos reģionālo pasažieru pārvadātāju papildu izdevumi par dīzeļdegvielas iegādi sasnieguši 3,85 miljonus eiro, un šo izmaksu segšanai joprojām nav pieņemts konkrēts valsts lēmums. Turklāt degvielas mazumtirdzniecības cena mēneša laikā pieaugusi no 1,554 līdz 2,184 eiro par litru jeb par 40%, radot pārvadātājiem aptuveni 430 000 eiro papildu izmaksas ik mēnesi. Šāds izmaksu pieaugums radies Tuvo Austrumu konflikta dēļ.
“Pārvadātāji jau ilgstoši strādā apstākļos, kuros līgumos noteiktā pakalpojuma cena vairs neatbilst faktiskajām izmaksām. Mēs esam vairākkārt vērsušies pie atbildīgās ministrijas, aicinot rast risinājumu straujajam degvielas cenu kāpumam, taču līdz šim konkrēti lēmumi nav pieņemti. Ikmēneša papildu izmaksas pārvadātājiem ir jāsedz no saviem līdzekļiem, un šāda situācija nav ilgtspējīga. Ja valsts vēlas saglabāt reģionālo sabiedrisko transportu, tai ir jāuzņemas atbildība par savu pasūtījumu un jānodrošina tā izpildei atbilstošs finansējums.
Savlaicīga papildu finansējuma piešķiršana valstij būtu ekonomiski izdevīgāka nekā krīzes seku novēršana. Ja pārvadātāji būs spiesti pārtraukt vai būtiski samazināt pakalpojumu sniegšanu, valstij nāksies īsā laikā organizēt ārkārtas iepirkumus vai tiešos piešķīrumus, kas varētu palielināt pakalpojumu izmaksas par 20–30%. Jaunu līgumu slēgšanas gadījumā valsts budžetā ik gadu būtu jāparedz vairāk nekā 19 miljoni eiro papildu finansējuma – vismaz divas reizes vairāk, nekā izmaksātu pāreja uz ikgadēju līgumu indeksāciju,” norāda Ivo Ošenieks, LPPA prezidents.
LPPA norāda, ka ikgadējās indeksācijas ieviešana nākotnē pati par sevi neatrisinās jautājumu par jau radušos zaudējumu kompensēšanu. Tāpēc asociācija aicina Ministru kabinetu jau 2026. gada novembrī pieņemt konkrētu lēmumu par šogad radušos papildu degvielas izmaksu kompensēšanas mehānismu, finansējuma avotu un norēķinu termiņiem, kā arī veikt nepieciešamos grozījumus noslēgtajos ilgtermiņa līgumos, lai turpmāk būtu iespējams operatīvi reaģēt uz neprognozējamu izmaksu pieaugumu.
Asociācijas ieskatā valstiski atbildīgākais risinājums ir saglabāt reģionālās nozīmes maršrutu tīklu vismaz 2026. gada apjomā, vienlaikus izvērtējot iespēju to paplašināt. Pieaugošās degvielas cenas ietekmē arī iedzīvotāju ikdienas mobilitātes izvēles, un pieejams sabiedriskais transports var kļūt par ekonomiski izdevīgāku alternatīvu privātajam transportam. Tāpēc valsts lēmumi par nozares finansējumu nav tikai pārvadātāju uzņēmējdarbības jautājums – tie tieši ietekmē reģionu iedzīvotāju iespējas nokļūt darbā, izglītības iestādēs un saņemt nepieciešamos pakalpojumus.
Septembrī notikusī valsts mēroga protesta akcija “Diena bez reģionālā sabiedriskā transporta” bija vērienīgākā vienas nozares protesta akcija pēdējās desmitgades laikā Latvijā, kuras laikā vienu dienu nekursēja reģionālie autobusi. Akcijas mērķis bija pievērst sabiedrības uzmanību netaisnīgai valsts attieksmei, liekot ilgtermiņa līguma pārvadātājiem nodrošināt pasažieru pārvadājumus par 2021.gada izmaksām, lai gan degvielas cenas un autovadītāju vidējais atalgojums nozarē sasniedzis jau vairāk nekā 60% pieaugumu, bet vispārīgā inflācija valstī - 38%. Rezultātā līgumos noteiktā pakalpojuma cena sen jau vairs neatbilst faktiskajām izmaksām, kas valstij būtu nepieciešama sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai.
LPPA norāda, ka atbildīgā Satiksmes ministrija un valdība kopumā vairāk nekā gadu ir barojusi nozari ar solījumiem par straujo izmaksu pieauguma kompensēšanu, tomēr no šiem solījumiem neviens nav izpildīts. Piemēram, par ilgtermiņa līgumu indeksāciju, kurai “Autotransporta direkcija” bija jau izstrādājusi juridisko ietvaru un saskaņojusi ar IUB, bet atbildīgajai ministrijai pietrūka politiskas vēlmes to virzīt tālāk valdībā. Šī ir nozares svarīgākā prasība.
Septembrī valdības piešķirtie papildu 9,8 miljoni eiro ir Satiksmes ministrijas kļūdas labojums – tā ir kļuvusi par tradīciju, ka valdība paredz budžetā mazāku summu par līgumos paredzēto, bet gada beigās piešķir iztrūkstošo daļu, radot mānīgu priekštatu par papildu finansējuma piešķiršanu nozarei. Tāpat, sākoties Tuvo Austrumu krīzei, valdība publiski solīja kompensēt pārvadātājiem straujo degvielas kāpumu, bet patiesībā tas tika noformēts kā avansa maksājums no esošā budžeta pārvadātājiem, kas nozīmē, ka gada ietvaros netiek piešķirts lielāks finansējums un pārvadātāji izmaksu kāpumu ir spiesti segt no saviem līdzekļiem un citiem darbības veidiem. Šī ir nevienlīdzīga attieksme, salīdzinot ar citām valsts funkcijām, kur tiek piešķirtas degvielas izmaksu kompensācijas dienestiem, ņemot vērā Tuvo Austrumu ietekmi uz degvielas cenām un pakalpojumu ilgtspējas apdraudējumu.
Asociācija norāda, ka vairāk nekā divu gadu ilgušās sarunas ar atbildīgo Satiksmes ministriju joprojām nav sniegušas rezultātu. Pasažieru pārvadātāju prioritāte ir panākt kompromisu ar valdību, lai arī turpmāk reģionu iedzīvotājiem būtu pieejams drošs, uzticams un kvalitatīvs sabiedriskais transports, bet autobusu vadītājiem – atbilstošs atalgojums.
