Jau kopš jaunības Ievu saistīja māksla un radošā pasaule. Viņa vēlējās studēt interjera dizainu, taču ģimenes finansiālās iespējas bija ierobežotas. Ieva saprata, ka par savu izglītību būs jāparūpējas pašai. Tāpēc pēc skolas beigšanas viņa pieņēma lēmumu doties uz Angliju, lai strādātu un sakrātu nepieciešamo naudu studijām.
Tas bija pārdomāts solis ar skaidru mērķi. Pēc aptuveni gada Anglijā Ieva atgriezās Latvijā un uzsāka interjera dizaina studijas Baltijas Starptautiskajā akadēmijā. Šķita, ka viss pamazām nostājas savās vietās. Viņa dzīvoja un strādāja Rīgā, taču drīz vien sākās ekonomiskā krīze, kas būtiski mainīja viņas ieceres.
Darba iespējas saruka, finansiālā situācija kļuva arvien sarežģītāka, un turpināt iesākto vairs nebija tik vienkārši. Arī Madonā piemērotu darbu atrast bija grūti. Ieva atceras, ka tolaik jautājums par to, ko viņa patiesībā vēlētos darīt, bija jāatliek malā. Svarīgākais bija atrast darbu un nodrošināt sev iztiku.
Otrā aizbraukšana. Dzīve, kas sākās garāžā
Kad radās iespēja vēlreiz doties uz Angliju, Ieva kopā ar dzīvesbiedru Mārtiņu nolēma mēģināt. Šoreiz viņus gaidīja daudz lielāka neziņa. Lai gan Anglijā bija pazīstams cilvēks, kurš palīdzēja ar pirmajiem soļiem, dzīvesvieta un darbs bija jāmeklē pašiem.
Sākums nebija viegls. Pirmās dienas nācās pavadīt pie paziņām, kur nelielā telpā uzturējās vairāki cilvēki. Vēlāk izdevās atrast savu dzīvesvietu, taču tā bija pavisam neliela garāža, kas bija pielāgota dzīvošanai.
Šodien Ieva šo laiku atceras ar smaidu, lai gan toreiz situācija nebūt nešķita vienkārša. Jaunā valstī bija jāiemācās orientēties, atrast darbu, saprast ikdienas kārtību un vienlaikus domāt, kā tikt uz priekšu.
Īpaši siltas atmiņas viņai saglabājušās par kādu vecāku vīrieti, ar kuru iepazinās pirmajā dzīvesvietā. Viņš kļuva par cilvēku, kurš palīdzēja iejusties svešajā vidē. Parādīja, kur atrodas autobusu pieturas, paskaidroja, kā nokļūt vajadzīgajās vietās, un palīdzēja ar pavisam ikdienišķām lietām, kas svešā valstī sākumā var šķist sarežģītas.
Ieva ar Mārtiņu viņu mīļi sauca par onkuli. Ar laiku šī nejaušā iepazīšanās pārauga draudzībā, kas turpinājās arī pēc pārcelšanās uz citu dzīvesvietu. Vēlāk viņš pat viesojās pie viņiem Latvijā.
Šī pieredze Ievai parādīja, cik daudz nozīmē cilvēcisks atbalsts brīdī, kad esi tālu prom no mājām.
Pieci gadi darbā, kurā dienas kļuva līdzīgas cita citai
Sākotnēji Ieva un Mārtiņš strādāja noliktavā, vēlāk atrada darbu lielā tirgū. Darba dienas bija garas un fiziski nogurdinošas. Nereti nācās strādāt piecas vai sešas dienas nedēļā, desmit līdz divpadsmit stundas dienā.
Vieglas nebija arī attiecības ar apkārtējiem. Sākumā nācās piedzīvot aizspriedumus un nepatīkamu attieksmi tāpēc, ka viņi bija iebraucēji. Tomēr ar laiku situācija mainījās. Ar savu darbu un attieksmi izdevās iemantot kolēģu un darba devēja cieņu. Cilvēki, kuri sākumā izturējās noraidoši, pamazām kļuva draudzīgāki.
Tā pagāja pieci gadi. Darbs bija, ienākumi bija, taču arvien biežāk radās jautājums, vai šāda dzīve ir tas, ko viņi patiešām vēlas.
Atskatoties uz Anglijā pavadīto laiku, Ieva atzīst, ka liela daļa nopelnītās naudas tika novirzīta, lai palīdzētu tuviniekiem Latvijā. Vienai mammai bija sapnis izremontēt virtuvi, otrai bija savas ieceres, palīdzība bija nepieciešama arī citiem ģimenes locekļiem.
Tolaik šķita pašsaprotami palīdzēt savējiem, ja vien tāda iespēja bija. Taču, tikai atgriežoties Latvijā, Ieva un Mārtiņš pa īstam apzinājās, cik daudz no sava laika un nopelnītā bija atdevuši citiem, savas vajadzības atstājot otrajā plānā.
Anglijā netrūka arī labu cilvēku un sirsnīgu draudzību. Ieva uzsver, ka viens no lielākajiem ieguvumiem, dzīvojot svešumā, ir sastaptie cilvēki, ar kuriem izveidojušās draudzības uz mūžu. Arī šodien viņi turpina uzturēt kontaktus, regulāri satiekas un ciemojas cits pie cita. Lai gan dzīve viņus aizvedusi uz dažādām valstīm, Anglijā izveidotās draudzības joprojām ir nozīmīga viņu dzīves daļa.
Tomēr ar laiku arvien skaidrāka kļuva sajūta, ka Anglija nav vieta, kur viņi vēlas veidot savu nākotni.
Lēmums atgriezties, domājot par ģimeni
Pēc pieciem Anglijā pavadītiem gadiem Ieva un Mārtiņš nonāca pie būtiska jautājuma. Palikt un veidot dzīvi tur vai atgriezties Latvijā?
Viņi vēlējās bērnus, un tieši domas par ģimeni lika nopietnāk izvērtēt nākotni. Ieva atceras, ka, neraugoties uz Anglijā pavadītajiem gadiem, viņa joprojām nejutās tur pilnībā piederīga. Bija draugi, pazīstama ikdiena un darbs, taču svešuma sajūta nebija pazudusi.
Arī doma par bērnu audzināšanu Anglijā radīja daudz jautājumu. Ieva nejutās pietiekami pārliecināta par turienes izglītības sistēmu un nevēlējās savu ģimenes dzīvi veidot vidē, kurā pati nejutās līdz galam savējā.
Galu galā lēmums tika pieņemts. Viņi brauks mājās, uz Madonu.
Atgriežoties Latvijā, sākotnēji nācās atkal dzīvot pie vecākiem un pamazām veidot ikdienu no jauna. Lai gan tās bija mājas, atgriešanās nebija tik vienkārša, kā sākumā varētu šķist.
Atgriešanās mājās nenozīmēja, ka viss uzreiz kļuva vieglāk
Ieva atklāti stāsta, ka pēc atgriešanās piedzīvojusi arī vilšanos. Dzīvojot Anglijā, viņa bija pieradusi pie citādas ikdienas saskarsmes un attieksmes. Latvijā reizēm pietrūka pavisam vienkāršas laipnības un atsaucības.
Īpaši spilgti atmiņā palikušas situācijas pēc meitiņas piedzimšanas, kad ar bērnu ratiņiem bija grūti iekļūt veikalā, bet apkārtējie ne vienmēr bija gatavi palīdzēt. Tieši šādi ikdienas sīkumi lika sajust atšķirību starp dzīvi Anglijā un Latvijā.
Taču vēl lielāks izaicinājums bija praktiskie jautājumi. Pēc vairākiem ārvalstīs pavadītiem gadiem bija no jauna jāorientējas Latvijas darba tirgū, nodokļu sistēmā un sociālajās garantijās.
Ieva atceras, ka informācija par iespējamo atbalstu cilvēkiem, kuri atgriežas Latvijā, nebija viegli pieejama. Daudzas lietas nācās noskaidrot pašiem, un dažkārt tikai pēc atgriešanās kļuva skaidrs, cik sarežģīta var būt pāreja no vienas valsts sistēmas uz citu.
Arī darba gaitas bija jāsāk no jauna. Mārtiņš pievērsās praktiskiem darbiem un strādāja par meistaru, savukārt Ieva meklēja savu vietu profesionālajā dzīvē.
Atgriešanās pie mākslas un sava aicinājuma
Šodien Ieva strādā Madonas Mākslas skolā, kur ir gan pedagoģe, gan direktores vietniece. Savā ziņā dzīve viņu ir atvedusi atpakaļ pie tā, kas interesēja jau jaunībā, kad viņa pirmo reizi devās uz Angliju, lai nopelnītu naudu mākslas studijām.
Ceļš līdz šim darbam gan nav bijis taisns. Pēc atgriešanās Latvijā Ieva strādāja arī ražošanas vadībā čipsu ražošanas uzņēmumā. Tas bija atbildīgs un intensīvs darbs, taču ar laiku viņa piedzīvoja izdegšanu.
Šī pieredze lika vēlreiz pārdomāt, cik daudz savas dzīves viņa vēlas veltīt darbam un kā atrast līdzsvaru starp profesionālajiem pienākumiem, ģimeni un personīgajām interesēm.
Tagad, strādājot mākslas izglītības jomā, Ieva ir tuvāk savām sākotnējām interesēm. Lai gan pašas radošajām iecerēm un, iespējams, arī personālizstādei pagaidām nav pieticis laika, viņa cer, ka nākotnē izdosies īstenot arī šos sapņus.
Ko iemāca dzīve svešumā?
Runājot par Anglijā pavadītajiem gadiem, Ieva tos nevērtē viennozīmīgi. Tā bija pieredze, kas prasīja daudz spēka, bet vienlaikus palīdzēja kļūt patstāvīgākai un iepazīt citus cilvēkus.
Viens no būtiskākajiem jautājumiem, pie kura viņa atgriežas, ir naudas un laika vērtība. Cik daudz ir nepieciešams nopelnīt, un ko esam gatavi upurēt, lai to izdarītu? Vai garas darba stundas un finansiāla stabilitāte vienmēr nozīmē arī piepildītu dzīvi?
Ieva uzsver arī cilvēcisko attiecību nozīmi. Atrodoties svešā valstī, ir īpaši svarīgi nepalikt vienam, veidot draudzības un atrast cilvēkus, ar kuriem dalīties gan priekos, gan grūtībās.
Ieva saprot arī tos, kuri pēc daudziem ārvalstīs pavadītiem gadiem izvēlas neatgriezties. Ja citā valstī izveidota ģimene, bērni apmeklē skolu un dzīve ir nostabilizējusies, lēmums visu sākt no jauna Latvijā var būt ļoti sarežģīts.
Tāpēc, viņasprāt, ar aicinājumu atgriezties vien nepietiek. Cilvēkiem ir svarīgi redzēt reālas darba, mājokļa un ģimenes dzīves iespējas, kā arī saņemt saprotamu un praktisku atbalstu.
Mājas ir vieta, kur veidot savu dzīvi
Šodien Ieva kopā ar ģimeni dzīvo Madonā. Viņa strādā jomā, kas saistīta ar viņas jaunības interesēm, audzina meitas un turpina veidot dzīvi vietā, no kuras savulaik devās pasaulē.
Atskatoties uz piedzīvoto, viņa nenoliedz, ka Anglijā pavadītie gadi devuši vērtīgu pieredzi. Tie iemācījuši patstāvību, neatlaidību un spēju pielāgoties nezināmiem apstākļiem. Vienlaikus tie palīdzējuši labāk saprast, kas dzīvē ir patiesi svarīgs.
Ievas stāsts atgādina, ka atgriešanās Latvijā ne vienmēr ir vieglākais ceļš. Reizēm tā nozīmē atteikties no ierastās stabilitātes, vēlreiz meklēt savu vietu un sākt daudz ko no jauna. Taču tā var būt arī iespēja atgriezties pie sen atliktiem sapņiem un veidot dzīvi saskaņā ar savām vērtībām.
Savulaik Ieva devās uz Angliju, lai nopelnītu naudu mākslas studijām. Šodien viņa pati palīdz bērniem un jauniešiem Madonā iepazīt mākslas pasauli. Un, iespējams, tieši šajā dzīves pavērsienā vislabāk redzams, ka ceļš līdz savam aicinājumam ne vienmēr ir taisns, bet reizēm tas ved cauri citai valstij, smagam darbam un atgriešanās drosmei.
