Tomēr Krimināllikumā paredzētie bargie sodi praksē negarantē pienācīgu valsts reakciju uz šiem likumpārkāpumiem. Latvijas tiesneši un prokurori acīmredzami neuzskata šos pārkāpumus par ļoti nopietniem un piespriež pārkāpējiem citus, likumā pieļautos maigākos sodus – piespiedu darbu un naudas sodu, notiesā vainīgos nosacīti un tikai retos gadījumos piemēro likumā paredzētos papildsodus – mantas konfiskāciju un tiesību ierobežošanu veikt komercdarbību. Vienlīdz saudzīgu Latvijas Temīdas attieksmi izjūt gan cilvēki, kuri neapdomīgi ir piekrituši kļūt par kādu uzņēmumu fiktīviem īpašniekiem, šādi nodrošinot citām personām iespēju veikt krāpnieciskas darbības, gan šo noziegumu organizētāji un atbalstītāji, gan arī noziedzīgu darbību veicēji, kuri izvairoties no nodokļiem, paši ir guvuši ievērojamus materiālus labumus.
Atbilstoši Tiesu informācijas sistēmā iekļautajiem datiem, 2013. gada pirmajos deviņos mēnešos Latvijas tiesas sodīja par izvairīšanos no nodokļiem 34 cilvēkus. Katrs no viņiem radīja valstij zaudējumus ne mazāk kā 10 000 Ls apmērā, bet kopējais sabiedrībai nodarīto zaudējumu apmērs sastāda 3 707 728,08 latu. Neraugoties nedz uz nozieguma smagumu, nedz nodarīto zaudējumu apmēru, reālu brīvības atņemšanu tiesas nevienam no šiem cilvēkiem nepiemēroja, 5 likumpārkāpēji tika sodīti nosacīti, 18 ir piespriests no 90 līdz 260 stundām piespiedu darba, 11 – naudas sods diapazonā no 1000 līdz 7000 Ls. Papildsods – mantas konfiskācija - tika piemērots tikai 1 personai (sic!), tiesību atņemšana veikt komercdarbību vai noteiktu nodarbošanos tiesas piemēroja tikai 12 notiesātajiem.
Nekad neuzskatīju un joprojām neuzskatu, ka brīvības atņemšana ir universāla un labākā valsts atbilde uz noziedzīgu nodarījumu. Nav šaubu, ka arī par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, ievērojot katras lietas apstākļus un apsūdzēto raksturojošo informāciju, var piemērot ar brīvības atņemšanu nesaistītos sodus. Tomēr jautājums nav par atsevišķiem spriedumiem un likumpārkāpējiem, bet par vispārēju kriminālsodu politiku, taisnīgu un efektīvu reakciju uz izdarīto noziedzīgu nodarījumu. Gandrīz pilnīga atteikšanās no brīvības atņemšanas piemērošanas, relatīvi nelieli piespriežamo naudas soda apmēri, nevēlēšanās piemērot likuma sankcijā paredzētos papildsodus nepārprotami norāda, ka nesakrīt likumdevēja un likuma piemērotāju viedoklis par taisnīgu valsts reakciju uz šo noziegumu.
Vairāk kā pusei 2013. gadā notiesātajiem sods piemērots, tiesnešiem apstiprinot prokuroru un apsūdzēto panāktās vienošanās par vainas atzīšanu un sodu. Arī citos gadījumos prokurori nav uzskatījuši, ka pārkāpējiem piespriestie sodi ir pārāk maigi. Lemjot par soda veidu un mēru, gan prokurori, gan tiesneši uzsver, ka vainīgie ir atzinuši savu vainu un nožēlojuši izdarīto, apņemoties turpmāk ievērot likumus un pat atzinuši valstij nodarīto zaudējumu apmērus. Tomēr nevaru piekrist, ka pienākums veikt labiekārtošanas darbus pilsētas parkā vai samaksāt naudas sodu 1000 vai 2000 latu apmērā vienmēr ir taisnīga un samērīga valsts atbilde uz noziegumu, kuru rezultātā radīti un nav atlīdzināti zaudējumi vairāku desmitu vai pat simtu tūkstošu latu apmērā. Šāda sodu piemērošanas prakse nav arī taisnīga salīdzinot ar daudz bargākajiem sodiem, kas konsekventi piemēroti par mazāk kaitīgiem pārkāpumiem. Piemēram, 2012.gada par zādzībām, kuru apmērs nepārsniedza 200 Ls, 39,4 % apsūdzēto tika sodīti ar reālu brīvības atņemšanu, turpretim par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, kas radīja zaudējumu ne mazāk kā 10 000 Ls apmērā šo sodu piemēroja 2,8 % notiesātajiem. Šāda tiesu varas attieksme pret nodokļu nemaksātājiem nav taisnīga un nemudina godīgi maksāt nodokļus.
Nedomāju, ka aprakstītā problēma var tikt atrisināta vien ar Krimināllikuma grozīšanu. Patlaban likumā paredzētie (bet praksē nepiemērotie vai reti piemērotie) sodi ļauj sasniegt kriminālsoda mērķus un nodrošināt taisnīgu un samērīgu reakciju uz izdarīto noziegumu. Tomēr likuma grozīšana var kļūt par nepieciešamu, ja likumdevēju un likuma piemērotāju viedokļi par kriminālsodu politiku arī turpmāk tik krasi atšķirsies.
