Lai izvērtētu situāciju, būtu nepieciešams zināt vairāk informācijas, piemēram, vai apmelojums ir publicēts kādā medijā, informatīvā izdevumā, blogā vai sociālā tīkla profilā, kāds ir konkrēto personas datu publiskošanas konteksts.

Personas, kuras dati tiek apstrādāti (datu subjekta) tiesības uz datu dzēšanu jeb tiesības “tikt aizmirstam” (Vispārīgās datu aizsardzības regulas (VDAR) 17. pants), kā arī tiesības iebilst pret datu apstrādi (VDAR 21. pants) nav absolūtas.

VDAR 17. panta 1. punktā ir noteikts, kādos gadījumos datu subjektam ir tiesības panākt, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās dzēstu datu subjekta personas datus, un kad pārziņa pienākums ir bez nepamatotas kavēšanās dzēst personas datus. Piemēram, pārziņa pienākums ir nekavējoties personas datus dzēst, ja tie ir apstrādāti nelikumīgi (d) apakšpunkts).

Šeit būtu jāpiemin, ka personas datu apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no VDAR 6. panta 1. punktā minētajiem pamatojumiem: piekrišana, līguma izpilde, juridisks pienākums, sabiedrības intereses, vitālo interešu aizsardzība un leģitīmo interešu ievērošana. Kā redzams, pat ja personai, kuras dati tikuši publiskoti, tas nepatīk, var būt gadījumi, kad šādas informācijas publiskošana atbilst sabiedrības interesēm vai pārziņa leģitīmajām interesēm, izņemot, ja datu subjekta intereses vai pamattiesības un pamatbrīvības, kurām nepieciešama personas datu aizsardzība, ir svarīgākas par šādām interesēm. Līdz ar to katrs gadījums ir atšķirīgs un atsevišķi izvērtējams.

Ne mazāk svarīgi paturēt prātā, ko paredz regulas 17. panta 3. punkts – pārzinim nav nekavējoties jādzēš personas dati, ja to apstrāde nepieciešama, lai īstenotu tiesības uz vārda brīvību un informāciju.

Atbilstoši VDAR noteikumiem Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. pantā ir noteikts, ka personai ir tiesības apstrādāt datus akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes vajadzībām atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam, kā arī apstrādāt datus žurnālistikas vajadzībām, ja tas tiek darīts ar mērķi publicēt informāciju, kas skar sabiedrības intereses.

Arī tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas. Piemēram, Latvijas Republikas Satversmes 116. pants paredz, ka tiesības uz vārda brīvību var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības. Ja publiskotā informācija rada nepamatotu kaitējumu personas reputācijai, iespējams, šajā gadījumā runa varētu būt par personas goda un cieņas aizskaršanu. Civillikuma 2352.¹ pants noteic, ka katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.

Uzreiz gan jāpiebilst, ka tiesu praksē šāda rakstura strīdos prasība atsaukt personas godu un cieņu aizskarošas ziņas tiek apmierinātas reti. Lietās par goda un cieņas aizskaršanu ir nepieciešams rūpīgi nošķirt ziņas jeb faktus no viedokļa. Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Augstākās tiesas tiesu praksē ir nostiprinājusies atziņa, ka fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei un to pastāvēšana var tikt pierādīta. Ja kāds apgalvo faktu, kas aizskar personas godu un cieņu, piemēram, piedēvējot šai personai konkrētas krimināli sodāmas darbības, tad šī fakta paudējam ir jāpierāda izteikuma atbilstība patiesībai. Turpretī viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam neliktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi var tikt vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums.

Vienlaikus jāņem vērā, ka, lai sniegtu negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam, jo viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, jo īpaši tad, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes, respektīvi, vai pastāvēja kaut kādi notikumi vai arī paša cietušā darbības, kuras ir veicinājušas šāda viedokļa veidošanos par viņu. Jebkurai personai ir tiesības izteikt savu viedokli, tomēr viedoklis nedrīkst būt nesamērīgi aizskarošs. Tas, kas uzskatāms par “par pietiekamu faktisko bāzi”, ir atkarīgs no katras konkrētās lietas apstākļiem.

Jebkurā gadījumā, ja uzskatāt, ka ir pārkāptas Jūsu datu aizsardzības tiesības, pastāv iespēja iesniegt sūdzību Datu valsts inspekcijai, kas izvērtēs konkrēto situāciju un lems, vai konkrētajā gadījumā ir noticis datu aizsardzības pārkāpums, kas nozīmē, ka tie ir nekavējoties jādzēš, kā arī par ko pienākas sods.

Jautājumu vai neskaidrību gadījumā aicinām sazināties ar Datu valsts inspekciju konsultāciju laikā, zvanot uz tālruņa numuru 67223131 (katru darba dienu no plkst. 13.00 līdz plkst. 15.00).