Neatļautā māksla – grafiti

Vides objekts, māksla vai huligānisms?

Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļas projektu koordinators V.Daugmalis skaidro: jebkurš priekšmets vai parādība, kas redzama apkārtējā vidē, ir vides objekts. Grafiti ir viens no tiem. Taču ielu zīmējumus viennozīmīgi saukt par mākslu vai huligānismu arī nevar. Ir grūti noteikt, pie kā īsti pieder grafiti. V.Daugmalis uzskata, ka māksla var būt arī huligāniska. Viņš min tādus piemērus kā Šarla Bodlēra "Ļaunuma puķes", impresionismu, kā arī 20.gadsimta sākuma avangarda mākslu.

Mākslas akadēmijas docents Andris Vītoliņš uzsver: grafiti var piederēt gan pie ielu mākslas, gan pie popkultūras. Grafiti māksla bija kulta lieta 80.gados, vēlāk tā atkal parādījās ar nosaukumu street art (tulkojumā no angļu valodas – ielu māksla). Taču Latvijā mums nav urbānās kultūras vai eiropiešu virziena, līdz ar to grafiti īsti nav kur izaugt.

V.Daugmalis uzskata, ka par to, vai grafiti ir māksla, jāspriež mākslas zinātniekiem, savukārt ierēdņiem ir jāvadās pēc spēkā esošiem normatīvajiem aktiem, kuri ir jāievēro arī visām citām personām, jo svešs īpašums un citu cilvēku tiesības dzīvot sakoptā vidē ir jāciena. Neatkarīgi no tā, vai zīmējumu uzskatīs par mākslu vai ne, jebkurus vizuālos attēlojumus uz dzīvojamām un sabiedriskām ēkām, saimnieciskām celtnēm, žogiem, citām būvēm un arhitektoniskiem elementiem ir jāsaskaņo ar Rīgas pilsētas būvvaldi un ar būves īpašnieku.

"Par noteikumu neievērošanu, veidojot pilsētvidē nesaskaņotus zīmējumus, draud naudas sods līdz 100 latiem."

Rīgas pašvaldības policijas Administratīvās pārvaldes priekšnieks Jānis Znotiņš kā piemēru min Rīgas brīvostas žogu Eksporta ielā, kuru saskaņota pasākuma laikā bērniem ļāva apgleznot. Saskaņoti ir arī "Zelta zivtiņas" projekta gleznojumi gājēju tunelī 13.janvāra ielā.

Ja būves apzīmēšana nav saskaņota, persona, kas to izdarījusi, saucama pie administratīvās atbildības. J.Znotiņš vērš uzmanību: būves īpašnieks likumā paredzētajā kārtībā var prasīt no personas arī kaitējuma atlīdzināšanu, bet, ja kaitējuma apmērs ir liels, pastāv iespēja, ka Valsts policija uzsāk kriminālprocesu par tīšu mantas bojāšanu.

Grifiti top kā sacensība

Skaidrs ir viens - jebkāds grafiti noteikti nav saucams par mākslu. V.Daugmalis uzskata, ka iereibuša pusaudža ķēpājumu, sacenšoties ar tādiem pašiem pubertātes mocītiem vienaudžiem, nevar salīdzināt ar Mākslas akadēmijas studenta kontrkultūras žestu. Tās ir divas dažādas lietas. V.Daugmalis apgalvo, ka paši grafiti veidotāji proponē, ka grafiti ir piedzīvojums, un tam piemērs ir kaut vai uzraksts Ķīpsalas tunelī.

A.Vītoliņš šo nodarbi saista ar sportisku azartu, jo daļēji tā ir cīņa par teritoriju, kas nāk jau no senākas kultūras. Galvenais, veidojot grafiti, ir adrenalīns: "Mēs krāsojam, jūs ķerat!". A.Vītoliņš min vairākus piemērus: atstāt savu parakstu pēc iespējas redzamākās vietās, pēc iespējas vairākās vietās vai vietās, pie kurām ir grūti piekļūt, atstāt parakstu vietās, kurās ir augsta bīstamības mēraukla. Zinot, ka grafiti tapšanas brīdī policija ir kaut kur tuvumā, tā nozīme strauji pieaug. Šādu darbu "amata brāļi" novērtēs daudz augstāk. Tāpat azartu palielina internets, kur tiek izvietotas paveiktā "meistardarba" fotogrāfijas ar attiecīgiem komentāriem.

"Visbiežāk par grafiti veidotājiem kļūst 13-14 gadus jauni pusaudži."

A.Vītoliņš stāsta, ka Latvijā nemaz nav gados vecāku grafiti mākslinieku. Visbiežāk par grafiti veidotājiem kļūst 13-14 gadus jauni pusaudži. Vēlāk, kad viņi jau ir divdesmitgadīgi un ir sākuši pelnīt naudu paši, piemēram, nokļūstot īstu mākslinieku vidē, šī aizraušanās zaudē aktualitāti. Savulaik ļoti populārs grafiti paraksts Rīgā bija Faro, kam piederēja konkrētas sienas. Tas nozīmē, ka viņš vai viņa grupējums šo vietu bija iekarojis. Taču ar laiku šis paraksts ir izplūdis un vietā nākuši jauni.

V.Daugmalis aicina būt piesardzīgiem, jo pašreizējā grafiti izplatība Rīgā ir sasniegusi draudīgus izmērus, tādēļ jebkura koķetērija ar šiem "māksliniekiem" ir bīstama. Jāņem vērā fakts, ka, piemēram, parakstus sēne, tase, 115 u.c. atstāj nevis viens cilvēks, bet grupējumi, kuri, apķēpājot fasādes un kultūras pieminekļus, savā starpā sacenšas par lielāko parakstu skaitu.

Kā cīnīties?

Rīgas administratīvajā teritorijā saskaņā ar Rīgas domes saistošajiem noteikumiem Nr.80 "Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā" ir aizliegts ar uzrakstiem, zīmējumiem vai citādā veidā bojāt dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, saimnieciskās celtnes, žogus, citas būves un arhitektoniskos elementus, skaidro J.Znotiņš. Neievērojot šo aizliegumu, var uzlikt naudas sodu līdz 100 latiem. V.Daugmalis vērš uzmanību, ka piedzīt zaudējumus no vaininieka civiltiesiskajā kārtībā var arī apskādētā īpašuma saimnieks.

Iespējams, ka, ierādot atļautās vietas grafiti veidošanai vai biežāk organizējot grafiti pasākumus, šo problēmu spētu atrisināt. Taču gan V.Daugmalis, gan A.Vītoliņš norāda, ka šādas darbības vienmēr ir cietušas neveiksmi.

Projekti notiek, un tos visbiežāk organizē dažādas komercsabiedrības. A.Vītoliņš atceras, ka agrāk tādus veidoja, piemēram, "Nokia", taču šie pasākumi bieži radīja pretēju efektu. Varētu domāt, ka legālais grafiti, kuru rāda pat televīzijā, nav nekas slikts, tomēr šāds atspoguļojums rada arī problēmu. Mākslas akadēmijas docents norāda, ka jaunieši, kas vēro šo pasākumu no malas, saprot: zīmēt grafiti ir stilīgi. Tā veidojas jauna popkultūra un jauni sabiedriskās kārtības noteikumu pārkāpēji. Bet daļa jauniešu, kas šajos pasākumos piedalās, bieži vien ir tie paši, kas atstāj savus "mākslas darbus" uz ēku sienām. Turklāt legālajos grafiti pasākumos nav īstā sacensību gara, jo tajā brīdī tās ir atļautas darbības.

"Vislabākā metode cīņā ar ielu zīmējumiem, iespējams, ir tūlītēja to aizkrāsošana."

A.Vītoliņš par vislabāko metodi cīņā ar ielu zīmējumiem uzskata tūlītēju aizkrāsošanu. Ja zīmējuma nav, tad nav arī ko rādīt citiem, un tas varētu būt visefektīvākais variants. Austrijā, piemēram, ir ar likumu noteikti atļautie rajoni - dzelzceļa un upju piekrastes, kur drīkst zīmēt grafiti, un šāds ierobežojums strādā labi. Katra valsts ar šo parādību cīnās dažādi, bet arī tur bieži vien ir gan vienkārši negatīvas, gan kriminālas lietas.

A.Vītoliņš uzskata, ka arī vecākiem ir jāpievērš lielāka uzmanība tam, ko viņu bērni dara brīvajā laikā un kā viņi iztērē pusdienām iedoto naudu, jo pusaudži ir visgrūtāk kontrolējami un viņi pat īsti neapzinās, kādu kaitējumu nodara.

Pirms dažām nedēļām no grafiti "mākslinieku" - poļu futbola komandas "Legija" fanu – rokām smagi cieta Liepāja, un šīm izpausmēm ne tuvu nav sakara ar mākslu.

A.Vītoliņš skaidro, ka pie mums nav urbānās kultūras kā citur Eiropā un nav arī sporta fanu veidotu grafiti ar, piemēram, Rīgas "Dinamo", "Liepājas Metalurga" vai "Skonto" simboliku. Tāpat Latvijā nekad nav izveidojies arī politiskais grafiti.