Saskaņā ar Darba likuma 137. panta pirmo daļu darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas, kā arī dīkstāves stundas. Tas nozīmē, ka darba devējam, aizpildot darba laika uzskaites dokumentu, darbinieka nostrādātās stundas katrā dienā ir jāuzskaita atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam.  

Kad Latvijā notiek pāreja uz ziemas vai vasaras laiku un pulkstenis jāpagriež par vienu stundu atpakaļ vai uz priekšu, darba devējiem jāuzskaita un jāapmaksā darbinieku faktiski nostrādātās stundas. Piemēram, ja darbiniekam darbs tiek organizēts maiņās pa 24 stundām un darbinieka maiņa iekrīt laikā, kad tiek pagriezts pulkstenis par vienu stundu uz priekšu, tādējādi faktiski darbinieks nostrādā 23 darba stundas, darba devējam ir jāuzskaita un jāapmaksā 23 nevis 24 stundas.  

Ja darbs tiek organizēts maiņās pa 24 stundām, tad darba devējam jāņem vērā, ka summētā darba laika organizācijas nosacījumi aizliedz nodarbināt darbinieku ilgāk par 24 stundām pēc kārtas (Darba likuma 140. panta ceturtā daļa) un darba devējam ir jānodrošina, lai darbinieka darba laiks nepārsniegtu likumā noteiktos ierobežojumus. Tātad, ja, piemēram, darbinieki viens otru nomaina pēc 24 stundu ilgas maiņas, tad gadījumā, kad notiek pāreja uz ziemas laiku, darba devējam darba laiks jāorganizē (darba laika beigas jānosaka) tā, lai tas nepārsniegtu faktisko 24 stundu darba laiku.