Vēl 1917.gadā Latvijā populārs bija sauklis "Brīva Latvija brīvā Krievijā!", dominēja autonomijas ideja. Cik lielā mērā latvieši bija gatavi savai valstij tikai gadu vēlāk – 1918.gada novembrī?
Tas jāskata saistībā ar kopējo Eiropas vēstures attīstību tajā brīdī. Karā sabrūkot impērijām, jaunas neatkarīgas valstis izveidojās arī citur, piemēram, Čehoslovākija un Ungārija Austroungārijas impērijas teritorijā. Vēl bez iekšējas nobriešanas savai valstij nepieciešami arī noteikti ārējie apstākļi, kas dod impulsu neatkarības idejai attīstīties. Latvijai izdevās ideāli izmantot brīdi, kad tā varēja izrauties gan no vienas, gan no otras šeit dominējošās impērijas. 1918.gada novembrī Krievija jau bija sabrukusi, bet Vācijas impērija tobrīd bruka.
Latvijas Republiku 18.novembrī pasludināja latviešu politiskā elite Tautas padomes personā. Taču cik gatava tai bija pati tauta?
Domāju, ka nebija un arī nevarēja būt gatava, ņemot vērā, ka tās bija kara beigas – cilvēki bija noguruši, valdīja nabadzība, bailes. Jāņem vērā arī, ka tolaik nepastāvēja visaptveroši masu informācijas līdzekļi, kā tagad, saziņa starp cilvēkiem notika pavisam citā līmenī vai, kā uz laukiem, tās varbūt nebija nemaz. Tādējādi nevar prasīt, lai latviešu tauta tobrīd būtu kā kopums, kurš izsaka savu gribu, nodibinot valsti. Tā bija laime, ka īstajā brīdī parādījās elite, kurai tas izdevās. Tomēr jāatzīst – cilvēki, tiklīdz uzzināja par valsts izveidošanu, apliecināja, ka iekšēji tai ir nobrieduši. Ārkārtīgi straujais attīstības posms 20 gadu garumā, kas sekoja baisajam 1919.gadam un Brīvības cīņām, ir sava veida brīnums, kas to apliecina.
Kāpēc tā pati tauta, kura sarīkoja 1905.gada revolūciju, izcīnīja Brīvības cīņas un no drupām uzcēla attīstītu valsti, bija tik pasīva, zaudējot neatkarību 1940.gadā?
Tas ir sarežģīts gadījums, kas sastāv no ļoti daudziem apstākļiem. Pirmkārt, latviešu sabiedrības rīcība 1940.gadā tomēr bija atkarīga no Kārļa Ulmaņa un viņa pozīcijas tajā brīdī. Vai vajadzēja pretoties, vai vajadzēja upurus, vai vajadzēja Latvijai izdarīt to simbolisko šāvienu? Domājot par to, vienubrīd man liekas tā, citu brīdi – citādi. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Kas tolaik – 1939.–1940.gadā – notika ar citām krievu vai vācu iebrukumu piedzīvojušajām valstīm? Polija padevās, Čehija pieņēma tās sadalīšanu. Tajā brīdī vācu priekšā krīt pat Francija! Drīzāk pienāktos ar izbrīnu jautāt: kāpēc tad Francija tik ātri varēja būt okupēta? Šis jautājums joprojām palicis bez īstas atbildes.
Tas ir 30.gadu fenomens – šī vadoņu kulta parādīšanās. Domāju, Hitlera un Staļina fenomens nevienā citā brīdī nebūtu bijis iespējams, kā tikai šajā 30.gadu konjunktūrā, kad, es teiktu, cilvēki Eiropā bija mazliet jukuši. Sabiedrības spēja adekvāti reaģēt uz tādiem kairinājumiem, kādus nesa visi šie vadoņi, bija pavisam neliela. Un man ļoti žēl, ka arī Ulmanis, tāpat kā Staļins un Hitlers, gribēja, lai viņu sauc par vadoni. Tā bija sava veida apsēstība, paralīze, kas izskaidro šīs dīvainības 30.gados un arī 1939.–1940.gada fenomenu, kad Staļinam un Hitleram izdevās izdarīt to, ko viņi izdarīja.
Vai piekrītat viedoklim, ka, pieņemot okupāciju, Kārlis Ulmanis vērtējams kā galvenais kolaboracionists?
Absolūti nē. Noteikti nepiederu Ulmaņa apbrīnotājiem, taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš godīgi uzskatīja, ka tā ir vienīgā iespēja. Otrkārt, pieļauju, ka Ulmanis līdz galam neapzinājās Hitlera un Staļina režīma šausmas, neapjauta konsekvences. Tolaik – 1939. un 1940.gadā – neviens vēl īsti nevarēja iedomāties, kā kaut kas tik sātanisks var pastāvēt. Ulmanis, iespējams, cerēja, ka vēl kaut kas var izdoties, un katrā ziņā domāja, ka pretošanās būtu asiņaina un traģiska.
Vēsturniekiem vajadzētu izmodelēt, ko 1940.gada situācijā būtu darījusi Saeima, ja Ulmanis to nebūtu likvidējis. Nedomāju, ka Saeima būtu spējusi pieņemt kaut ko īpaši ģeniālu un tādu, kas glābtu Latviju.
Pastāv jautājums, kas 1940.gadā notiktu, ja iepriekš būtu izveidota militāri rīcībspējīga Baltijas valstu, Somijas un Polijas savienība, kuru neapgrūtinātu Lietuvas un Polijas konflikts Viļņas apgabala piederības dēļ. Ja jau Somija 1939. un 1940.gada karā spēja atvairīt PSRS uzbrukumu un nosargāt savu neatkarību, iespējams, arī Baltijas valstu liktenis būtu izvērties citādi.
Lielā mērā esmu fatālists. Uzskatu, ka lietas ir predestinētas no tās notikumu ķēdes, kas reāli notiek. Uzskatu, ka varēja notikt tikai tas, kas notika.
Es labprāt spēlējos ar variantiem, kā būtu bijis, ja būtu bijis. Piemēram, attiecībā uz Vaterlo kauju vai Luija XVI bēgšanu, kas it kā varēja Francijas vēsturi ievirzīt citādāk. Vai arī fon Štaufenberga atentāts pret Hitleru 1944.gada augustā. Ja tas būtu izdevies, varbūt Vācija nebūtu ar lielu smirdoņu nogājusi ellē. Taču tajā pašā laikā, ja Vācijai nebūtu nācies piedzīvot šādu pazemojumu, nebūtu arī platformas tās fantastiskajai attīstībai pēc kara. Varbūt tas izklausās naivi, taču kaut kam tieši šāda vēstures gaita bija vajadzīga.
Atsevišķi momenti tautu vēsturē var izmainīt daudz, taču tie iekļaujas kopainā, ko veido neskaitāmi citi faktori. Šie atsevišķie momenti var būt pamācoši un arī kā prāta treniņš, bet ne vairāk.
Ir ļoti grūti panākt kādu pilnīgi jaunu zemes pārveidojumu, izejot no kādas nekonkrētas situācijas. Uzskatu arī, ka Latvijas tagadējās nelaimes cēlonis ir tas, ka Latvija ļoti viegli no padomju režīma ieslīdēja kapitālismā – bez ciešanām, bez pārdzīvojumiem, bez mācības, nepārveidojoties iekšēji.
Mums noteikti nenāk par labu sliktā pašapziņa, ko sekmē latviešu tautas kā upura lomas akcentēšana vēsturē, kuras pamats ir tiešām daudzās traģiskās vēstures lapaspuses, ko pieminam ar daudzām sēru un atceres dienām. Tajā pašā laikā strauji aizmirstam pat neseno mūsu vēsturi, nespējam veidot vēstures kopainu, kas savukārt arī ir problēma. Kā jūs raugāties uz šīm abām tendencēm?
Vēsturi var interpretēt dažādi. Te nonākam pie jautājuma par ideoloģiju un pie nākamā soļa – pie politikas. Vēsturi vienmēr spēcīgi ir ietekmējusi ideoloģija, kas savukārt nozīmē ticību kaut kam. Politiskās partijas, izmantojot noteiktu ideoloģiju, rada impulsus, uz kuriem reaģē kāda tautas daļa. Te es vēlreiz gribētu atgriezties pie Staļina un Hitlera fenomena. Vācieši – pilnīgi saprātīga tauta ar lielu izpratni par kristīgajām vērtībām un cilvēka cieņu - pilnīgi neiedomājami masveidā spēja pieņem nacistisko ideoloģiju. Vai arī Krievija – pēc visām represijām, kas tur 30.gados bija notikušas, – joprojām bija gatava ticēt Staļinam un viņa ideoloģijai.
Tas nozīmē, ka ideoloģija un arī vēsture, kas ir daļa no tās, var tikt iedēstīta sabiedrības smadzenēs, pilnīgi paralizējot loģisko domāšanu. Tādējādi esmu bijis spiests secināt, ka mana mīļā vēsture ir bijusi tāda pati ideoloģijas sastāvdaļa kā lielā politika, kas nosaka tautu likteņus. Īsāk sakot, vēstures objektivitāte ir vai nu neiespējama, vai iespējama tikai daļēji. Arī tagad, apskatot Latvijas 20.gadsimta vēsturi, redzam galējības.
Vēsturei nāktos būt brīvai no ideoloģijas, taču daudzas valstis apzināti uztur mītus un veido savu vēstures politiku nācijas pašapziņas stiprināšanai. Kā raugāties uz šo pretrunu?
Vēsture tā kā tā nav brīva no mitoloģijas, jo nav jau vajadzīgs faktus apzināti sagrozīt, pietiek kaut ko noklusēt un kaut ko paspilgtināt. Mīti pieder katras nācijas sapņu pasaulei un kā tādi ir nepieciešami, jo sausai, saltai faktoloģijai pārklāj pacilājoša romantisma plīvuru. Atskatam savas valsts pagātnē ir jāietver arī cildenas jūsmas noskaņas.
Valsts ietekme, loma Eiropā samazinās jau kopš 20.gadsimta pēdējās trešdaļas. Varbūt Latvijas šodienas problēmu iemesls ir meklējams tieši tur – atjaunotā valsts, uz kuru cilvēki lika lielas cerības, 90.gadu sākumā tika iemesta šādā neoliberālā pārvaldes un ekonomisko attiecību modelī, kurā valsts vērtība strauji devalvējas?
Jā, turklāt Latvija vairs nebija vadāma kā Ulmaņlaikā, kad bija iespējams protekcionisms, eksporta atvieglošana un importa ierobežošana. Latvija nebija izgājusi cauri visai pēckara attīstībai, kādu piedzīvoja brīvā Eiropa. Jā, un pareizi jūs sakāt, Latvija nokļuva kapitālismā tādā brīdī, kad valsts nevar dot labumus. Cilvēki uzskata, ka valsts pienākums ir dot viņiem labumus. Valsts var piebremzēt kapitālismu, taču, ja tā neko nav saražojusi, tai nav nekā, ko dod. Jā, valsts loma samazinājās, un valsts neizdarīja tās funkcijas, ko varbūt varēja izdarīt. Kapitālisms un privatizācija ienāca ar daudzām nejēdzībām. Taču nevar arī prasīt, lai cilvēki, kas nākuši no sociālistiskās vides, uzreiz pārorientētos uz kapitālisma pasauli un tajā valdošajiem likumiem, kas savulaik bija redzami tikai pa gabalu.
Varam tagad spekulēt, ko varbūt varēja darīt labāk šajā pārejas brīdī, taču lielos vilcienos sabiedrības un valsts attiecības, kādas tās bija 90.gados, citādas nemaz nevarēja būt.
Redziet, tur ir arī tas lielais jautājums: kas kam ir vajadzīgs? Laime un nelaime, valsts atbalsts un tā trūkums. Šī brīža lielākā nelaime ir tā, ka cilvēki domā, ka viņiem no valsts kaut kas pienākas. Valsts pienākums ir sadalīt to, kas tai ir sadalāms.
Ja reiz valsts vispār apņemas algot skolotājus, policistus, mediķus, vai tai tomēr nebūtu jānodrošina iztikšanai atbilstošs atalgojumus? Ja Latvija to nespēj, jāsecina, ka tā valstij raksturīgās funkcijas pilda tikai daļēji.
No vienas puses – jā, taču ir jautājums: kur ņemt šo naudu? Jā, 90.gados, visticamāk, valsts neizdarīja visu, lai tai tagad būtu pietiekami līdzekļi, ko pārdalīt. Par to var diskutēt, taču uzskatu: ja valsts kaut ko tiešām nav izdarījusi, tā ir korupcijas un ēnu ekonomikas apkarošana. Otrkārt, joprojām pastāv dažādas padomes, sinekūras, kur var dabūt labu atalgojumu, neko nedarot.
Skatot Ulmaņlaika Valsts kontroles dokumentus, esmu izbrīna pilns par to, ko šī iestāde spējusi paveikt toreiz. Tā darbojusies ar tādu centību, tādu rūpību, ar tādu tīrību un rezultativitāti, kā gādājot par ģimenes maciņu. Tagad par Valsts kontroli diemžēl ir lielākoties priekšstats kā par visai formālu iestādi, kuru īsti neinteresē valsts labums. Valstij potenciāli ir iespējami lielāki ieņēmumi, taču nelaime tāda, ka institūcijas, kurām būtu jāgādā par to, nestrādā kā pienāktos.
Kopš Latvija iestājusies ES un NATO, tiek uzsvērts, ka tai vairs nav mērķa. Vai jums ir kāda ideja par to, kas varētu būt vai kam vajadzētu būt šādam mērķim?
Man liekas, ka nelaime visā šajā pēdējo 20 gadu posmā bijusi tā, ka cilvēki nav aptvēruši, ka īstā veiksme, īstais mērķis dzīvē ir paša mērķis, savas ģimenes mērķis, savas firmas mērķis vai kādas interešu grupas mērķis. No tā viss saaug kopā valstiskā mērogā. Problēma ir tā, ka cilvēki visu laiku kaut ko gaida, domā, ka valsts viņiem kaut ko nedod. Taču šādi šis jautājums vispār nav skatāms. Nu labi, es pieļauju, ka, piemēram, ja skolotājs godīgi dara savu darbu, viņš nevar paralēli tam nodarboties arī ar savu biznesu. Taču ir ļoti daudz tādu cilvēku, kuri patiesībā savu dzīvi var darīt labāku. Ir iespējams vairāk strādāt, vairāk iespaidot otru ar pozitīvu paraugu, savu ģimeni pareizi uzbūvēt, nedzert, nedarīt neko tādu, kas izputina pašu un ģimeni. Neizvirzīt nesasniedzamus mērķus, taču čakli strādāt savu iespēju robežās un sasniegt labklājību.
Redziet, tā ir tā lielā atšķirība no 20.–30.gadu Latvijas. Starts 1920.gadā bija neiedomājami sliktāks nekā neatkarību atjaunojot. Valsts bija kara izpostīta, cilvēki daudzviet laukos dzīvoja zemnīcās, taču viņiem bija ārkārtīgi spožs mērķis, viņi strādāja sev, negaidot, ka valsts kaut ko dos. Un tai arī nebija ko dot. Cilvēki meklēja savu nišu un neiedomājami čakli strādāja. Jau atjaunojot neatkarību, latviešu sabiedrība diemžēl uzreiz nāca ar pretenzijām pret valsti, nevis sevi. Pavērojot cilvēkus Vācijā, Francijā, ir acīmredzams, ka viņi runā nevis par politiku, bet sevi, savām darīšanām. Proti, viņi negaida, ka valsts nāks viņus aplaimot. Izšķirošais faktors tomēr ir tikai katra cilvēka rūpes par sevi, savas dzīves veidošanu, nevis pievēršanās politikai ar domu, kā to pielāgot savas labklājības nodrošināšanai.
Esam raduši lietot jēdzienu – tauta, bieži vien padarot to par tādu kā fetišu. Tomēr, runājot par vēlētājiem kā kopumu, nav pareizi uzskatīt, ka tas pilnā mērā personificē tautu. Vēlētāji ir kopums, kam politiskās partijas vairāk vai mazāk veiksmīgi kaut ko iestāsta. Un otrkārt, darbojas pašu cilvēku iekšējā uzlādētība. Jau teicu, ka cilvēki lielā mērā caur masu saziņas līdzekļiem un sociālajiem tīkliem ļoti uzbudināti izdzīvo savu iedomāto dzīvi politikā, akli reaģējot uz noteiktiem politiskiem kairinājumiem, saukļiem. Tādējādi apšaubu ļoti lielas vēlētāju daļas spēju racionāli izvērtēt notiekošo. Līdz ar to nepiekrītu viedoklim: vajag ļaut tautai lemt. Tas gan izklausās ļoti labi, taču galarezultātā nozīmē, ka savu gribu panāk tas, kuram ir vairāk naudas reklāmai, tas, kurš veicis sekmīgāku aģitāciju. Tā galarezultātā nebūs tautas griba, bet gan dažādu partiju savstarpējās cīņas rezultātu summa. Šajā ziņā esmu pesimistisks, esmu nonācis pie secinājuma, ka attīstība ir iespējama tikai tad, ja katrs cilvēks vairāk domā par sevis pilnveidošanu.
Kā, jūsuprāt, būtu notikusi Latvijas attīstība, ja latviešiem būtu sava vēsturiska aristokrātija?
Redziet, aristokrātija ir tās pašas inteliģences daļa, sabiedrības kopa, kura varbūt ir varējusi sevi vairāk izkopt. Taču būtībā par aristokrātijas lomu kā izšķirošu valsts attīstībā varam pat nerunāt.
Var pieņemt, ka, aristokrātijai klātesot politikā, tajā būtu vairāk principialitātes un godaprāta, kaut vai rūpējoties par sava, savas dzimtas vārda labo slavu.
Jā, tas tā ir. Taču tas nebūtu varējis glābt Latviju. Pirmajos 20 neatkarības gados Latvija lieliski izdzīvoja bez aristokrātijas, jo valsts attīstībai pietika ar tautas gribu strādāt, darboties. Tauta kopumā brīnišķīgi darbojās. Varbūt es atkārtojos, taču mani tracina, ka tagad cilvēki tik maz prasa no sevis. Cik tagad ierēdņi ir neieinteresēti savā darbā! Cik juristi vāji zina likumus! Cik pārdevēji vāji pārzina savu preci! Tas ir pseidokapitālisms! Te nav tās trīcēšanas, ka mani atlaidīs no darba. Visi labi zina, ka ar šiem netikumiem un korupciju visam pāri var labi sadzīvot.
Šīs nelaimes pamatā ir tas, ka cilvēkiem trūkst prasīguma pret sevi, godaprāta, gribas būt nevainojamam, lai kur un ko viņš strādātu. Ir jābūt ideālistam ar vēlmi izdarīt visu maksimāli iespējamo jebkurā amatā, arī visnecilākajā, arī ielu slaukot – tā, lai cilvēkam, labi paveicot darbu, ir lepnums par sevi. Esmu redzējis, kā mūsu dārzā cilvēks izrok bedrīti zemē vai grāvi ar tādu rūpību un prieku par to. Tas ir tas, ko ļoti augstu novērtēju cilvēkos.
Vai šādas attieksmes priekšnosacījums nav zināma inteliģence, zināms izglītotības līmenis?
Absolūti nepiekrītu. Tur ir tā lielā atšķirība starp 1920.gadu un 1990.gadu. Cilvēki, kas uzcēla valsti no kara drupām, lielākoties nebija nekādi inteliģenti. Tā bija sirds izglītība. Tolaik neskolotu cilvēku bija daudz vairāk nekā patlaban. Taču tagad diemžēl redzu, ka daudziem izglītība ir tikai līdzeklis, papildus veids, kā kļūt bagātākam, izsisties uz augšu ietekmīgākā sabiedrībā. Tas ir vairāk karjeras jautājums. Sirds izglītība toties ir vairāk pašcieņas jautājums. Tajā, ka tagad tas ir zaudēts, vislielākajā mērā vainojams boļševisms, kurš iznīcināja kauna un pašcieņas jūtas. Cilvēki bija gatavi teju uz visu, lai izdzīvotu. Komunisma represiju laikā to noteica bailes, tagad – lielākoties pielāgošanās, lai kaut kā varētu izvilkt savu dzīvīti. Latviešu sabiedrība diemžēl joprojām lielā mērā nes līdzi šo morālo netikumu, no kā izriet viss pārējais.
Runājot par boļševismu, rodas arī kāds personiskāka rakstura jautājums. Esat teicis, ka jūsu ideālā pasaule sabruka 1914.gadā, līdz ar Pirmo pasaules karu sagrūstot tai kulturālajai un politiskajai videi, kāda Eiropā valdīja līdz tam. Taču, ja nebūtu noticis šis karš, kurā beidza pastāvēt cariskā Krievija, visticamāk, nebūtu arī neatkarīgas Latvijas valsts. Kā sadzīvojat ar šo pretrunu?
1914.gadā sabruka brīnišķīga kultūras celtne. Protams, ļoti skumji, bet šis žēlums man ir tikai abstrakts. Taču tas, ko es īsti nožēloju, ir 1940.gads, kad sabruka ideāli uzbūvēta, īsti latviska Latvija, kādas nekad vairs nebūs.
Ideālus skarošs zināmā mērā ir arī jautājums par Latvijas himnu, par kuru arvien biežāk dzird priekšlikumus, ka tā būtu nomaināma, jo pārāk uzsverot lūgšanu Dievam un esot novecojusi. Vai Latvijai vajag citu himnu?
Nē un nē! Es cienu tradīcijas un brīnos, kā vispār kaut kas tāds var ienākt prātā. Uzskatu, ka tas ir pat nepieklājīgi – sākt runāt par to, vai pirmā rinda "Dievs, svētī Latviju!" nav pārāk klerikāla un tamlīdzīgi. Te nebūtu vietā runas par tekstu un izpildījumu. Tā ir himna, un ar to viss ir pateikts. Tikpat labi varētu apšaubīt Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, sakot, ka sarkanā krāsa ir pārāk drūma vai ko tamlīdzīgu.
Patlaban daudz šķēpu tiek lauzts arī par Latvijas Republikas Satversmes preambulu. Vai tā, jūsuprāt, ir vajadzīga?
Preambula, manuprāt, ir laba. Jautājums, vai šajā brīdī tas ir vajadzīgs. Uzskatu, ka atšķirībā no valsts karoga un himnas Satversme ir kaut kas tāds, kas var un kam ir jāmainās atkarībā no laikmeta.
Vai preambula šajā brīdī kaut ko glābj? Domāju, ka nē. Drīzāk kaut kad vajadzētu atvērt Satversmi un sakārtot to atbilstoši jaunajai Latvijas situācijai. Tas, kas mani patlaban sarūgtina, ir, ka preambulas projekts kļuvis par kārtējo akmeni, kas šķeļ sabiedrību. Ja ir kāda lieta, ko es nevaru ciest, tad tas ir naids. Tādēļ uzskatu, ka nevajag darīt neko, kas vedina uz to. Domāju, ka šis projekts ir jāatliek malā un jāatgriežas pēc kāda laika pie Satversmes izmaiņām kopumā.
Runājot par sabiedrības šķelšanu un simboliem, kāds ir jūsu viedoklis – vajag vai nevajag nojaukt Uzvaras pieminekli Pārdaugavā?
Man nekad nav paticis, ka cilvēki pie pieminekļiem dodas, lai paustu savu naidu. Tik daudz pieminekļu pasaulē ir gājis bojā, mainoties režīmiem, uz naida pamata, atriebības jūtu dēļ. Varbūt tās pat ir pamatotas, taču, vienalga, tas notiek ar naidu, un tādā gadījumā es saku: nē, nē, nē! Lai piemineklis stāv. Var uz to neskatīties, taču pieminekli nojaukt būtu liela kļūda.
Jā, boļševismu es atzīstu par lielāko ļaunumu pasaulē, taču neuzskatu, ka tā simbols Pārdaugavā būtu iznīcināms. Lai tas stāv un atgādina par šo ļaunumu un atbrīvošanu, kas nebija atbrīvošana. Uzskatu, ka nevienu pieminekli, protams, izņemot Ļeņina pieminekļus, kas jau ir novākti, nevajag nojaukt. Tie visi var stāvēt tur, kur ir, un katrs par kaut ko atgādināt.
Visā pasaulē notiek pat nesenās 20.gadsimta vēstures strauja aizmiršana. Angļu vēsturnieks Tonijs Džads šo situāciju raksturo kā kolektīvu amnēziju, ko pavada bīstams uzskats, ka vēsturei vispār nav nekādas lomas un nozīmes, ka viss, kas patlaban notiek, ir jauns un pirmreizējs bez jebkādām attiecībām ar pagātni. Kā raugāties uz šo tendenci?
Tonija Džada skumjajai rezignācijai gan jautājumā par vēsturi, gan par citām lietām grūti nepiekrist. Nācies konstatēt, cik neticami vāji cilvēki zina vēsturi, īpaši jaunatne. Līdz ar to viņi palaiž garām iespēju izprast arī daudzu mūsdienu notikumu jēgu, scenārijus un slēptās atsperes, kas vienmēr ir vienādas.
Bet galu galā mēs dzīvojam patērētāju sabiedrības vēlīnajā fāzē, kad tai apnikusi arī pati patērēšana. Vienīgi kultūra – gan tās "augstajā", gan masu kultūras paveidā – tai vēl neļauj sajukt prātā no garlaicības.
