Eiropas Padome
Eiropas Padome ir pati vecākā Eiropas mēroga organizācija. Desmit Rietumeiropas valstis to nodibināja 1949. gadā, lai veicinātu demokrātijas attīstību, cilvēktiesību un tiesiskuma aizstāvību. Pamazām EP papildināja arvien jaunas valstis. Patlaban EP ir 47 dalībvalstis. Oficiālās valodas – angļu un franču. EP iestādes rezidē Strasbūrā.
Latvija par EP dalībvalsti kļuva 1995. gadā. Eiropas Savienībai ar Eiropas Padomi izveidojusies sadarbība, turklāt liela daļa EP dalībvalstu ir arī ES sastāvā. Taču tās ir divas viena no otras neatkarīgas valstu apvienības.
Eiropas Padome tieši neietekmē valstu likumdošanu. Taču dalībvalstis apņemas izpildīt EP konvencijās noteiktos principus, kuri attiecas galvenokārt uz cilvēktiesībām un demokrātiju. Par katras EP konvencijas ratificēšanu vai neratificēšanu lemj valstu parlamenti. Tās tiek ratificētas vai nu pilnībā, vai arī ar atrunām.
Konvencija ir katras valsts apņemšanās ievērot šajā dokumentā pieņemtus konkrētus principus. Par tās neievērošanu valsts nesaņem sodu, taču tas ir katras valsts starptautiskā prestiža jautājums. EP ieteikumiem ir rekomendāciju raksturs.
Eiropas Savienība un Eiropadome
Eiropas Savienības aizsākums bija 1951. gadā, un tās pamatā pirmām kārtām bija valstu ekonomiskā sadarbība. Lai to īstenotu, tika izveidota galvenā lēmējiestāde – ES Padome. Tā pārstāv visas 27 dalībvalstis, un tās sanāksmēs piedalās viens ministrs no katras ES dalībvalsts valdības.
Tas, kurš ministrs piedalīsies konkrētajā sanāksmē, ir atkarīgs no tā, kādi jautājumi iekļauti darba kārtībā. Ja, piemēram, Padome apspriedīs vides jautājumus, sanāksmi apmeklēs katras ES dalībvalsts vides ministrs un sanāksme tiks dēvēta par Vides padomi. Vispārējo lietu un ārējo sakaru padome nodarbojas ar ES attiecībām ar pārējām pasaules valstīm. Turklāt šim Padomes sastāvam ir arī plašāka atbildība par vispārējiem politiskiem jautājumiem, tāpēc tās sanāksmes apmeklē katras valsts valdības izvēlētais ministrs vai valsts sekretārs.
Darbojas deviņi ES Padomes sastāvi (pēc nozarēm):
- vispārējās lietas un ārējie sakari;
- ekonomika un finanšu lietas (ECOFIN);
- tieslietas un iekšlietas;
- nodarbinātība un sociālās lietas, veselības un patērētāju aizsardzības lietas;
- konkurētspējas jautājumi;
- transports, telekomunikācijas un enerģija;
- lauksaimniecība un zivsaimniecība;
- vides jautājumi;
- izglītība, jaunatnes lietas un kultūra.
Katrs ministrs Padomē ir pilnvarots pārstāvēt savu valdību un ir atbildīgs savas valsts parlamentam. Pirms Latvijas valdības ministri dodas uz ES Padomes sanāksmēm, Ministru kabinets izstrādā un Saeima nobalso par mūsu valsts nacionālo pozīciju konkrētajos izskatāmajos jautājumos.
ES Padomes sanāksmes parasti notiek prezidējošajā valstī. Patlaban tā ir Ungārija, no 1. jūlija – Polija. 2015. gadā ES prezidējošā valsts būs Latvija.
"Liela daļa EP dalībvalstu ir arī ES sastāvā. Taču tās ir divas viena no otras neatkarīgas valstu apvienības."
Eiropadomē ir dalībvalstu vai to valdību vadītāji, tās priekšsēdētājs un Komisijas priekšsēdētājs. Tās darbā piedalās Savienības augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos. Atkarībā no darba kārtības katrs Eiropadomes loceklis var pieņemt lēmumu par kāda ministra dalību un Komisijas priekšsēdētājs - par Komisijas locekļa dalību. Latviju Eiropadomē pārstāv premjerministrs Valdis Dombrovskis.
Dalībvalstu prezidenti un/vai premjerministri kopā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju tiekas Eiropadomē no divām līdz pat četrām reizēm gadā. Šajos samitos tiek noteiktas vispārējās ES politikas un risināti jautājumi, kurus nav iespējams atrisināt zemākā līmenī. Tā neveic likumdošanas funkciju.
Katrai ES dalībvalstij Eiropadomē ir noteikts balsu skaits, kas atkarīgs no konkrētās valsts iedzīvotāju skaita. Vācijai, Francijai, Itālijai un Lielbritānijai – 29 balsis, Spānijai un Polijai - 27, Rumānijai - 14, Nīderlandei - 13, Beļģijai, Čehijas Republikai, Grieķijai, Ungārijai un Portugālei - 12, Austrijai, Bulgārijai un Zviedrijai – 10, Dānijai, Īrijai, Lietuvai, Slovākijai un Somijai – 7, Kiprai, Igaunijai, Latvijai, Luksemburgai un Slovēnijai – 4, Maltai - 3. Kopā – 345 balsis.
Eiropadome parasti lēmumus pieņem, ievērojot konsensa jeb vienprātības principu. Dažos gadījumos tā pieņem lēmumus vienbalsīgi vai ar kvalificētu balsu vairākumu.
Eiropas Parlaments
Eiropas Parlaments ir ES pilsoņu interešu pārstāvētājs. Tā deputātus kopš 1979. gada tiešās vēlēšanās ievēlē ES pilsoņi. Tādējādi Parlaments pauž apmēram 500 miljonu cilvēku demokrātisko gribu un pārstāv viņu intereses diskusijās ar pārējām ES iestādēm. Parlamentā no visām 27 ES valstīm ir ievēlēti 736 deputāti. Tie negrupējas pa valstu blokiem, bet gan septiņās Eiropas līmeņa politiskās grupās.
Parlamentam ir trīs galvenie uzdevumi:
- Daudzās politikas jomās ar Padomi dala tiesību aktu pieņemšanas pilnvaras. Pieņemot Lisabonas līgumu, šo jomu skaits ievērojami pieaudzis;
- Visu ES iestāžu, jo īpaši Komisijas, demokrātiskā uzraudzība. Parlamentam ir tiesības apstiprināt vai noraidīt amatam nominētos komisārus, un tam ir tiesības izteikt neuzticību Komisijai kopumā;
- Kopā ar Padomi uzrauga ES budžetu un tādā veidā ietekmē ES izdevumus. Parlaments pieņem vai noraida visu ES budžetu kopumā.
Eiropas Komisija
Eiropas Komisija ir politiski neatkarīga no valstu valdībām. Tā pārstāv un aizstāv ES kā vienota veseluma intereses. Tā ierosina tiesību aktu priekšlikumus, kurus tā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei. Komisija ir arī ES izpildvara – citiem vārdiem sakot, tā ir atbildīga par Parlamenta un Padomes lēmumu īstenošanu. Tas nozīmē ES darbības vadību ikdienā – tās politiku un programmu īstenošanu un tās līdzekļu izmantošanu.
Neoficiāli Komisijas locekļus sauc par komisāriem. Viņi visi ir ieņēmuši politiskus amatus savā valstī, un daudzi ir bijuši valdību ministri, taču kā Komisijas locekļi viņi darbojas visas Eiropas Savienības interesēs, nesaņemot norādījumus no valstu valdībām.
"Pirms Latvijas valdības ministri dodas uz ES Padomes sanāksmēm, Ministru kabinets izstrādā un Saeima nobalso par mūsu valsts nacionālo pozīciju."
Eiropas Komisijas četri galvenie uzdevumi:
- Ierosināt tiesību aktu priekšlikumus Eiropas Parlamentā un Padomē;
- Pārvaldīt un īstenot ES politiku un budžetu;
- Īstenot Eiropas tiesību aktus (kopā ar Eiropas Kopienu tiesu);
- Pārstāvēt Eiropas Savienību starptautiskā arēnā, piemēram, sarunās par nolīgumiem starp ES un citām valstīm.
Komisijai ir iniciatīvas tiesības, tā viena pati ir atbildīga par jaunu Eiropas tiesību aktu priekšlikumu izstrādi, kurus EK iesniedz Parlamentam un Padomei. Pirms priekšlikumu iesniegšanas Komisija pastāvīgi sazinās ar visdažādākajām interešu grupām un ar divām padomdevējām iestādēm – Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju. Komisija lūdz arī valstu parlamentu un valdību atzinumus.
Komisija ierosina darbības ES līmenī tikai tad, ja tā uzskata, ka problēmu nav iespējams efektīvāk atrisināt ar valsts, reģionālā vai vietējā līmeņa darbību. Šo principu, ar kuru problēma tiek risināta iespējami zemākajā līmenī, sauc par subsidiaritātes principu.
Komisija kopā ar Eiropas Kopienu tiesu ir atbildīga par to, lai ES tiesību akti tiktu pareizi piemēroti visās dalībvalstīs. Ja tā konstatē, ka kāda ES dalībvalsts nepiemēro kādu ES tiesību aktu un tādējādi nepilda savas tiesiskās saistības, Komisija veic pasākumus, lai šo situāciju labotu.
ES tiesību akti
Regula, kuru izdod vai nu Eiropas Savienības Padome kopīgi ar Parlamentu, vai arī Eiropas Komisija viena pati. Tas ir vispārīgs akts un obligāti piemērojams visos tā noteikumos. Regula attiecas uz visiem bez izņēmuma. Regula ir tieši piemērojama, proti, uzreiz pēc pieņemšanas tā stājas spēkā visās ES dalībvalstīs vienā līmenī ar valsts tiesību aktiem. Dalībvalstu valdībām nav jāveic nekādi papildu īstenošanas pasākumi.
Eiropas Savienības direktīva izvirza Eiropas dalībvalstīm kopējus mērķus. Tie ir jāiestrādā nacionālajos normatīvajos aktos noteiktā termiņā, kuru definē direktīva. To dara vietējais likumdevējs - parlaments. Atšķirībā no ES regulas direktīvā ir noteikti atsevišķi mērķi, kas rada iespēju tos koriģēt, kad tie tiek iekļauti nacionālajos normatīvajos aktos atbilstoši dalībvalsts vajadzībām un direktīvā noteiktajiem mērķiem. Ar direktīvu nosaka konkrētus mērķus, kas jāsasniedz ES dalībvalstīm, ļaujot tām brīvi izvēlēties paņēmienus. Tā var būt adresēta vienai dalībvalstij, vairākām dalībvalstīm vai visām dalībvalstīm kopā.
"Eiropas Parlaments pauž apmēram 500 miljonu cilvēku demokrātisko gribu un pārstāv viņu intereses diskusijās ar pārējām ES iestādēm."
Ja valsts neievieš direktīvu noteiktajā termiņā, tad tā stājas spēkā pilnā apjomā tās teritorijā pēc termiņa beigšanās. Tas nozīmē to, ka pati direktīva ir saistoša tādā formā, kādu to ir pieņēmusi ES.
Pastāv divu veidu ES direktīvas:
- Minimālās harmonizācijas direktīva. Tajās ir minētas minimālās prasības, kuras nacionālajos normatīvajos aktos obligāti jāiekļauj.
- Maksimālās harmonizācijas direktīvas. Šis direktīvu veids tika izveidots, jo minimālās harmonizācijas direktīvas nesasniedza savu mērķi - likumdevēji bieži vēlējās palielināt minimālās direktīvā iekļautās prasības. Šādās direktīvās tiek iestrādātas daudz decentralizētākas prasības un noteikumi, kas aptver ES dalībvalstu dažādo pieredzi attiecīgajās tiesību nozarēs un apakšnozarēs.
Lēmums ir ES tiesību akts, kas attiecas uz īpašiem gadījumiem. To pieņem Eiropas Savienības Padome (dažreiz kopā ar Eiropas Parlamentu) vai Eiropas Komisija. Ar lēmumu no dalībvalstu iestādēm vai pilsoņiem var prasīt, lai tie veiktu noteiktus pasākumus vai arī lai pārtrauktu kādu darbību. Ar lēmumu arī var tiem piešķirt tiesības vai uzlikt pienākumus. ES lēmums ir individuāls, pilnībā saistošs. No regulas lēmums atšķiras ar to, ka tajā jābūt atsevišķi norādītiem lēmuma adresātiem.
"Eiropas Komisija ir politiski neatkarīga no valstu valdībām un aizstāv ES kā vienota veseluma intereses."
Rekomendācija ir ES vadošo institūciju ierosinājums kāda jautājuma risināšanā, taču tā nav juridiski saistoša, jo ir tikai ieteikums.
ES institūcijas izsaka arī viedokli, kurš ne mazākajā mērā nav juridiski saistošs, bet parāda konkrētās institūcijas attieksmi pret kādu jautājumu.
Rezolūcija ir Eiropas Parlamenta paustais politiskais viedoklis par kādu notikumu vai procesu ES vai ārpus tās. Rezolūciju pamatā ir dažādu politisko grupu viedokļu saskaņošana, un tas tiek pieņemts ar balsu vairākumu, deputātiem balsojot EP plenārsēdē. Rezolūcijā parasti tiek norādīts, kam tā adresēta – Eiropas Komisijai, valstu valdībām, parlamentiem, starptautiskajām organizācijām, trešajām valstīm.
