Vidējais Latvijas ziņu portāls šobrīd darbojas kā "ziņu aģentūra tautai", proti, piegādā ļoti lielus daudzumus specifiskas, fragmentētas informācijas vai notikumu aprakstus bez papildus pievienotās vērtības. Tādējādi portāli daļu savu darba pienākumu uztic pašiem lasītājiem.
Ar ko ziņu aģentūra atšķiras no parasta medija
Ziņu aģentūra pamatā ir mediju roka, kas ievāc "jēlo" informāciju un to publicē ar minimālu apstrādi. Kopumā šīs ziņas parasti seko vienkāršai formulai – "viņš teica šo", "viņa teica to", "notika tas". Vēlāk varbūt tiek publicēta nākamā ziņa par to pašu jautājumu, kur izsakās citi eksperti vai notikuma dalībnieki. Proti, tā ir mazāk vai vairāk faktoloģiska informācija, aģentūras ziņa, kuru tradicionālo mediju darbinieki izlasa un izmanto, lai veidotu savus materiālus – pievienojot papildu informāciju, paralēlus viedokļus, iespējams, veicot padziļinātu problēmas izpēti.
Aģentūras piedāvā informācijas klucīšus, kas tālāk žurnālistam pašam jāsakārto un jāpievieno vēl citi, lai konstrukcija būtu pilnīga. Tiesa gan, ziņu aģentūras arvien biežāk pašas veido jau gatavus materiālus, kur ir pievienota klāt gan fona, gan dažāda papildu informācija. Tomēr kopumā dominē informācijas kluči, nevis gatavas, pabeigtas "kluču mājas".
Plūsmu nodrošina, publicējot fragmentus
Savukārt ziņu portāli cenšas pieturēties pie nosacīta ziņu ritma, "ziņu plūsmas". Piemēram, stundā publicēt vismaz četrus materiālus. Tas tiek darīts, lai lasītājam katru reizi, kad viņš atver portālu, būtu jaunas ziņas, ko lasīt, tādējādi mudinot biežāk atgriezties, kas, protams, noved pie lielāka lapu skatījuma, kas savukārt atkal vienādojas ar lielākiem ieņēmumiem no reklāmdevējiem.
Interneta portāli, cenšoties nodrošināt šo plūsmu, bieži vien lielā mērā paļaujas uz ziņu aģentūru materiāliem, iespējams, dažkārt pievienojot nelielu papildu informāciju. Tas palielina ziņu aģentūru neredzamo dominanci, nosakot ziņu dienaskārtību. Austrālijas mediju pētnieces Džeina Džonstona un Sjūzena Forde aģentūras sauc par "kluso partneri", kas, sevišķi ārzemju ziņu nodaļās, bauda visai lielu netiešo varu.1
Šeit arī redzama atšķirība starp citiem medijiem un interneta portāliem. Ziņu aģentūras bieži vien, rakstot par, piemēram, valsts budžeta pieņemšanu, publicē vienas koalīcijas partijas politiķa viedokli kā vienu ziņu, tad kā atsevišķas ziņas tiek publicētas opozīcijas domas par budžetu, citas partijas pārstāvja vērtējums utt. Tās ir trīs vai četras atsevišķas ziņas par vienu tēmu, kuras, piemēram, gatavojot Latvijas Radio ziņu apskatu, žurnālists, visticamāk, apkopotu vienā, varbūt pievienotu vēl sevis ievāktu informāciju un pasniegtu kā vienotu veselumu. Interneta medijs bieži vien šīs ziņas publicēs katru atsevišķi, iespējams, ziņā būs izvietotas saites uz saistītajām ziņām.
Tad nu sanāk, ka interneta portālu žurnālisti daļu sava darba noveļ uz lasītāju pleciem, proti, savākt informācijas klucīšus un no tiem izveidot "māju". Šeit arī rodas jautājums par medijpratību, proti, vai vidējais tiešsaistes medija patērētājs spēj, grib to izdarīt un, protams, vai viņam tas vispār būtu jādara. Iespējams, ka tieši tādēļ, ka informācija bieži vien tik fragmentāri tiek pasniegta, cilvēkiem arī veidojas vienpusējs viedoklis, jo gluži vienkārši citu ekspertu teikto par konkrēto jautājumu viņi nav izlasījuši.
Protams, mediji savā pieejā atšķiras – ārzemju mediji, izmantojot modernās tehnoloģijas, veido sarežģītākas lapas, kurās iespējams publicēt vairākas ziņas ar dažādiem ievadiem, bet kas beigu beigās aizved uz vienu lapu, kur ir pieejams visa notikuma apraksts.
Vairs nav "avīze datorā"
Tomēr ne viss ir vērtējams negatīvi, lielākie Latvijas ziņu portāli arvien biežāk sāk patiešām izmantot savas tehnoloģiju sniegtās priekšrocības un arvien vairāk attālinās no "avīzes datorā" vai "ziņu aģentūras tautai" veidola. Kā veiksmīga interneta portālu tendence ir minami pēdējos gados redzamie projekti, piemēram, Delfi.lv Černobiļas avārijas piemiņas stāsti vai Latvijas Radio un Lsm.lv "Tēta projekts", kur mediji veido atsevišķas sadaļas, lai dažādos, galvenokārt multimediālos, formātos pavēstītu vienu plašāku stāstu, ko papildina attēli, video, infografikas, dati un ieraksti.
Visa iepriekš minētā kontekstā interesants jautājums, ņemot vērā sociālo mediju milzīgo ietekmi uz ASV prezidenta vēlēšanām, Lielbritānijas referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības un citiem gadījumiem, – vai ziņu plūsma ir būtiska? ASV un arī citu valstu mediji pēc "Brexit" balsojuma un Donalda Trampa ievēlēšanas sāka par to diskutēt, proti, vai visi viedokļi ir vienlīdzīgi, vai katru izteikumu var publicēt bez skaidrojumiem, bez komentāriem un papildu informācijas, kas to papildina vai atspēko ar faktiem. Piemēram, "Brexit" gadījumā izstāšanās atbalstītāji pirms balsojuma solīja, ka nauda, kas tiek maksāta Eiropas Savienībai, tiks ieguldīta veselības aprūpē, taču jau neilgi pēc referenduma paši "kampaņotāji" atzina, ka tas nav iespējams. Mediji, visticamāk, nevar paļauties, ka auditorija izlasīs vairākas ziņas, nevis pieķersies tikai tai, kura apstiprina viņu pasaules skatījumu, tāpēc šāda "viedokļu kolekcionēšana" nepalīdz nedz lasītājiem, nedz medijam.
Jājautā, vai interneta medijiem nebūtu jāatsakās no kvantitātes principa un lēnām, kas, iespējams, kā jau minēts, notiek, jāpāriet uz kvalitātes principiem? Kā liecina novērojumi, cilvēki arvien retāk atver ziņu portālu un pārskata tur publicētās ziņas, – lielu daudzumu apmeklējuma veido sociālajos tīklos izliktais materiāls, kas lietotāju piesaista portālu atvērt. Iespējams, ka vadošo mediju tendence pārorientēties uz lielajiem projektiem liecina, ka notiek pāreja no nesaistītu informācijas klucīšu izmešanas digitālajā telpā uz "kaut ko saturīgāku".
1Johnston, J., & Forde, S. (2011). The Silent Partner: News Agencies and 21st Century news. International Journal Of Communication, 5, 20.
