Kāpēc 16. marts? Ja ielūkojamies vēstures lappusēs, tad 1944. gadā no 16. līdz 18. martam no latviešu karavīriem veidotais 15. un 19. divīzijas leģions pie Veļikajas upes Krievijā pirmo un vienīgo reizi kopā cīnījās pret Sarkanās armijas karaspēku. Šajās kaujās krita ap diviem tūkstošiem latviešu karavīru.1 Vēlāk, 1952. gadā, Londonā trimdas latviešu organizācija "Daugavas Vanagi" noteica 16. martu kā leģiona piemiņas dienu,2 lai šajā dienā bijušie leģionā karojošie un viņu tuvinieki varētu pieminēt bojāgājušos, represētos un ievainotos latviešu karavīrus. Neskatoties uz to, arvien vēl lielā daļā sabiedrības nav izpratnes par latviešu leģiona izveidi un darbībām Otrā pasaules kara laikā.
Kas bija latviešu leģions
1943. gadā nacistiskās Vācijas valdība izdeva rīkojumu par jaunu militāro formējumu veidošanu tās okupētajās teritorijās, un 10. februārī tika izdota pavēle par Latviešu SS "brīvprātīgo" leģiona izveidi. Te jāpiebilst, ka vārds "brīvprātīgais" tika ieviests, lai apietu 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju, kas aizliedza iesaukt armijā okupēto teritoriju iedzīvotājus. Taču lielākais vairums latviešu leģionā iesaukto karavīru tur nonāca nelabprātīgi – par izvairīšanos no iesaukuma draudēja izsūtīšana uz koncentrācijas nometni vai pat nāvessods (no 1944. gada).3
Tiek lēsts, ka vācu militārajos formējumos kopumā tika iesaukti ap 110 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem apmēram 52 000 latviešu SS "brīvprātīgo" leģionā.4 Jāatzīst, ka paralēli obligātajam iesaukumam bija arī tādi, kuri iestājās leģionā brīvprātīgi, taču to skaits nebija liels. Daļai cilvēku, kas latviešu leģionā stājās brīvprātīgi, bija savi iemesli un motivācija. Piemēram, 1940. gadā Latviju okupēja PSRS un daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri nebija lojāli okupācijas režīmam, tika izsūtīti, nošauti vai kā citādi represēti. Tas skāra ļoti daudzas ģimenes. Iepriekš pieredzētais lielā daļā sabiedrības radīja vēlmi neļaut PSRS okupācijas spēkiem atkārtoti ieņemt Latvijas teritoriju.
"Vārds „brīvprātīgais” tika ieviests, lai apietu 1907. gada Hāgas konvenciju, kas aizliedza iesaukt armijā okupēto teritoriju iedzīvotājus."
Te jānorāda, ka labi darbojās nacistiskās Vācijas varas iestāžu īstenotā propaganda, kura izmantoja PSRS režīma represīvās darbības Latvijas teritorijā no 1940. līdz 1941. gadam, lai ar citu valstu iedzīvotāju rokām veiksmīgi īstenotu savus turpmākos politiskos un ekonomiskos mērķus. Tāpat daļa leģionā iestājušos karavīru cerēja uz Latvijas neatkarības atjaunošanos, kas, protams, attiecīgajos vēsturiskajos apstākļos bija neiespējami, taču šāda cerība dzīvoja arī daļā sabiedrības.
Īpaši jāuzsver tas, ka nav pierādījumu par Latviešu leģiona daļu iesaistīšanu okupēto teritoriju iedzīvotāju masveida iznīcināšanā, ko daudzi cilvēki tīši vai neapzināti ir piemirsuši.
16. marts - politiskās propagandas avots
Mūsdienās šī diena ir ieguvusi politisku zemtekstu, kam nav saistības ne ar leģionāriem, ne viņu piemiņu. Ir acīmredzams, ka neoficiālā atceres diena (no 1998. gada līdz 2000. gadam 16. marts bija oficiāla piemiņas diena) ir auglīga augsne dažādu politisko spēku (gan labēji, gan kreisi noskaņotu) pašreklāmai – politisko ideju popularizēšanas un propagandas nolūkos. Nav noslēpums, ka 16. marta pasākumus savu ārpolitisko mērķu īstenošanai aktīvi izmanto arī Krievijas Federācija, kuras ārpolitiku, it īpaši pēdējos gados, raksturo tendence uzturēt ārējā ienaidnieka tēlu, sēt bailes no "fašisma atdzimšanas", aktīvi un veiksmīgi izmantojot mediju palīdzību. Jāuzsver, ka arī pašmāju nacionāli radikāli noskaņotie politiķi un organizācijas ar reizēm gauži neiecietīgu un populistisku nostāju neveicina savstarpējo izpratni.
Tikmēr zināšanu trūkums par latviešu leģionu izveidi gan tepat Latvijā, gan arī ārzemēs tikai pastiprina ārējos centienus šķelt sabiedrību un nomelnot Latvijas valsti. Piemēram, nacistu SS apzīmējums uzliek "melnu zīmogu" leģiona dalībniekiem. Vienlaikus jāatceras, ka latviešu "Waffen SS" nebija identiskas vācu "Waffen SS" vienībām, jo starp tām bija būtiskas atšķirības. Pirmkārt, latviešu SS vienības neveica politiskus uzdevumus atšķirībā no vācu "Waffen SS" vienībām. Otrkārt, Latviešu leģions tika veidots ar mērķi dalībai cīņām Austrumu frontē (Vērmahtā). Treškārt, Latviešu leģions tika izveidots piespiedu mobilizācijas veidā, savukārt vācu "Waffen SS" dienēja brīvprātīgie. Ceturtkārt, Latviešu leģionā iesauktajiem karavīriem nevajadzēja dot SS zvērestu.5 Vienlaikus vēsturnieks Uldis Neiburgs uzskata, ka ir nevēlēšanās izprast atšķirību starp nacistu noziegumiem un cīņām frontē.6
Diemžēl, sākot ar 1943. gadu, nacistiskās Vācijas izveidotajās latviešu SS brīvprātīgo divīzijās sāka iekļaut Latvijas policijas bataljona dalībniekus7, kuri bija piedalījušies holokausta īstenošanā Latvijas teritorijā, kā arī partizānu iznīcināšanas akcijās Baltkrievijā. 1944. gadā pēc izformēšanas tika pievienoti apmēram 600 "Arāja komandas" (SD vienības) dalībnieku, viņu vidū arī bēdīgi slavenais vienības vadītājs Viktors Arājs.8 Tas spilgti izpaužas arī 16. marta notikumos, kad Latviešu leģiona karavīriem tiek piedēvēts nacistu noziedznieka tēls. Šeit gan jāuzsver, ka Nirnbergas Starptautiskajā kara noziegumu tribunālā, kurā tiesāja virkni vadošo nacistiskās Vācijas režīma amatpersonu, Latvijas leģionāri piedalījās tiesas procesa apsardzes nodrošināšanā un 1950. gada 12. septembrī "ASV Pārvietoto personu komisija" secināja, ka attiecīgās vienības nav uzskatāmas par naidīgām.9
Valdības nostāja
Latvijas Republikas Saeima 1998. gada 29. oktobrī pieņēma deklarāciju "Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā", kurā pauda savu oficiālo nostāju attiecībā pret Latvijas iedzīvotāju dalību nacistiskās Vācijas okupācijas režīma bruņotajos spēkos, uzsverot, ka lielākās daļas vietējo iedzīvotāju iekļaušana "Latvijas brīvprātīgā leģiona" sastāvā nebija atkarīga no viņu personīgajām vēlmēm, savukārt tos Latvijas iedzīvotājus, kas labprātīgi iesaistījās konkrētajā militārajā formējumā, nereti pamudināja bailes no iespējamās PSRS okupācijas režīma atgriešanās Latvijas teritorijā. Tāpat deklarācijā kā viens no galvenajiem argumentiem Latvijas iedzīvotāju prettiesiskajā iesaistē "Latviešu brīvprātīgajā leģionā" tika nosaukta jau iepriekš pieminētā Hāgas konvencija, saskaņā ar kuru Latvijai kā okupētajai valstij attiecībā pret okupētājvalstu pieļautajiem starptautisko tiesību normu pārkāpumiem tās teritorijā aizstāvību nodrošina minētā Hāgas konvencija, kas nosaka: "Karojošai pusei, kas pārkāpusi šos noteikumus, ir jāmaksā kompensācija." Jāuzsver, ka iepriekš minētā konvencija attiecas arī uz PSRS okupācijas režīma radītajiem zaudējumiem, kas periodiski nokļūst sabiedrības redzeslokā. Deklarācijas noslēgumā tika noteikti arī Latvijas valdības pienākumi attiecībā pret okupācijas spēkos (gan nacistiskās Vācijas, gan PSRS) mobilizētajiem iedzīvotājiem, respektīvi, gādāt par attiecīgo kompensāciju izmaksāšanu cietušajiem, kā arī karavīru goda un cieņas aizskāruma novēršanu Latvijā un ārzemēs.
Te gan jāsaka, ka Latvijas valdība attiecīgās deklarācijas punktus nav realizējusi pilnvērtīgi, kas būtu akūti nepieciešams priekšnoteikums savu pilsoņu (Otrā pasaules kara dalībnieku) tiesību nodrošināšanas virzienā, kā arī valsts oficiālās nostājas paušanā attiecībā pret 16. marta notikumiem, jo iepriekš minētā deklarācija ir novecojusi un tai būtībā ir tikai informatīvs raksturs.
Izvērtējot iepriekš teikto, ir jāsecina, ka vēsturniekiem un citiem inteliģences pārstāvjiem jāturpina meklēt jauni veidi, kā izglītot sabiedrību un skaidrot tai šī neviennozīmīgā datuma lomu Latvijas vēsturē. Oficiāla 16. marta atzīšana par piemiņas dienu nav nepieciešama, jo leģionāri var atcerēties un pieminēt savus cīņu biedrus bez šī datuma oficiālas atzīšanas. Savukārt Latvijas valdībai turpmāk būtu nepieciešams pievērst lielāku vērību organizācijām, kas diskreditē Latvijas valsti un darbojas pret tās valstiskajām interesēm.
1Neiburgs, U., Kangeris, K., Lerhis, A. (2015). 16. marts. Rīga: Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds, 4. lpp.
2Neiburgs, U. (2010). Pagātnes pelni jeb Latvijas Otrā pasaules kara sociālā atmiņa un identitāte. Rīga, 1. lpp.
3Neiburgs, U., Kangeris, K., Lerhis, A., 6. lpp.
4Bleiere, D., Butulis, I., Stranga, u.c. (2008). Latvija Otrajā pasaules karā (1939-1945). Rīga: Jumava, 354. lpp.
5Ezergailis, A. (1998). Latviešu leģions. Varoņi vai upuri? Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. 34. lpp.
6Neiburgs, U. 1944. gada 16. marts vēstures literatūrā. No: Zelče, V., Muižnieks, N. (2011). Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga: Zinātne, 76. lpp.
7Neiburgs, U., Kangeris, K., Lerhis, A., 8. lpp.
8Ezergailis, A. (1998). Latviešu leģions. Varoņi vai upuri? Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. 12. lpp.
9Lauriņš, V. Latviešu leģionāri nebija kara noziedznieki. Latvijas Avīze. 2012. gada 2. februāris.