Trauksmes cēlēju aizsardzības mehānisma izveide Latvijā

Trauksmes celšana (angļu valodā – whistleblowing) ir ziņojums par iespējamu pārkāpumu, kas apdraud vai var apdraudēt sabiedrības vai tās daļas intereses un kuru trauksmes cēlējs novēro saistībā ar savu darba pienākumu pildīšanu (piemēram, par korupciju, publisku iepirkumu, vides drošības vai veselības drošības apdraudējumu).

Trauksmes cēlēju aizsardzība Latvijā – ceļš līdz likumprojektam

Darbs pie likumprojekta aizsākās 2014. gadā, kad tika izveidota trauksmes cēlēju aizsardzības likumprojekta izstrādes darba grupa, taču diskusijas par nepieciešamību veicināt trauksmes celšanu Latvijā ilgst jau aptuveni desmit gadus. Pirmajā pētījumā par trauksmes cēlēju aizsardzību Latvijā 2010. gadā secināts: "Ne valsts pārvaldē, ne privātajā sektorā šobrīd nepastāv skaidri, caurskatāmi un efektīvi trauksmes celšanas kanāli un droši trauksmes cēlēju aizsardzības mehānismi (..). Atsevišķs likums par trauksmes cēlēju aizsardzību būtu ideāls risinājums vidējā laika posmā." Otrajā pētījumā (2012. gadā) atzīts, ka pašreizējais tiesiskais regulējums ir fragmentārs un efektīvi nedarbojas, bet trauksmes cēlēju aizsardzības tiesiskā regulējuma trūkums ir nopietns šķērslis, lai iedrošinātu trauksmes celšanu.

Saskaņā ar "Latvijas Faktu" aptauju 2015. gada decembrī par korupciju bija gatavi ziņot 40% no aptaujātajiem. Pēdējā Eurobarometer sabiedriskās domas aptaujā par korupciju ES valstīs no tiem, kam nācies saskarties ar korupciju, uz jautājumu, vai par pieredzēto kādam ir ziņojuši, ES vidēji 74% atbildēja "nē", bet Latvijā bija viens no augstākajiem rādītājiem – 92% nebūtu ziņojuši, lielākoties argumentējot, ka ziņot gluži vienkārši nav vērts. 

Šie rezultāti liecina par pagaidām nepietiekamo izpratni par trauksmes celšanu, kas bieži tiek saistīta ar "stukačošanu", un arī to, ka pieredzētās problēmas visvairāk tiek apspriestas radu un draugu lokā. Ir būtiski veicināt izpratni, ka tad, ja ir pamats uzskatīt, ka notiek kāds pārkāpums, kas apdraud lielāku sabiedrības daļu, par to ziņot jeb celt trauksmi ir demokrātiski atbildīga rīcība. Godprātīgai trauksmes celšanai, pirmkārt, ir preventīva loma, ļaujot novērst draudus dažādās jomās – sākot no dzīvības, vides, pārtikas drošības līdz pat līdzekļu izšķērdēšanai. Trauksmes celšana ļauj veidot atklātāku kultūru iestādēs un uzņēmumos, kur problēmas tiek atklāti apspriestas un risinātas, un valstij, veiksmīgi risinot problēmas, par kurām ziņo trauksmes cēlēji, un tos aizsargājot, ir iespēja vairot sabiedrības uzticēšanos.

2014. gadā Latvijā tika izveidota darba grupa trauksmes cēlēju aizsardzības likumprojekta izstrādei, kurā tika iekļauti Valsts kancelejas, Tieslietu ministrijas, Ģenerālprokuratūras, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk – KNAB), Labklājības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Augstākās tiesas, biedrības "Sabiedrība par atklātību – Delna" (turpmāk – "Delna") un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji. 2015. gadā Ģenerālprokuratūra, "Delna", KNAB un Valsts kanceleja parakstīja memorandu trauksmes cēlēju aizsardzības mehānisma izveidei, atzīstot par lietderīgu trauksmes cēlēja institūtu nostiprināt atsevišķā likumā.

2015. gada 17. decembrī likumprojekts tika izsludināts valsts sekretāru sanāksmē.  2016. gads bija intensīvākais laiks, kad notika darbs pie regulējuma izstrādes un saskaņošanas. Vairāku strīdīgu jautājumu dēļ darbs aizkavējās, to vidū – atbildīgo institūciju noteikšana trauksmes celšanas jomā, kādā kārtībā skatīt trauksmes cēlēju ziņojumus, kā nodrošināt pienācīgu aizsardzību gadījumos, kad pret trauksmes cēlēju notiek vēršanās trauksmes celšanas dēļ. 2016. gada 15. decembrī valsts sekretāru sanāksmē tika nolemts likumprojektu virzīt tālāk, iesniedzot to izskatīšanai Ministru kabineta komitejas sēdē.

Trauksmes cēlēju aizsardzība pasaulē

Trauksmes celšana pēdējo divdesmit gadu laikā pasaulē kļūst arvien aktuālāka, sākotnēji – lai atklātu korupciju, bet laika gaitā – arī citus pārkāpumus. Starptautiskajā vidē nostiprinājies uzskats, ka celt trauksmi par pārkāpumiem – tā ir demokrātiski atbildīga rīcība. Trauksmes cēlēju aizsardzība nostiprināta vairākos starptautiskos tiesību aktos, kuri ir saistoši Latvijai, un ir prioritāte tādās starptautiskās organizācijās kā Eiropas Padome un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (turpmāk – OECD), kur Latvija ir dalībvalsts.

Gan 1999. gada Eiropas Padomes Civiltiesību pretkorupcijas konvencija, gan 2003. gada ANO Pretkorupcijas konvencija aicina nodrošināt pienācīgu aizsardzību no negatīvu seku radīšanas tiem, kas ziņojuši par korupciju. 2014. gadā Eiropas Padome pieņēma rekomendāciju dalībvalstīm "Trauksmes cēlēju aizsardzība", kurā noteikti kopīgi principi  nacionālā regulējuma izstrādei (piemēram, kā definēt, kas ir trauksmes celšana, ieteikumi, kam iesniegt trauksmes cēlēju ziņojumu, anonimitātes nodrošināšana, aizsardzība negatīvu seku gadījumā). Eiropas Padomes rekomendācijā uzsvērts, ka tādu personu aizsardzība, kuras ziņo par sabiedriski nozīmīgiem pārkāpumiem, veicinās atklātumu un demokrātijai būtisko atbildību. 2016. gada 1. jūlijā Latvija kļuva par OECD dalībvalsti. Arī OECD trauksmes cēlēju aizsardzība ir viena no horizontālajām prioritātēm korupcijas apkarošanas, publiskās pārvaldības un korporatīvās pārvaldības jomā. Prasība nodrošināt trauksmes celšanas kanālus un aizsardzību ietverta OECD juridiskajos instrumentos, izstrādāti pētījumi par labo praksi OECD valstīs 1 un arī OECD ir kopīgi principi trauksmes cēlēju aizsardzības tiesiskā regulējuma izstrādei (piemēram, jāietver gan valsts pārvalde, gan privātais sektors, ierādīšanas nasta ir darba devējam, aizsardzība jānodrošina gan tiem, kas ziņojuši iekšēji, gan kompetentajām iestādēm)2. Visbeidzot, iestāšanās laikā OECD Latvijai izteiktas rekomendācijas nodrošināt trauksmes cēlēju aizsardzību un veidot ziņošanas kanālus privātajā sektorā un valsts pārvaldē.

Likumprojekta izstrādē ņemtas vērā arī ES prasības finanšu un kapitāla tirgus jomā. Latvijai nacionālajos normatīvajos aktos jāiestrādā 2015. gada 17. decembra Eiropas Komisijas direktīvas 2015/2392 prasības, kas attiecas uz ziņošanu par tā sauktās tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regulas3 pārkāpumiem. Šī direktīva jau daļēji ieviesta ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas normatīvajiem noteikumiem4, taču trauksmes cēlēju aizsardzību, it īpaši viņu anonimitātes aizsardzību, būtiski nostiprināt arī ārējā tiesību aktā, kas ir topošais speciālais likums.

Arvien vairāk kļūst to valstu, kur tiek izstrādāti speciāli trauksmes cēlēju aizsardzības likumi. Eiropā pēdējo četru gadu laikā šādi speciāli likumi stājušies spēkā Beļģijā, Īrijā, Slovākijā, Nīderlandē, Francijā, bet ar 2017. gada 1. janvāri – arī Zviedrijā. Igaunijā trauksmes cēlēju aizsardzība noteikta Pretkorupcijas likumā. 2016. gadā pēc OECD rekomendācijas tajā izdarīja grozījumus, nosakot, ka aizsardzība piemērojama trauksmes cēlējiem ne tikai valsts pārvaldē, bet arī privātajā sektorā. Lietuvā trauksmes cēlēju aizsardzības likumprojekts 2010. gadā tika iesniegts Seimā (parlamentā), taču līdz šim nav pieņemts.

Aizvadītais gads bija zīmīgs ar "Panamas dokumentu" (par ārzonu uzņēmumu izmantošanu) un "LuxLeaks" (par izvairīšanos no nodokļu nomaksas) skandāliem. Pateicoties trauksmes cēlējiem, tika publiskota informācija par starptautiski nozīmīgiem gadījumiem saistībā ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Šie skandāli izraisīja plašu rezonansi, taču arī parādīja nozīmīgo lomu, kāda var būt trauksmes cēlējiem, kas sabiedrības interesēs ceļ trauksmi par darba vietā redzēto. Šie gadījumi arī parādīja, kāpēc ir būtiski nacionālajā regulējumā noteikt pienācīgu trauksmes cēlēju aizsardzību, nodrošinot, ka šīs personas paliek anonīmas, pret tām nevēršas darba devējs, bet vienlaikus arī izvairītos no riska, ka tās sauks pie atbildības. 2016. gada jūnijā pirmās instances tiesa Luksemburgā divus agrākos "PricewaterhouseCoopers" darbiniekus, trauksmes cēlējus "LuxLeaks" lietā, atzina par vainīgiem zādzībā, komercnoslēpuma izpaušanā, kā arī krāpniecība, un viņiem piespriesta brīvības atņemšana, kas jāizcieš nosacīti, un naudas sods.

Galvenie piedāvātā jaunā regulējuma aspekti

Trauksmes cēlēja institūts

Ar likumprojektu piedāvāts tiesiskajā regulējumā nostiprināt trauksmes cēlēja institūtu un pienākumu celt trauksmi sabiedrības interesēs. Likumprojektā ir iekļauta trauksmes cēlēja definīcija un noteikts, kas ir trauksmes celšana. Nosauktas būtiskākās jomas trauksmes celšanai par pārkāpumiem.

Saskaņā ar likumprojektā piedāvāto regulējumu trauksmes cēlējs ir jebkura persona ar taisnīguma izjūtu un augstu tiesisko apziņu, kas ceļ trauksmi par iespējamu pārkāpumu, kuru tā novēro saistībā ar darba pienākumu pildīšanu un kas skar sabiedrības intereses kopumā vai kādas tās daļas intereses.

Trauksmes celšanas raksturīgākā pazīme ir ziņošana sabiedrības interesēs par iespējamiem pārkāpumiem, par kuriem ir svarīgi uzzināt sabiedrībai vai kuru novēršana ir sabiedrības interesēs. Tātad trauksmes celšana nebūs par kādu individuālu strīdu ar darba devēju, par kādu primāri personīgu problēmu. Trauksmes cēlējs ziņo par faktiem, kas skar sabiedrību vai tās daļu, piemēram, kādu sociālu grupu, kādu administratīvo teritoriju, profesiju, biznesa nozari, uzņēmuma darbiniekus, kādas ārstniecības iestādes klientūru, kādas noteiktas pārtikas patērētājus u.tml. Kā daļa no šīs grupas, protams, arī pats trauksmes cēlējs būs ieguvējs no problēmas risināšanas.

Otra būtiskākā trauksmes celšanas pazīme – tā ir informācija, kas gūta saistībā ar trauksmes cēlēja darba pienākumu pildīšanu. Vēsturiski trauksmes cēlēju aizsardzība ir institūts, kas iedibināts, lai aizsargātu darbiniekus no darba devējiem, jo tieši šādā kontekstā potenciāli var notikt atriebība, un tieši darbinieki ir visvairāk apdraudēti. Trauksmes celšana ir par faktiem, kurus trauksmes cēlējs personīgi pamanījis saistībā ar savu darbu un par kuriem tam ir profesionāla izpratne, tādēļ par trauksmes celšanu nevar uzskatīt tādas informācijas sniegšanu, kas gūta, piemēram, sarunā ar kādu draugu vai novērota garāmejot. Trauksmes celšana ir pārdomāta informācijas sniegšana par kādu sabiedriski nozīmīgu problēmu vai risku (bieži vien sistēmiska rakstura).

Trauksmes celšana notiek labā ticībā jeb bona fide, un trauksmes cēlējam ziņošanas brīdī ir pamats uzskatīt sniegto informāciju par patiesu. Proti, trauksmes cēlējs atbildīgi izvērtē informāciju, kuru tas sniedz, un, cik iespējams, pārbauda, vai tā ir uzticama un patiesa. Vienlaikus trauksmes cēlējs par sniegtās informācijas patiesumu nav atbildīgs, jo tas viņam radītu nesamērīgu slogu un trauksmes celšanu neveicinātu. Līdzīgi – ka trauksmes cēlējam jābūt saprātīgam pamatam uzskatīt informāciju par patiesu – noteikts arī Kanādā, Īrijā, ASV, Slovēnijā.

Likumprojektā trauksmes celšanas tvērums iezīmēts arī, nosakot, ko ietver jēdziens "pārkāpums" šī likumprojekta izpratnē un kādas ir būtiskākās problēmas vai jomas, par kurām celt trauksmi. Pārkāpums ir gan likumpārkāpums, gan arī ētisku vai profesionālu normu pārkāpums. Šādas plašas definīcijas mērķis ir veicināt trauksmes celšanu, jo trauksmes cēlējam nav jābūt juridiskām zināšanām, lai izvērtētu, vai rīcība, kurā viņš saskata riskus sabiedrībai, ir vai nav likumpārkāpums. Arī starptautiskos dokumentos runā par darbinieku ziņošanu gan par likumpārkāpumiem, gan ētikas normu pārkāpumiem.Balstoties starptautiskā pieredzē un Latvijas situācijā, likumprojektā nosauktas jomas, par kurās novērotiem pārkāpumiem ir sabiedriski nozīmīgi celt trauksmi: mantas un līdzekļu izšķērdēšana, atbildīgo personu bezdarbība, nolaidība vai pilnvaru ļaunprātīga izmantošana, krāpniecība, korupcija, sabiedrības veselība, vides drošība, pārtikas drošība, publiskie iepirkumi, būvniecība, izvairīšanās no nodokļu nomaksas, finanšu un kapitāla tirgus joma. Vēsturiski trauksmes celšana attiecās uz korupciju, taču 2014. gada Eiropas Padomes rekomendācijā nosaukti arī likumpārkāpumi, cilvēktiesības, sabiedrības veselība un drošība, vides drošība.

Trauksmes celšanas kārtība

Ņemot vērā citu valstu praksi un starptautiskās rekomendācijas, likumprojektā ir prasība veidot iekšējos ziņošanas kanālus gan privātajā sektorā, gan valsts pārvaldē. Šī prasība attieksies uz iestādēm un organizācijām ar vairāk nekā 50 nodarbinātajiem. Iekšējā ziņošanas kanāla izveides mērķis ir nodrošināt darbiniekiem viegli pieejamus un drošus veidus, lai ziņotu par darba pienākumu veikšanas laikā novērotiem pārkāpumiem un riskiem, rosinot to izvērtēšanu un novēršanu. Prasības mērķis ir nodrošināt, lai iespēju robežās pārkāpumi tiek novērsti jau iekšēji institūcijā vai uzņēmumā. Praksē ziņošanas kārtību valsts pārvaldē nodarbinātajiem iestrādā iekšējās kārtības vai darba kārtības noteikumos vai ētikas kodeksā, bet privāto tiesību juridiskās personas to var ietvert, piemēram, korporatīvās pārvaldības, ētikas, risku vadības, kvalitātes vadības vai uzņēmuma vai organizācijas vadības rīkos. 

Ņemot vērā to, ka trauksmes cēlēji varēs ziņot par pārkāpumiem dažādās jomās, iecerēts, ka trauksmes cēlēju ziņojumus varēs iesniegt kompetentajās iestādēs atkarībā no ziņojuma satura. Likumprojektā kompetentās iestādes definētas šādi:

Likumprojektā tiek piedāvāts decentralizēts modelis trauksmes celšanai, neveidojot jaunu iestādi, jo jomas ir dažādas un visefektīvāk izvērtēt ziņojumus var tieši iestāde, kas attiecīgajā jomā specializējas. Centrālā iestāde tos pārsūtītu pēc piederības kompetentajai iestādei un tādējādi radītu administratīvo slogu gan trauksmes cēlējiem, gan valsts pārvaldei. Līdzīgs modelis atrodams un praksē veiksmīgi darbojas, piemēram, Īrijā un Lielbritānijā5. Otra pieeja – ziņot vienai iestādei – parasti tiek izmantota, ja ziņošana attiecināta tikai, piemēram, uz korupciju, civildienestu, tikai uz pārkāpumiem kādas iestādes darbības jomā u.tml.6

Trauksmes celšanas mehānisma iedzīvināšanai un piemērošanas prakses vienveidībai iecerēts izveidot trauksmes cēlēju kontaktpunktu Valsts kancelejā. Kontaktpunkta galvenais uzdevums ir nodrošināt metodisku un informatīvu atbalstu. Pēc likumprojekta stāšanās spēkā kontaktpunkts apkopos kompetento iestāžu informāciju par dažādiem pārkāpumiem un izstrādās kompetentajām iestādēm metodiku iekšējo ziņošanas kanālu izveidei un ziņojumu izskatīšanai, kā arī trauksmes cēlēju personas datu anonimizācijai. Tāpat tiks veidota tīmekļvietne trauksmes cēlējiem, apkopota informācija par trauksmes celšanu un gatavoti gada pārskati. Kontaktpunkts konsultēs trauksmes cēlējus par trauksmes celšanas iespējām.

Trauksmes cēlēju aizsardzība

Lai trauksmes celšana sāktu attīstīties, būtiski nodrošināt trauksmes cēlēju aizsardzību. Likumprojektā paredzēti šādi aizsardzības līmeņi: trauksmes cēlēju anonimitāte, aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas trauksmes celšanas dēļ, administratīvās atbildības ieviešana trauksmes celšanas jomā, iespēja piemērot disciplināratbildību valsts pārvaldē, tiesības trauksmes cēlējam vērsties tiesā, lai novērstu viņam radītās nelabvēlīgās sekas (piemēram, darba uzteikumu) un lūgtu kompensāciju. 

Trauksmes cēlēju anonimitātes aizsardzības mērķis ir novērst to, ka informācija par trauksmes cēlēju nonāktu pie personas vai organizācijas, par kuru tas ir sniedzis ziņojumu. Likumprojektā to nodrošina divos veidos – pirmais ir pienākums ikvienam, kas saņem trauksmes cēlēja ziņojumu vai rīkojas ar to vai tajā ietvertajām ziņām, nodrošināt trauksmes cēlēja personas datu pienācīgu aizsardzību, bet otrais – ziņojumam un tā pārbaudes materiāliem jānosaka ierobežotas pieejamības informācijas statuss.

Personas dati saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificējamu fizisku personu. Pēc Valsts datu inspekcijas ieteikumiem personas dati ir personas vārds, uzvārds, personas kods, bet tā var būt arī cita informācija. Trauksmes cēlēju aizsardzības likumprojekta izpratnē personas dati būtu jebkura informācija, kas ļauj trešajai personai identificēt personu, kas iesniegusi ziņojumu. Likumprojektā ierosināts trauksmes cēlēja personas datus anonimizēt līdz ar ziņojuma saņemšanu un izskatīšanas gaitā nodot tikai tām pusēm, kam šī informācija nepieciešama, lai ziņojumu izskatītu vai aizsargātu šo personu. Būtu svarīgi atsevišķi izstrādāt šīs anonimizācijas kārtību.

Jāņem vērā, ka uz trauksmes cēlēja ziņojuma pamata var sākt pārbaudi kompetentā iestādē, pārbaudes materiālus vai to daļu pārsūtīt pēc piekritības citām iestādēm, ziņojumā sniegtā informācija var nonāk dažādu lietu materiālos, lēmumi var tikt pārsūdzēti, trauksmes cēlējs var tikt uzaicināts sniegt paskaidrojumus tiesai. Šajos dažādajos posmos būtiski ievērot trauksmes cēlēju anonimitāti, kas praksē var būt viens no izaicinājumiem. Arī ierobežotas pieejamības informācijas nosargāšanai jāpievērš pastiprināta uzmanība, tostarp ņemot vērā atbildību par šādas informācijas izpaušanu.

Ar likumprojektu noteikts aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas trauksmes cēlējam trauksmes celšanas dēļ. Tātad ir aizliegts sodīt trauksmes cēlēju, atbrīvot viņu no darba, pazemināt amatā, pārcelt citā darbā vai citādi vērsties pret trauksmes cēlēju pēc tam, kad tas iesniedzis trauksmes cēlēja ziņojumu, ja šis fakts ir galvenais, kas motivējis darba devēju šādi rīkoties. Norma izstrādāta pēc līdzības ar Darba likuma 9. panta pirmajā daļā ietverto aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas darbiniekam, kas pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības vai informē kompetentās iestādes vai amatpersonas par aizdomām par noziedzīga nodarījuma vai administratīva pārkāpuma izdarīšanu darbavietā.

Likumprojektā paredzēti divu veidu pasākumi, kas īstenojami, ja notikusi vēršanās pret trauksmes cēlēju trauksmes celšanas dēļ: vieni ir vērsti uz trauksmes cēlēja aizskarto tiesību aizsardzību, otri – uz atbildības noteikšanu nelabvēlīgo seku radītājam. 

Ja trauksmes cēlējam ir pamats domāt, ka darba devēja vai iestādes, kurā viņš ir nodarbināts, lēmums vai rīcība ir vēršanas pret viņu trauksmes celšanas dēļ, persona vēršas ar prasības pieteikumu vispārējās jurisdikcijas tiesā vai apstrīd vai pārsūdz Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Tālākajā rīcībā ir svarīgi konstatēt cēloņsakarību, proti, pastāv vai nepastāv objektīva saikne starp trauksmes cēlēja minēto rīcību pret viņu un trauksmes celšanas faktu, vai tam primāri bijuši citi iemesli. Piemēram, Darba likumā paredzētas darba devēja tiesības uzteikt darba līgumu. Likumā minēti gadījumi, kad darba devējam ir tiesības uzteikt darba līgumu, piemēram, darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību, viņam nav pietiekamu profesionālo spēju, tiek samazināts darbinieku skaits u.c. Savukārt likumprojekts paredz aizliegumu vērsties pret darbinieku trauksmes celšanas dēļ, tostarp viens no vēršanās veidiem var būt darba līguma uzteikums. Tātad tiesas uzdevums (vai Administratīvā procesa likuma kārtībā) būs vērtēt konkrēto gadījumu – vai darba uzteikuma pamats ir kāds Darba likumā minētais gadījums vai trauksmes celšana.  Līdzīgi Darba likuma 9. panta otrajai daļai noteikts, ka šajā procesā pierādīšanas pienākums gulsies uz darba devēju (vai iestādi – valsts dienestā), nevis trauksmes cēlēju. Līdzīgi Darba likuma 29. panta astotajai daļai trauksmes cēlējiem ir tiesības prasības pieteikumā tiesai lūgt zaudējumu atlīdzību vai atlīdzību par morālo kaitējumu, vai Administratīvā procesa likumā paredzēto atlīdzinājumu. Visbeidzot, ja tiek pierādīts, ka trauksmes cēlējam radītas nelabvēlīgas sekas trauksmes celšanas dēļ, tiesa var lemt izmaksāt atlīdzinājumu un pēc saviem ieskatiem noteikt tās apmēru. Saskaņā ar Latvijā piemēroto praksi par kompensācijas izmaksu un apmēru trauksmes cēlējam lemj tiesa. 

Likumprojektā tiek piedāvāts noteikt administratīvo atbildību par nelabvēlīgu seku radīšanu trauksmes cēlējam un piemērot disciplināratbildību valsts dienestā. Valstij jāparedz minētā administratīvā atbildība, jo paredzēts pārkāpums – aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas trauksmes cēlējam. Neparedzot atbildību par tā pārkāpšanu, pastāv risks, ka šis aizliegums būs tikai deklaratīvs un praksē trauksmes cēlēji paliks apdraudēti, neļaujot sasniegt likumprojekta mērķi. Atbildības piemērošanai praksē ierosināts, ka tiesa, ja tā savā spriedumā konstatējusi, ka personai trauksmes celšanas dēļ radītas nelabvēlīgas sekas, var pieņemt blakus lēmumu un nosūtīt atbildīgajai iestādei ierosinājumu sākt administratīvā pārkāpuma lietu, par pierādītiem uzskatot faktus, kas nodibināti ar spēkā stājušos spriedumu.

Tālākie soļi

Ministru kabineta komitejas 6. februāra sēdē, kurā diskutēja par trauksmes cēlēju likumprojektu, vienojās, ka Valsts kanceleja ar iesaistītajām pusēm izvērtēs jautājumu par administratīvā soda piemērošanu tiem, kas trauksmes cēlējam radījuši negatīvas sekas, par atbildību par nepatiesu ziņu sniegšanu trauksmes cēlēja ziņojumā, par atbildību par trauksmes cēlēja anonimitātes pārkāpšanu, kā arī jautājumā par pienākumu veidot iekšējos ziņošanas kanālus un par jaunu amata vietu veidošanu, un attiecīgi precizēs likumprojektu un tā anotāciju. Ja mēneša laikā tiks panākta vienošanās, likumprojektu par trauksmes cēlējiem skatīs Ministru kabinetā.

1 Piemēram, OECD, ''Committing to Effective Whistleblower Protection'', Parīze: OECD, 2016; OECD (G-20),"Study on Whistleblower Protection Frameworks, Compendium of Best Practices and Guiding Principles for Legislation", Parīze: OECD, 2011.

2 "Guiding principles for legislation on the protection of whistleblowers" iekļauti: "Study on Whistleblower Protection Frameworks, Compendium of Best Practices and Guiding Principles for Legislation", Parīze: OECD, 2011, 30.–33. lp.

3 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 596/2014 attiecībā uz ziņošanu kompetentajām iestādēm par faktiskajiem vai iespējamajiem minētās regulas pārkāpumiem.

4 Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2016. gada 17. augusta normatīvie noteikumi Nr. 139 ''Normatīvie noteikumi par kārtību, kādā ziņo par Regulas Nr. 596/2014 faktiskajiem vai iespējamiem pārkāpumiem". 

5 Kompetentās iestādes Lielbritānijā un Īrijā dēvē par noteiktām juridiskajām personām (angļu val. – prescribed persons). Papildu informācija par Lielbritāniju un Īriju.

6 Piemēram, ASV Vērtspapīru tirgus komisija, vairāk informācijas https://www.sec.gov/whistleblower/ vai Kanādas Valsts pārvaldes godaprāta komisāra birojā, vairāk informācijas http://www.psic-ispc.gc.ca.