Sākotnēji Eiropas dienu svinēja 5. maijā, atzīmējot Eiropas Padomes
dibināšanu 1949. gadā. Taču, gatavojoties Eiropas Savienības izveidei, 1985.
gadā Eiropas Kopienas dalībvalstis izlēma par jauno Eiropas dienu noteikt
9. maiju, tādējādi pieminot 1950. gada 9. maijā publicēto Šūmana deklarāciju,
kurā tā brīža Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans aicināja izveidot Eiropas
Ogļu un tērauda kopienu (mūsdienas Eiropas Savienības priekšteci) un izklāstīja
savu vīziju par Eiropas federācijas nepieciešamību.
Padomju Savienībā Uzvaras dienu sāka svinēt tikai 1965. gadā, atzīmējot uzvaras
20. gadadienu, un turpmāk apaļu gadskārtu svinības kļuva par svarīgiem padomju
svētkiem. Taču tūlīt pēc Padomju Savienības sabrukuma deviņdesmito gadu pirmajā
pusē Krievijā tie savu nozīmi zaudēja, jaunai varai distancējoties no padomju
mantojuma un ideoloģijas. Par to liecina, piemēram, uzvaras 50. gadadienas
svinības - tā bija vienīgā reize Uzvaras dienas svinību vēsturē, kad militārā
parāde nenotika Sarkanajā laukumā.
Tomēr deviņdesmito gadu otrajā pusē Uzvaras dienas parādes pakāpeniski kļuva
arvien vērienīgākas, bet par centrālajiem valsts svētkiem tā kļuva līdz ar
Vladimira Putina iecelšanu prezidenta amatā 2000. gadā. Turpmākajā Putina
valdīšanas laikā Krievijas ideologi ap 9. maiju izveidoja jaunu mitoloģiju,
tradīcijas un politisko saturu. Šī iemesla dēļ Uzvaras dienu tās pašreizējā
formā var uzskatīt par jauniem, Putina Krievijai unikāliem svētkiem.
Šūmans, Staļins un vecā Eiropa
Tādējādi gan Eiropas diena, gan Uzvaras diena savā ziņā ir manifestācija diviem iespējamajiem politiskās attīstības ceļiem, kuri Latvijai ir bijuši pieejami kopš neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā. Savā būtībā abi šie svētki iezīmē radikāli atšķirīgu izpratni par Eiropas un Latvijas pagātni, tagadni un nākotni, tāpēc ir tik svarīgi aplūkot un salīdzināt, kāda ir to izcelsme, saturs un atzīmēšanas tradīcijas.
Zināmā mērā atšķirības abu svētku būtībā personificē to centrālās personas - Robērs Šūmans un Josifs Staļins. Abi bija dzimuši un uzauguši vecās pirmskara Eiropas daudznacionālajās impērijās kā etniskās minoritātes - Šūmans kā francūzis Vācijas impērijā un Staļins kā gruzīns Krievijas impērijā. Taču abu vēsturisko personu attieksme pret vecās Eiropas pazušanu Pirmā un Otrā pasaules kara rezultātā ir daļa no plašāka priekšstata par Eiropas nākotni.
"Atšķirības abu svētku būtībā uzskatāmi personificē to centrālās personas - Robērs Šūmans un Josifs Staļins."
Šūmans uz vecās Eiropas norietu raudzījās kā traģēdiju. Tā bija pasaule, kas viņam kā turīgas ģimenes atvasei bija dāvājusi labu izglītību un veiksmīgu politisko karjeru. Tāpēc par savu mērķi, nonākot pēckara Eiropas politikas centrā kā Francijas premjerministrs un vēlāk ārlietu ministrs, Šūmans izvirzīja novērst turpmākus karus Eiropā. Šo mērķi viņš plānoja sasniegt, samierinot mūžsenos pretiniekus – Vāciju un Franciju. Pats nākdams no Elzasas-Lotringas reģiona, kura piederība vēsturiski bija kļuvusi par vienu no galvenajiem Francijas un Vācijas antagonisma iemesliem, Šūmans uzskatīja, ka Eiropas iekšienē miers būs nodrošināts, ja Francija un Vācija vairs savā starpā nekaros, pakāpeniski apvienojot visas Eiropas valstis vienā pārnacionālā struktūrā, kurai ar laiku būtu jāpārtop par Eiropas federāciju.
Kā nabadzīgas ģimenes atvasei Staļinam vecā Eiropa bija dāvājusi maz. Lai gan nākamais Padomju Savienības līderis bija talantīgs students, ļoti iespējams, tieši finansiālu iemeslu dēļ viņš tā arī nevarēja pabeigt Tbilisi garīgo semināru. Kā jaunam revolucionāram Staļina mērķis bija veicināt vecās Eiropas sabrukumu. Lieli vispasaules militāri konflikti bija tikai vēlami, jo tie paātrināja kapitālisma beigas un komunisma ieviešanu. Pēc 1917. gada revolūcijas un Krievijas pilsoņu kara Staļins mērķtiecīgi uzsāka savas varas nostiprināšanu, iznīcinot gan reālus, gan iedomātus iekšējos ienaidniekus, paralēli paranoiski baidoties no kapitālistisko valstu sazvērestības.
Staļins nekautrējās izmantot katru iespēju paplašināt Padomju Savienības ietekmes robežas. Otrajam pasaules karam noslēdzoties, Padomju Savienības ietekme Eiropā un tās līdera personīgā vara bija sasniegusi savu augstāko virsotni.
Svētki kā politisko ideju atspulgs
Šūmana deklarācija un Staļina īstenotā politika ir šo atšķirīgo pieeju izpausme. Robērs Šūmans vēlējās vienotu, federatīvu Eiropu (nākotnē paredzot tajā vietu arī valstīm aiz dzelzs priekškara), bet Staļins cietoksni, kas viņu un Padomju Savienību pasargātu no naidīgajiem kapitālistiskajiem Rietumiem un kurā varētu netraucēti turpināt iznīcināt jebko, kas varētu radīt kaut mazāko apdraudējumu cīņai pret kapitālistiem. Šūmana Eiropa varēja pastāvēt vien tad, ja lielvalstis Eiropas iekšienē atteiksies no ietekmes sfērām un ierobežos savas nacionālās intereses kopēja labuma vārdā, bet Staļina – tikai gadījumā, ja ietekmes sfēras tiks stingri ievērotas un kapitālistiskās valstis turpinās savstarpējās nesaskaņas.
Mūsdienās Eiropas dienas un Uzvaras dienas svinību organizētāju īstenotā politika vistiešākajā mērā ir Šūmana un Staļina politisko ideju atspulgs. Eiropas diena saistās ar vienotās Eiropas ideālu un Šūmana deklarācijā paustajiem principiem - katrai Eiropas valstij, ja tā to vēlas, ir jābūt iespējai pievienoties vienotajai Eiropas valstu saimei. Tā aicina atteikties no nacionālā par labu pārnacionālajam, no kolektīva par labu indivīdam, no noslēgtības par labu atvērtībai. Abi pasaules kari šīs dienas kontekstā ir visas Eiropas traģēdija, tāpēc katra eiropieša svēts pienākums ir novērst jebkādu nākotnes konflikta atkārtošanās iespēju.
"Uzvaras dienu tās pašreizējā formā var uzskatīt par jauniem, Putina Krievijai unikāliem, svētkiem."
Turpretī Uzvaras diena tās mūsdienu izpausmē ir Putina Krievijas un politisko uzskatu kopuma, kuru dažkārt pieņemts dēvēt par putinismu, centrālie svētki. Primāri šie svētki ir domāti Putina Krievijas pavalstniekiem un etniskajiem krieviem ārpus Krievijas, bet sekundāri – ikvienam, kurš ir neapmierināts un vīlies liberālajos Rietumos. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka 9. maijs svētku dalībniekiem piedāvā konstruēt jaunu identitāti, kas ir pretnostatīta uzvarētajam ienaidniekam – fašismam. Turklāt "fašisms" ir neparasts ienaidnieks – tas reizē ir gan uz visiem laikiem sakauts 1945. gada 9. maijā Berlīnē, gan arī nekur nezūdošs ļaunums, kas nepārtraukti atgriežas, atklājot sevi te Baltijas valstu, te ASV, te Gruzijas vai Ukrainas, te Eiropas Savienības formā.
Uzvaras dienas kontekstā karš ir nepieciešamība, jo bez kara nav uzvaras, bet bez uzvaras miljoniem sagrauto dzīvju Padomju Savienības (un pēc šī brīža asociācijas arī Putina Krievijas) veidošanā ir vienkārši katastrofāla izgāšanās. Uzvaras diena izvirza nacionālo pār pārnacionālo, tā aicina noslēgties, ziedot sevi varas pastāvēšanas vārdā, vienmēr gatavoties izšķirošajai cīņai un ceļā uz uzvaru pagrābt visu, ko var.
Eiropas diena un Uzvaras diena abas parāda divus iespējamos virzienus, kas bija pieejami Latvijai un visām pārējām bijušajām padomju bloka valstīm. Pirmais, pa kuru līdz šim esam droši gājuši uz priekšu, ir ceļš pretī vienotas un liberālas Eiropas ideālam. Arī otrs mums ticis vairākkārt dažādās slēptās formās piedāvāts – tā ir virzība uz Eiropu, kurā valstu starpā valda Homo homini lupus est princips, kurā pastāvēt var, pakļaujoties spēcīgam vadonim, kurš pasargās savu "vienmēr apdraudēto" tautu, un spēcīgam kaimiņam, kurš apmaiņā pret paklausību apsolās nesist.
Putina Krievijas reakcija uz Ukrainas iedzīvotāju izvēli par labu pirmajam ceļam mums visiem skaidri parādīja, kāda varētu būt Latvijas un visas Eiropas nākotne, ja mēs atteiksimies no Eiropas dienas ideāliem par labu Uzvaras svētkiem.