Vēlēšanu rezultāti liecina: pat ja krievu valodā runājošajiem vēlētājiem ir kādas simpātijas pret Krievijas politisko kursu, tikai nedaudzi no viņiem balsojuši par radikālāko šī kursa atbalstītāju – Latvijas Krievu savienību. Cik lielā mērā sociālā atmiņa par 20.gadsimta vēstures notikumiem patlaban ietekmē krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju politiskos uzskatus un to praktiskās izpausmes?
Šajā ziņā sociālās atmiņas ietekme ir ļoti tieša – nav šaubu, ka viens no apstākļiem, neskaitot valodas politiku, kas šķeļ Latvijas sabiedrību un lielā mērā nosaka vēlētāju politiskās izvēles, ir būtiskie vēsturiskie jautājumi – tādi kā padomju okupācijas atzīšana vai noliegums vai Otrais pasaules karš. Redzam skaidru sakarību: tie, kas uzskata, ka Latvija 1940.gadā brīvprātīgi iestājās PSRS, ar vislielāko varbūtību ir krieviski runājoši un visdrīzāk balso par partijām, kas atbalsta šādu viedokli. Savukārt tie, kas to uzskata par okupāciju, lielākoties latvieši, atbalsta tā dēvētās latviskās partijas. Šī attieksme ir izšķiroša ne tikai vēlēšanu, bet visu politisko attiecību kontekstā. Mēs taču redzam, ka viens no pastāvīgākajiem simboliskajiem un arī praktiskajiem šķēršļiem partijas "Saskaņa" iekļaušanai koalīcijā ir tās grūtības atzīt Latvijas okupāciju. Šis jautājums ir joprojām būtisks.
Tajā pašā laikā redzams paradokss, ka krievu valodā runājošie vēlētāji, kas, kā var saprast, lielākoties atbalsta brīvprātīgas iestāšanās versiju, kura sakrīt arī ar Kremļa pozīciju, tomēr neatbalsta šo interpretāciju visredzamāk pārstāvošo politisko spēku – Latvijas Krievu savienību, kas vēlēšanās ieguva tikai pusotru procentu balsu.
Ir pozitīvi, ka krievvalodīgais vēlētājs nedod priekšroku radikālām izvēlēm. Taču svarīgi ir tas, vai viņš pats nonācis pie šādas atziņas vai arī tā ir mākslīgi radīta no malas. Krievijai nav izdevīgi, lai šeit izveidotos liels radikāls, tātad daudzējādā ziņā neprognozējams krievvalodīgais politiskais spēks, jo ar tādu būtu grūtāk "strādāt". Līdzīgi kā tas jau ir noticis ar Krievijas protežētajiem spēkiem Austrumukrainā, kuri ar savām radikālajām un dažādā ziņā naivajām idejām neatbilst Kremļa ilgtermiņa merkantilajām interesēm.
Radikālas grupas Kremlim ir izdevīgas tikai īstermiņā taktisku apsvērumu dēļ, piemēram, lai sarīkotu kādu "referendumu". Izdevīgāks ir šķietami miermīlīgs, pat uz Rietumiem orientēts krievvalodīgais vēlētājs, taču tāds, kurš neiebilst Krievijas politiskajiem uzstādījumiem un ideoloģijai. Kā liecina socioloģiski pētījumi un dažs referendums, krievvalodīgais vēlētājs, kurš it kā neatbalsta radikālas idejas, tai pašā laikā var atbalstīt svarīgākos Kremļa uzstādījumus – krievu valodu kā valsts valodu, Krievijas vēstures interpretāciju un ģeopolitiskos centienus – ka Latvijai nav jābūt NATO, ka aizsardzībai nevajag atvēlēt līdzekļus utt. Respektīvi, fakts, ka "Saskaņas" vēlētājs nav radikāls, vēl nenozīmē, ka tas ir Latvijas valstij absolūti labvēlīgs.
Runājot par radikālākās izvēles mazināšanos krievu vēlētāju vidū, jāatzīmē vēl kas: analizējot Latvijas sabiedrības grupu attieksmi pret tā dēvētajiem jutīgajiem vēstures jautājumiem, tādiem kā okupācijas noliegums vai atzīšana, pēdējos 10 gados daudz izteiktāka vienprātība bijusi latviešu vidū. Savukārt krievvalodīgo iedzīvotāju starpā tik lielas vienprātības nav. Apmēram piektā daļa šai grupai piederīgo pauž, ka viņiem nav skaidra viedokļa. Kas ir šādas atbildes pamatā – ignorance, vēstures nezināšana vai citi iemesli – nav īsti zināms. Lielākā daļa no viņiem dzīvo Rīgā, kur spēcīgākās pozīcijas ir "Saskaņai". Turpretī radikālais viedoklis vēstures jautājumos krievvalodīgo vidū ļoti izteikti vērojams Latgalē.
Jāņem vērā arī tas, ka okupācijas atzīšana – lai gan tā ir aplama doma – lielai daļai Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju tīri simboliski nozīmētu sevis atzīšanu par okupantiem vai viņu pēctečiem. Un vēl kāds faktors, kas varēja būt pamatā daļas krievvalodīgo nenoteiktajai attieksmei pret tādiem jautājumiem kā okupācija, – viņi saprot, ka nekur Rietumos šo acīmredzamo padomju historiogrāfijas uzstādījumu neatzīst. Tiklīdz Krievija sāka aktivizēt savu tautiešu politiku, šī tēze ir atgriezusies ar uzviju.
Cik lielā mērā, jūsuprāt, Latvijas krieviski runājošā iedzīvotāju daļa sevi izjūt kā piederīgu Krievijas postulētajai krievu pasaulei? Varbūt vēlēšanu rezultāti dod pamatu uzskatīt, ka Krievijas mediju iespaids uz Latvijas sabiedrības krievisko daļu ir krietni pārspīlēts?
Attiecībā uz vēstures jautājumiem šādu pieņēmumu varētu apspriest, taču visdrīzāk es teiktu, ka šāds pieņēmums izriet no pārāk vienkāršotas Krievijas publiskās diplomātijas vai šaurāk – tā dēvētās maigās varas izpratnes. Tas radikālākais krievvalodīgo spārns, ko mēdzam uzskatīt par galveno Krievijas propagandas mērķi, Kremlim pat nav sevišķi aktuāls, jo šī grupa pati par sevi pakļaujas Krievijas piedāvāto postulātu vilkmei.
Lielākā cīņa ir par mērenāko un neizlēmīgo jeb svārstīgo iedzīvotāju prātiem. Tomēr jāatzīmē: socioloģiskie pētījumi liecina, ka vairāk nekā pusei Latvijas krievvalodīgo nesimpatizē Krievijas politika Ukrainā. Neraugoties uz to, ka lielākā daļa šo iedzīvotāju informācijas gūšanai ikdienā izmanto Kremļa kontrolētos medijus un daudzi acīmredzot tiem uzticas, zināmā mērā šāda attieksme pārsteidz. Tā acīmredzot liecina, ka Krievijas propaganda ārpus Krievijas neizbēgami zaudē spēku, jo sastopas ar alternatīviem Latvijas un citu rietumvalstu mediju vēstījumiem par Ukrainā notiekošo.
Austrumeiropas politikas pētījumu centra nupat publiskotajā pētījumā "Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un publiskais sektors" esat secinājis: Krievija Latvijas krieviski runājošajai iedzīvotāju daļai cenšas radīt iespaidu par sevi kā par Latvijai opozicionāru diasporu.
Jā, visur Rietumu sabiedrībās redzēsiet grupas, kuras cenšas pašizolēties – dažādas reliģiskas un etniskas kopienas. Taču atšķirība ir tāda, ka Latvijas gadījumā atbalsts šai pašizolācijai nāk no ārpuses – no Krievijas, kura dažādiem līdzekļiem cenšas vienai minoritātei iegalvot, ka šādas no pārējās valsts atrautas grupas pastāvēšana ir pilnīgi normāla. Tas, protams, ļoti kaitē Latvijas integrācijas politikai. Krievija pozicionē šo grupu pretēji Latvijas politiskajām nostādnēm un vēstures izpratnei. Tai pašā laikā uzsverot, ka pie visa vainīgi ir nevis latvieši kā tādi, bet Latvijas politiskā elite. Tā ir svarīga nianse. Krievija vismaz pašreiz nav ieinteresēta, lai šeit attīstītos vardarbīgs starpetniskais konflikts.
Tātad mērķis ir diskreditēt Latviju kā valsti.
Jā, šaurākā nozīmē – politisko eliti, plašākā – Latvijas valsti, tās kārtību un uzbūvi, jo tā pašreiz tiek asociēta ar labēju, nacionālistisku režīmu. Tas Krievijai ir izdevīgi, jo tādējādi lielākā daļa krievvalodīgo izvēlas vienu etniski orientētu partiju, kas ir pret šādu kārtību.
Kas ir Latvijas pēdējo 20 gadu integrācijas politikas neveiksmju pamatā?
Viena no galvenajām kļūdām ir iepriekšējās integrācijas politikas, kas balstījās uz 2001.gadā apstiprināto integrācijas programmu, nespēja paveikt pašu svarīgāko, ko varēja izdarīt vēl pagājušajā desmitgadē – veicināt intensīvāku starpgrupu etnisko kontaktu. Kā to jau norādījuši pētnieki, kas šo tēmu ir analizējuši, Sabiedrības integrācijas fonda līdzekļi galvenokārt aizplūda dažādu minoritāšu kultūru un identitāšu veicināšanai, grupu unikalitātes kopšanai, kas arī ir svarīgi, taču bez proporcionāli samērīgas dažādu grupu mijiedarbības nodrošināšanas.
Ir viedoklis, ka sabiedrības integrācija uz latviešu valodas un kultūras bāzes bijusi kļūda vai pat pilnīgi neiespējama misija.
Tādā gadījumā neiespējamā misija ir pati Latvijas valsts, jo šeit dzīvo pietiekami liela iedzīvotāju grupa, kas šo valsti gribētu redzēt pilnīgi citādu – tādu, kas nav Eiropas Savienībā un nav NATO, divvalodīgu. Nezinu nevienu Latvijas vēsturiskajai pieredzei pielāgojamu piemēru pasaulē, kurš būtu veiksmīgi funkcionējis ar divām oficiālajām valsts valodām. Un šajā ziņā nav korekti atsaukties uz Dienvidāfriku, Kanādu vai Šveici, jo vēsturiskais fons tur ir pilnīgi cits.
Kāda ir galvenā divvalodības problēma?
Valoda nav tikai saziņas līdzeklis, tā arī nosaka politikas veidošanu, līdzdarbību tajā. Nav pamata prezumēt, ka divvalodība Latvijā veicinās sabiedrības saliedētību. Drīzāk gan pretēji - šķels to un sekmēs divkopienu valsts nostiprināšanos. Vai divu oficiālu valsts valodu pasludināšana nozīmēs to, ka latvieši balsos par krievu partijām un otrādi? Neredzu nekāda pamata šādiem argumentiem. Oficiāla divvalodība tādai Latvijai, kādu mēs pazīstama kopš 1990.gada, ir pašnāvība.
Vai sašķeltā sociālā atmiņa, viedokļu atšķirības Latvijas valsts pastāvēšanai būtiskākajos jautājumos un divkopienu valsts situācija, kāda Latvijā faktiski pastāv, vispār dod kādas iespējas iztēloties reālus sabiedrības integrācijas risinājumus?
Es domāju, ka situācija latviešu valodas lietojuma jomā kaut kādā mērā ļauj palūkoties uz integrācijas problemātiku kopumā – saskatīt ne tikai sarežģījumus, bet arī risinājumus. Palūkosimies kaut vai uz faktu, ka vēl 90.gados tikai 20% krievvalodīgo savas latviešu valodas zināšanas novērtēja kā labas, bet tagad - jau veseli 80 procenti. Tas patiesībā ir neticams progress, lielisks sasniegums! Gan darba tirgus, gan valsts, gan izglītības politika, palielinot latviešu mācību valodas īpatsvaru, gan daudzi faktori ir veicinājuši latviešu valodas nostiprināšanos. Problēma gan tāda, ka tā pietiekami netiek lietota ikdienā. Tomēr, iespējams, pēc valodas lietojuma piemēra varētu nostiprināties arī citi sabiedrības integrācijas aspekti.
Svarīgi, ka lielie politiskie uzstādījumi – latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, valsts nepārtrauktības doktrīna, kas ietver okupācijas fakta neapgāžamību un pilsonības politikas pamatus, – ir konsekventi uzturēti. Cittautieši, lai arī savā ikdienā spēj iztikt, runājot krieviski, ar to rēķinās un to lielā mērā ir pieņēmuši – ka tas nemainīsies, ka tāda ir Latvijas valsts politika un spēles noteikumi šajā valstī.
Ņemot vērā, ka Latvijas valstiskumam nozīmīgas vēstures epizodes sabiedrībā joprojām tiek uztvertas radikāli atšķirīgi, kā vērtējama valsts vēstures politikas efektivitāte?
Tas ir diskutabls jautājums. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka Latvijā nav bijis valsts vēstures politikas, ko dēvē arī par atmiņu politiku. Es tam nepiekristu. Kaut vai Neatkarības deklarācija – tā skaidri definē valsts nepārtrauktību un nosaka visu pārējo, kas no tās izriet. Valsts vēstures politika izpaužas daudz plašāk, nekā to daudzi mēdz iztēloties. Austrumeiropā tas jūtams jo sevišķi – kaut vai, piemēram, kā ielu nosaukumu maiņa Lietuvā, izslēdzot no tiem uzrakstus poļu un krievu valodā.
Turklāt, runājot par padomju okupāciju, ne visos aspektos sabiedrības viedokļi ir tik pretēji. Par 1940.gadu gan ir krasa uzskatu polarizācija, ko skaidri iezīmē to paudēju etnolingvistiskā piederība, bet par pašu okupācijas periodu kopumā – ne vienmēr. Arī gana daudz latviešu to uzlūko kā "labos laikus", kad valsts nodrošināja dzīves sociālo pusi. Savukārt attiecībā uz 18.novembri, Latvijas valsts dibināšanas svētkiem, kā atklāj socioloģiskās aptaujas, nebūt ne visiem krievvalodīgajiem ir noraidoša attieksme – daudzi to atzīmē, lai gan varbūt citādāk nekā latvieši.
Kā raugāties uz ideju par politisku nāciju Latvijā?
Problēma attiecībā uz politiskas nācijas ideju Latvijā līdz šim, šķiet, atkal bijusi dažādu citu valstu piemēru pielāgošana, kur pamatā ir Rietumeiropai raksturīgais multikulturālisma koncepts. Kā, piemēram, Francijā, kur visus neatkarīgi no etniskās izcelsmes sauc par frančiem.
Napoleons teicis, ka visi, kas runā un domā franciski, pieder franču nācijai.
Tieši to Latvijas valsts vienmēr uzsvērusi – ka nācijas pastāvēšanas pamatu pamats ir latviešu valoda. Taču atšķirība no Francijas modeļa ir tāda, ka mēs neejam uz mākslīgu etnisko sakausēšanu.
Pirmais uzstādījums tātad ir latviešu valoda – bez tās Latvijas valsts pastāvēšana nav iedomājama. Otrs – vēsture, 1940.gada okupācija – tas daudz ko nosaka arī juridiski, attiecībās ar Krieviju. Un trešais lielais uzstādījums – pilsoniskās vērtības, valsts aizsargātas un kultivētas, kopīgas visām Latvijā dzīvojošām tautām. Tie ir trīs vaļi, uz kuriem balstīties integrācijas politikai. Un akcentam patlaban vajadzētu būt uz pilsoniskas sabiedrības stiprināšanu Latvijā. Krievu valodā strādājošo raidījumu attīstīšana LTV7 ir viens piemērs, kā to darīt. Tas ir svarīgi arī tādēļ, ka dod iespēju krievu valodā runājošajai sabiedrības daļai saņemt alternatīvu, Krievijas neindoktrinētu informāciju.
Ir vilinājums domāt vienkāršoti – sabiedrības sašķeltības problēma atrisināsies paaudžu nomaiņas rezultātā. Cik reāli tas ir?
Neticu paaudžu nomaiņai šādā veidā, tas nav lineārs process. Turklāt pretrunas tiek nemitīgi uzturētas un kļūst par katras nākamās paaudzes pašizpratnes sastāvdaļu. Lai gan pretnostatījuma asumam ir tendence mazināties, sabiedrības dalījums pēc etnolingvistiskā principa turpināsies.
Kādas tendences, jūsuprāt, ir vērojamas krievvalodīgās jaunatnes vidū?
Ir gan labais, gan sliktais. Redzam, ka varbūt ir lielāka atvērtība Latvijas piedāvātajai realitātei. Politiski un ekonomiski šī paaudze arvien mazāk identificējas ar Krieviju, taču tai pašā laikā arvien vairāk orientējas uz Eiropu. Krievvalodīgie, kas pamet Latviju, ir daudz atvērtāki par latviešiem asimilācijai jaunajās mītnes zemēs.
Kā pamatnācijas un mazākumtautību attiecības varētu ietekmēt darbaspēka masveida ieplūšana no citām valstīm?
Es uz to raugos ar lielām bažām. Ja tic ekonomikas ekspertiem, tad viena no reālām iespējām, ka iebraucēji nāks lielākoties no Kaspijas jūras reģiona, Vidusāzijas. Pie šāda scenārija varam sagaidīt, ka Latvijā nostiprināsies krievu valodas pozīcijas un sociālās atmiņas sašķeltība. Piemēram, minētajā reģionā, arī citās bijušajās padomju republikās dominē ļoti pozitīvs vērtējums par padomju režīmu. Otrkārt, saistībā ar imigrāciju mani māc bažas, ka Latvijā ir aizmetņi ksenofobijai un rasismam, kas var uzliesmot.
Kas to spētu provocēt?
Tādas triviālas lietas kā atšķirīgs izskats - cita ādas krāsa, ģērbšanās maniere. Arī atšķirīgas vērtības, kultūra, reliģija, kas var kļūt par konfrontācijas pamatu.
Kas, kādi faktori un notikumi kopš neatkarības atgūšanas ir veidojuši vai veidos pašu latviešu sociālo atmiņu?
To ir grūti noteikt, jo jāņem vērā, ka ar vēstures un kultūras politikas palīdzību sociālo atmiņu ir iespējams konstruēt – notikumus, kuriem sākotnēji nav būtiska iespaida, padarīt nozīmīgums, un otrādi. Paliekošs iespaids varētu būt Latvijas iestāšanās ES un NATO, valsts ārpolitisko mērķu sasniegšana. Liels iespaids uz mūsu identitāti vēl varētu būt 90.gadiem – pārmaiņu laikiem, kurā mijas ieiešana postmodernajā laikmetā, izmaiņas cilvēku domāšanā, vērtīborientācijā, plēsonīgā kapitālisma negācijas kombinācijā ar milzīgo brīvības apziņu. Tas var izrādīties ļoti formatīvs periods vairākām paaudzēm.
Domāju, mēs vēl piedzīvosim citu vēstures periodu atdzimšanu kolektīvajā atmiņā, ja būs uzstādījums saprast, ka latviešu nācijas identitātes pamats nav tikai 20.gadsimts. Ja savā nacionālās identitātes koncepcijā spēsim iekļaut baltvāciešus un citus, kas šeit dzīvojuši un veidojuši vēsturi iepriekšējos gadsimtos. Var būt jaunatklājumi no 20.gadsimta. Otrais pasaules karš ar savu vēstījumu par okupāciju un latviešiem kā upuriem ļoti aizēno mūsu vēstures spožākos brīžus. Latvijas un Brīvības cīņu simtgade, ko drīz atzīmēsim, varētu atsegt pamatus tam, no kurienes viss sācies, atjaunot mūsu valstiskuma izpratni un dot jaunu iedvesmu.
