Latvijas šoferis Eiropā: kā nezināšanas dēļ neiedzīvoties sodā

Protams, tūrisma operatori un pasažieru autobusu uzņēmumi bez darba nav palikuši, bet nu jau sen arī pašiem māka rokā – gan izplānot ceļojumu maršrutus, gan internetā atrast naktsmājas, gan uzticamā palīga – GPS navigatora – vadībā orientēties ceļu un maģistrāļu tīklā. Turklāt jo ilgāk ES visi kopā dzīvojam, jo līdzīgākas veidojas ceļu satiksmes drošības prasības, tātad – it kā nekā īpaši sarežģīta. Ja arī kaut kur ārzemēs ik pa brīdim nozibsnīja fotoradari, vēl nesen šie signāliņi vien dažādoja šoferu stundu ritējumu, jo par ātruma pārsniegšanu vai šādi fiksētiem citādiem pārkāpumiem soda kvītis uz Latviju nenāca.

Latvija un ceļu satiksmes drošības direktīva

Tagad tā vairs nav. Kopš novembra Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/413, ar ko veicina pārrobežu apmaiņu ar informāciju par ceļu satiksmes drošības noteikumu pārkāpumiem (dokuments attiecas arī uz Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm), Latvijā darbojas pilnā mērā. Direktīvas ietvaros informācijas apmaiņa starp ES dalībvalstīm gan var notikt tikai par tādiem pārkāpumiem, kas minēti šajā normatīvajā aktā – par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu, drošības jostu nelietošanu, luksoforu aizliedzošā gaismas signāla neievērošanu, transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā vai narkotisko vielu ietekmē, aizsargķiveres nelietošanu, ceļa joslas neatļautu izmantošanu un mobilā tālruņa vai citas sakaru ierīces lietošanu, vadot transportlīdzekli, LV portālu informē Valsts policijas (VP) Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Ilze Jurēvica.

To ES dalībvalstu, kuras ieviesušas satiksmes drošības direktīvas prasības, likumsargi, izmantojot kopējo Eiropas Transportlīdzekļu un vadītāja apliecību informācijas sistēmu (EUCARIS), var noskaidrot tā Latvijā reģistrētā transportlīdzekļa, ar kuru veikts likumpārkāpums, īpašnieka identitāti. Kad šī informācija iegūta, dalībvalsts atbildīgā institūcija saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem sagatavo un nosūta adresātam informatīvu vēstuli, kurā norāda visu ar pārkāpumu saistīto informāciju un piemēroto sankciju.

"Sods par braukšanas ātruma pārsniegšanu ārvalstīs var būt ievērojami lielāks nekā Latvijā."

"Latvija pilnvērtīgu darbu šajā pārrobežu informācijas apmaiņas sistēmā varēja uzsākt no pērnā gada 29.oktobra, kad arī tika izsūtīti pirmie protokoli ārzemju šoferiem par viņu veiktajiem likumpārkāpumiem ceļu satiksmē," skaidro I.Jurēvica.

Kā LV portālu informē VP, līdz 8.februārim no Eiropas Savienības dalībvalstīm kopumā bijuši 13 056 pieprasījumi par transportlīdzekļu īpašniekiem; visvairāk no Lietuvas - 6466 un Vācijas - 4035.

Latvijas Ceļu policija līdz 8.februārim savukārt bija sastādījusi 2715 protokolus - lēmumus transportlīdzekļiem ar Lietuvā reģistrētām numura zīmēm. Kā zināms, pašlaik Latvijā ar tehniskiem līdzekļiem var fiksēt vien ātruma pārkāpumus, tomēr citās ES dalībvalstīs izmanto tādu aprīkojumu, kas var atklāt arī citus direktīvā minētos pārkāpumus.

Ceļu satiksmes drošības noteikumu pārkāpumi ārzemēs lielākoties gadās nevis tīši ļaunprātīgas rīcības, bet gan nezināšanas dēļ. Nezināšanu ļoti labi var kliedēt, piemēram, Eiropas Komisijas Latvijas pārstāvniecības interneta vietnē sadaļā "Mobilitāte un transports" atrodamā interaktīvā informācija par direktīvā minētajiem nosacījumiem dažādās ES (arī EEZ) valstīs. Šeit iespējams lejupielādēt arī bezmaksas aplikāciju "Dodoties uz ārzemēm", kur atrodama izvērsta informācija par svarīgākajiem ceļu satiksmes noteikumiem dažādās Eiropas valstīs.

Atļauto ātrumu pārsniegt nav vērts

Pirmais, protams, ir atļautā braukšanas ātruma ievērošana. Dažādās Eiropas valstīs, kopumā ņemot, šajā punktā noteikumi ir līdzīgi, tomēr administratīvo sodu var iegūt arī tad, ja spidometrs rādīs dažus kilometrus vairāk par atļautajiem.

Atļautais ātrums Eiropas Savienības valstīs

Avots: Eiropas Komisijas (EK) dati (šie dati ir tikai informatīvi, un Eiropas Komisija neuzņemas atbildību par to saturu vai precizitāti - red.)

Atļautais braukšanas ātrums Eiropas valstīs kopumā ir noteikts līdzīgs kā Latvijā: pilsētās 50 km/h, ārpus tām – 90 km/h (gan ar variācijām saistībā ar ceļa segumu), bet uz ātrgaitas šosejām (tā dēvētajiem autobāņiem) – ap 130 km/h.

Ir jāņem vērā, ka sods par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu ārvalstīs var būt ievērojami lielāks nekā Latvijā un arī pieķert skrējēju var, viņam pašam to pat nepamanot.

Noteiktā ātruma ievērošanu ļoti stingri kontrolē Skandināvijas valstīs. Piemēram, Norvēģijā, to pārsniedzot kaut vai par vienu kilometru stundā, var nākties šķirties no 400 eiro.

Internetā kāds šoferītis dalās pieredzē Nīderlandē: viņš pārsniedzis noteikto ātrumu par 20 km/h, par ko jāmaksā sods 180 eiro. Tā kā šādas naudas klāt nav bijis, auto konfiscēts un atņemtas tiesības. Nākamajā dienā sodu samaksājis, auto un tiesības atguvis, par vienu dienu stāvlaukumā vēl samaksājot 40 eiro. Ja 30 dienu laikā spēkratu neizpērkot, to pārdodot izsolē.

Liels auto ceļotājs un uzņēmējs Valdis Lācis savukārt ieteic pievērst uzmanību arī tabulā redzamajam: piemēram, Lietuvā ir autobānis, kā mums nav; tur vasarā maksimālais atļautais ātrums ir 130, ziemā – 110 kilometru stundā. Tā ka uzmanīgi jāseko ceļa zīmju norādēm.

"Sarežģīti ir Polijā – ceļi iedalīti daudzās grupās: pa parasto divjoslu ceļu, kam nav paplašinājumu, atļauts braukt ar 90 kilometru ātrumu; ja ir paplašinājumi – tad ar 100 kilometriem; pa četru joslu ceļiem (kas nav ātrgaitas šosejas), var braukt ar ātrumu 110 kilometri stundā, savukārt pa ātrgaitas šosejām (autobāņiem) – ar 140 kilometriem. Pilsētās un apdzīvotās vietās dienā atļautais ātrums ir 50 kilometru, bet nakts stundās no 11 vakarā līdz sešiem rītā - 60 kilometru stundā (ja nav spēkā citi ierobežojumi). Tātad, ja šoferis grib vadīties pēc noteikumiem, ir diezgan stingri jāseko, kas attiecīgajā valstī ir spēkā.

Čehijā un Slovākijā uz ātrgaitas maģistrālēm maksimālais atļautais ātrums ir 130 kilometru stundā, taču jāņem vērā papildu īpatnības – posmos, kur nav aizsargsienu un žogu (tā vietumis ir arī Vācijā), ir novietotas brīdinājuma zīmes, ka uz ceļa ir iespējami zvēri. Tas ļoti jārespektē, jo dzīvnieki patiešām tur mēdz arī gadīties, kas uz ātrgaitas ceļa ir stipri bīstami.

Nemarķēti policijas auto un videokameras

Polijā uz autostrādēm (it sevišķi pierobežas rajonos) ir ļoti daudz nemarķētu ceļu policijas mašīnu, un par ātruma pārsniegšanu vai citiem pārkāpumiem uzrauties var ļoti viegli, teic V.Lācis. Policisti pat dažreiz mēdz provocēt uz pārkāpumu, piemēram, lēnāk par atļauto ātrumu velkoties pa priekšu, kur ir nepārtrauktā līnija, un nedrīkst apdzīt. Ja šofera nervi neiztur un viņš tomēr apdzen, kaut vai vietā, kur nepārtrauktā līnija tūliņ beigsies, viņš par šo pārkāpumu saņems maksimāli bargu sodu.

Čehijā varbūt ir mazākas iespējas tikt pieķertam pār ātruma pārsniegšanu nekā Polijā, Vācijā vai Austrijā, bet nav vērts tik un tā: visās ārvalstīs, it sevišķi, ja šoferis nerunā tajā valodā, svešinieka statuss būs nevis priekšrocība, bet situāciju padarīs tikai nožēlojamāku.

"Austrijā atļautā ātruma pārsniegšanu un pārējo satiksmes noteikumu neievērošanu uz autobāņa uzrauga vairāk tehniski nekā reāli ar policiju: tiltu balstos un citviet neredzamā veidā ir izvietotas videokameras, ar kurām novēro satiksmi un kas vienlaikus parāda arī braukšanas ātrumu. Viena vai pāris sīku pārkāpumu dēļ policija uz ceļa pakaļ nedzīsies, bet, ja pārkāps rupji un daudz, tad ir lielas iespējas, ka policijas mašīna liks apstāties stāvvietā un sods būs ne pa jokam. Austrijā sodus par ātruma pārsniegšanu paaugstināja pērn. Iepriekš, pārkāpjot ātrumu līdz 20 kilometriem stundā, sods bija 25 eiro, kas nešķita nekas briesmīgs, bet tagad tas ir dubultots. Piemēram, Itālijā, pārsniedzot ātrumu vairāk nekā par 60 kilometriem stundā, pienākas gadu ilgs cietumsods.

Iebraucot ārvalstīs pa lielajiem ceļiem, uzreiz ir redzami informatīvie plakāti ar galvenajām norādēm par braukšanas noteikumiem. Ja kāds tur ierodas pirmoreiz, ir vērts pat piestāt un šo informāciju pamatīgāk izpētīt. Sevišķi tas iesakāms Polijā, kur, kā jau minēju, sistēma ir sarežģīta un stipri atšķirīga no Latvijas apstākļiem.

Fotoradariem ātruma pārkāpšanas slieksnis, par ko nesoda, šķiet, ir pieci kilometri stundā. Taču jāņem vērā, ka tagad soda protokoli par jebkuru fotoradara vai citādi fiksētu pārkāpumu uz ES valstu ceļiem nāk uz Latviju un ir jāsamaksā sodi. Nav kā agrāk, ka radari zibsnīja, bet mēs tik braucām, zinot, ka nekas nebūs. Ļoti labas ir navigācijas sistēmas "TomTom" maksas kartes, kur parādās arī ātruma režīmi vismaz lielajiem ceļiem. Ja pārsniedz atļauto ātrumu, navigācijas ierīce brīdina pat ar skaņas signālu.

Visā Rietumeiropā lielā atšķirība (un tas ļoti jāņem vērā) no mums ir tā, ka ātrumu ierobežojošās zīmes ārpus pilsētām darbojas nevis līdz krustojumam, bet līdz atsaukuma zīmei.

Uzmanīgi ar promilēm! Dažādās valstīs dažādas normas

Divas prasības satiksmes drošībā Eiropas valstīs faktiski ir vienādas: mobilo tālruni drīkst lietot tikai brīvroku režīmā un visiem braucējiem (ar īpaši nosauktiem izņēmumiem) jāpiesprādzējas ar drošības jostām; bērniem, tāpat kā Latvijā, nepieciešami īpaši sēdeklīši. Ja var teikt, ka no iespējamā soda aspekta Lietuvā vai Polijā ir ļoti vēlams lietot drošības jostas, tad, sākot no Čehijas un tālāk uz Rietumiem, tas ir pilnīgi obligāti, jo sods par nepiesprādzēšanos ir bargs. Turklāt sods jāmaksā nevis vadītājam, bet pasažierim, kurš nav bijis piesprādzējies.

Ar promilēm ir ļoti dažādi – piemēram, Horvātijā, Rumānijā, Slovākijā, Čehijā un Ungārijā autovadītājs pie stūres drīkst sēsties tikai pilnīgi skaidrā: citādi jārēķinās ar sodu, kas var sasniegt 1300 eiro. Īrijā, kaut arī atļautā alkohola koncentrācijas pakāpe ir līdzīga kā Latvijā, maksimālais sods par atļauto normu pārsniegšanu vai atrašanos narkotisko vielu reibumā ir 5000 eiro un/vai seši mēneši cietumā.

Pieļaujamā alkohola koncentrācija asinīs

Avots: Eiropas Komisijas (EK) dati (šie dati ir tikai informatīvi, un Eiropas Komisija neuzņemas atbildību par to saturu vai precizitāti - red.)

Tabulā minētie dati dažādās valstīs var nedaudz mainīties. Piemēram, Latvijas Profesionālo autoskolu federācijas valdes priekšsēdētājs Ēriks Griģis vērš uzmanību, ka Polijā tagad jau  ir noteikts sods - tiesību izmantošanas liegums uz laiku vadītājam, ja alkohola mērījumi uzrāda vairāk par 0,1 promili.

"Ja ceļu policists apturēs ārzemnieku un viņa izelpā sajutīs alkoholu, tad, uzskatot, ka tas ir nepieļaujami jebkurā gadījumā (pat ja nepārsniegs pieļaujamās robežas), viņš izdomās, kādu sodu un par ko uzlikt, lai citreiz šādas domas pat nenāktu prātā," brīdina V.Lācis.

Luksofori kā jau luksofori, un tomēr...

Luksofori visās Eiropas valstīs, protams, ir vienādi, un mēs labi zinām, ko katra gaisma nozīmē. Tomēr luksoforu signālu ievērošanā arī ir nianses. Turpmāk daži piemēri.

Polijā un Čehijā luksoforā vienlaikus mēdz iedegties sarkanā un dzeltenā gaisma – tas nozīmē, ka šoferim jāsagatavojas - drīz būs zaļā, taču nedrīkst sākt braukt, kamēr nav parādījies šis signāls.

Igaunijā, ja zaļā gaisma mirgo, to tūlīt nomainīs dzeltenais signāls.

Īrijā luksoforu gaismas signālu secība ir šāda: zaļš, dzeltens, sarkans un tad atkal zaļš. Pārējais viss tāpat kā pie mums, bet, ja luksoforā ir mirgojoša dzeltena bulta, drīkst braukt tās norādītajā virzienā, taču tikai tad, ja tas nav riskanti, turklāt ir jādod ceļš citiem satiksmes dalībniekiem. Par luksofora signālu neievērošanu var piespriest divus soda punktus un līdz 120 eiro lielu naudassodu vai piecus soda punktus un naudassodu.

"Polijā uz autostrādēm (it sevišķi pierobežas rajonos) ir ļoti daudz nemarķētu policijas mašīnu."

Nīderlandē virs aizliegtajām joslām ir sarkans gaismas signāls krusta formā, bet velosipēdu joslas ir iezīmētas ar nepārtrauktām līnijām, un pa tām nedrīkst braukti citi transportlīdzekļi.

Šveicē soda nauda par braukšanu pie sarkanās gaismas ir 250 Šveices franku.

Īstenībā Rietumvalstīs pilnīgi nederēs Latvijā (it sevišķi Rīgā) pieņemtā prakse šķērsot krustojumus pie luksofora sarkanā signāla. Kā mēdz teikt – darīt var, bet ir gandrīz simtprocentīga iespēja, ka tiksiet pieķerts, un paģiras no tā savā naudasmakā jutīsiet ilgi. Krustojumu šķērsošanas disciplīnu ļoti stingri uzrauga Austrijā, Šveicē, Skandināvijas valstīs un, protams, Vācijā.

Taču ievērojamas īpatnības šajā ziņā ir Itālijā. V.Lācis stāsta: "Itālijā mēdz braukt "pa sarkanajiem", sevišķi Vidusitālijā un Dienviditālijā, kur luksoforam (tāpat kā visiem pārējiem satiksmes noteikumiem) ir ļoti nosacīta loma. Tur nekas nestrādā tā, kā mūsu izpratnē tam jābūt – ne ceļu marķējums, ne ātruma ierobežojumi, ne apstāšanās un stāvēšanas aizliegumi, ne ceļa zīmes. Kad luksoforā iedegas sarkanā gaisma, tad mierīgi tā kā vēl braucam, palūkojamies, vai cits auto no sāna jau nesāk braukt. Ak, sāk! - tad kaut kā iespraucamies un notiek tāda plūstoša pāreja. Kā joku var teikt, ka tur noteikumiem ir tikai rekomendējošs raksturs. No braukšanas disciplīnas viedokļa "visvāciskākā" ir Dženova un Itālijas tā dēvētā Savojas puse."

Ja tomēr auto vadītājs kaut ko no visa iepriekš minētā nav ņēmis vērā un nonācis situācijā, kad ceļu policists lemj par sodu, V.Lācis brīdina: "Latvijā šādos brīžos kāds izmēģina kukuļdošanu un kādam varbūt tas arī izdodas. Tādās valstīs kā Austrija, Vācija, Holande un citur Rietumeiropā (bet ne Itālijā!) pat mēģinājums kaut kā izteikt mājienus par kukuli (piemēram, ar acu piemiegšanu, naudas atstāšana dokumentos) beigsies ar daudz, daudz lielākām nepatikšanām kā par satiksmes noteikumu pārkāpšanu; iespējams, par ar cietumsodu."

Turpmāk – par maksas ceļiem, braukšanu pa serpentīniem un tuneļos, kā arī prasībām tahogrāfa lietošanai B kategorijas transportlīdzekļiem.