Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
PMLP dati liecina, ka kopumā līdz šā gada augusta beigām iesniegumu Iedzīvotāju reģistrā par sava ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu pēc nāves iesnieguši 996 cilvēki. No tiem 651 cilvēks aizliedzis, savukārt 345 cilvēki atļāvuši šādu rīcību.
FOTO: SXC
Donors un recipients
Latvijas normatīvajos aktos kārtību, kādā dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa audus un šūnas, un orgānus var izmantot zinātniskiem pētījumiem un mācību mērķiem, transplantācijai, ārstniecisku preparātu un bioprotēžu izgatavošanai, nosaka 1992.gada 15.decembra likums "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā".
Donors ir cilvēks, no kura organisma ir paņemti audi vai orgāni transplantācijai citam cilvēkam. Cilvēku, kuram tiek pārstādīti donora audi vai orgāni, sauc par recipientu. Likuma 18.pants nosaka, ka orgānu ziedošanai ir bezpeļņas raksturs, tāpēc par to nepienākas nekāda atlīdzība.
Visi dati par donoriem Iedzīvotāju reģistrā
Ikviens iedzīvotājs savas dzīves laikā var dokumentāri noformēt savu gribu par savu orgānu izmantošanu vai liegumu tos izmantot. Visi dati par personas lēmumu izmantot tās ķermeni, orgānus, audus un šūnas pēc nāves tiek saglabāti Iedzīvotāju reģistra datubāzē.
"Donors ir cilvēks, no kura organisma paņemti audi vai orgāni transplantācijai citam cilvēkam."
Likumā "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā" noteikts, ka miruša cilvēka ķermeni, audus un orgānus aizliegts izmantot pret viņa dzīves laikā izteikto gribu un cilvēka griba ir obligāti jāievēro visām ārstniecības, izglītības un zinātnes iestādēm.
Griba ir jānoformē dokumentāri
Lai pateiktu skaidru "jā" vai "nē" savu orgānu audu vai šūnu izmantošanai pēc nāves, personai ir jāuzraksta iesniegums un jāiesniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP). Iesniegumā ir jānorāda vārds, uzvārds, personas kods un aizliegums vai atļauja ķermeņa, orgānu un audu izmantošanai pēc nāves. Iesnieguma forma atrodama PMLP mājaslapā.
Iesniegumu PMLP var iesniegt vairākos veidos:
Pēc iesnieguma aizpildīšanas vai nosūtīšanas ziņas par personas gribu tiek aktualizētas Iedzīvotāju reģistrā. Pēc tam šīs ziņas par aizliegumu vai atļauju izmantot personas ķermeni, audus un orgānus pēc tās nāves pēc rakstiska pieprasījuma PMLP izsniedz ārstniecības, izglītības un zinātnes iestādēm, kurām saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām tiesībām ir atļauts nodarboties ar dzīva vai miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu un izmantošanu.
PMLP informē, ka līdz šā gada augusta beigām 615 personas ir aizliegušas sava ķermeņa, audu un orgānu izmantošanu pēc nāves, savukārt atļauju devuši 330 iedzīvotāji.
Ja iedzīvotājs savu gribu nav izteicis
Gadījumā ja Iedzīvotāju reģistrā nav ziņu par to, kāda ir cilvēka griba, tad personas nāves gadījumā tā tiek prasīta tuvākajiem piederīgajiem. Laulātie, vecāki, pilngadīgās atvases, brāļi vai māsas ir tiesīgi rakstveidā informēt ārstniecības iestādi par nelaiķa dzīves laikā izteikto gribu. Likuma 11.pants noteic, ka piederīgajiem ārstniecības iestāde ir rakstveidā jāinformē par mirušā dzīves laikā izteikto gribu līdz audu un orgānu izņemšanas operācijas sākumam.
"BaltTransplant" Latvijas nodaļas vadītājs un sertificēts transplantologs Sergejs Truškovs norāda, ka praksē ārsti runā ar tuviniekiem par mirušā iespējamību kļūt par donoru un, ja māte, tēvs, sieva vai vīrs pateiks skaidru "nē", tad, protams, transplantācijas operācija netiks veikta.
"Šobrīd aptuveni 25% līdz 30% tuvinieku neļauj izmantot mirušā orgānus. Nav tā, ka cilvēki ir kategoriski pret vai arī viņiem ir aizdomas par kādām nelikumībām. 95% gadījumu galvenā problēma ir tā, ka cilvēki neprot un nevēlas uzņemties atbildību. Viņi negrib, viņi vienkārši bēg!" atklāj S.Truškovs. Transplantologs norāda, ka ārsti prot runāt ar piederīgajiem, tomēr tuvinieka nāve ir traģisks brīdis un nevienu nevar vainot par atteikšanos.
Kas var būt donors
Orgānus transplantācijai ir iespējams saņemt gan no dzīva, gan miruša donora. Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, cilvēki par orgānu donoriem kļūst brīvprātīgi un nav paredzēts, ka par orgānu ziedošanu tiek sniegta jebkāda veida materiālā palīdzība.
Miruša cilvēka audus un orgānus pārstādīt citiem cilvēkiem var, ja konstatēts iespējamā donora smadzeņu nāves vai bioloģiskās nāves fakts.
"Lai pateiktu skaidru „jā” vai „nē” savu orgānu audu vai šūnu izmantošanai pēc nāves, personai ir jāuzraksta noteiktas formas iesniegums, kuru jāiesniedz PMLP."
Likuma "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā" 13.pants noteic, ka audus un orgānus izņemt no dzīva donora var tikai ar viņa rakstveida piekrišanu. Šādos gadījumos ir jāpieļauj minimāls risks donora veselībai un tas jāinformē par veiktās medicīniskās iejaukšanās raksturu, sekām un risku. Likumā stingri paredz, ka no dzīva donora var izņemt tikai atjaunoties spējīgus audus un izņēmuma gadījumos arī vienu nieri.
Par dzīvu orgānu donoru nereti kļūst recipienta tuvinieki, bet savus audus un orgānus transplantācijai var ziedot arī tā sauktie emocionālie donori (piemēram, kolēģi, draugi vai paziņas). Sergejs Truškovs klāsta, ka 2011.gadā šādu lēmumu pieņēma divi cilvēki: vienā reizē kaimiņš ziedoja bērnam nieri, otrajā gadījumā ziedotājs bija recipienta draugs. Jāpiemin, ka ar lēmumu kļūt par dzīvo donoru kādam no ģimenes locekļiem vai pazīstamajiem vien nepietiek, jo potenciālajam donoram ir jābūt saderībai ar recipientu.
Valsts apmaksā
Šobrīd Latvijā veic nieru, aknu, sirds, aizkuņģa dziedzera, radzenes, kaulu transplantācijas operācijas. Dažas operācijas apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem.
Kā skaidro Nacionālā veselības dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste Evija Štālberga, atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr.1046 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība" no valsts budžeta līdzekļiem tiek apmaksātas šādas orgānu un audu transplantācijas:
"Gadījumā ja kādu no iepriekš minētām orgānu vai audu transplantācijām nav iespējams nodrošināt ārstniecības iestādēs, kuras sniedz valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus Latvijas Republikas teritorijā (piemēram, nav atbilstošs tehnoloģiskais nodrošinājums vai speciālisti), no valsts budžeta līdzekļiem var tikt apmaksāta transplantācija kādā no Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīm vai Šveicē (ja pakalpojums pacientam ir nepieciešams, lai novērstu dzīvības funkciju vai veselības stāvokļa neatgriezenisku pasliktināšanos, ņemot vērā pacienta veselības stāvokli izvērtēšanas brīdī un paredzamo slimības attīstību)," informē E.Štālberga.
Problēmas nevis donoru trūkumā, bet orgānu kvalitātē
Latvijas Transplantācijas centra mājaslapā publicētā statistika rāda, ka kopš 1973.gada 15.aprīļa līdz 2012.gada 1.janvārim pavisam veiktas 1582 nieres transplantācijas un 19 no tām, izmantojot dzīva donora nieri.
"Orgānu ziedošanai ir bezpeļņas raksturs, tāpēc par to nepienākas nekāda atlīdzība."
Kā norāda transplantologs S.Truškovs, šobrīd Latvijas Transplantācijas centrā tiek transplantētas tikai nieres, jo finansējuma nav ne sirds, ne aknu transplantācijas operācijām. Lai recipienti saņemtu sev nepieciešamo orgānu, jārēķinās ar to, ka līdz operācijai var paiet diezgan ilgs laiks. Gaidīšanas ilgumu nav iespējams paredzēt, tas atkarīgs no tā, cik ilgā laikā tiks iegūts organismam saderīgs orgāns. Transplantologs informē, ka šobrīd sarakstā uz nieru pārstādīšanu gaida 49 cilvēki un uz sirds transplantāciju – seši cilvēki.
Ne tikai Latvijā, arī visā Eiropā trūkst transplantācijai paredzēto orgānu. Līdztekus Latvijā pastāv arī donoru orgānu kvalitātes problēma. "Tā kā mums ir maz jauno donoru, esam spiesti orgānus ņemt no veciem cilvēkiem. Ja pacientam ir 17 gadu, nav pareizi, ja mēs viņam piedāvājam orgānu no 70 gadus veca cilvēka. Mēs visu laiku balansējam uz strupceļa robežas!" atzīst transplantologs.
