Lai gan vēsturiskā iespēja veidot nacionālu valsti visām trim Baltijas tautām izveidojās Pirmā pasaules kara notikumu rezultātā, to ceļš uz neatkarību tomēr bija atšķirīgs. To galvenokārt noteica militārā situācija Austrumu frontē, kas stiepās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, mūsdienu Latvijas teritoriju sašķeļot uz pusēm. Aktīvās karadarbības rezultātā tā pārvērtās par vienu no galvenajām cīņas arēnām starp Vācijas un Krievijas impērijas (vēlāk boļševiku) spēkiem. Līdz ar to gan ekonomiskā, gan cilvēkresursu ziņā Latvijas teritorija salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju cieta vissmagāk. Jebkāda pulcēšanās, sabiedriskā un politiskā darbība bija ierobežota gan vācu, gan krievu okupētajā daļā, kas krietni apgrūtināja vienotas nacionālas organizācijas izveidi.
Lietuva vācu karaspēka varā
1915. gada pavasarī vācieši bez kaujas ieņēma stratēģiski nozīmīgo Kauņas cietoksni, bet 19. septembrī iesoļoja Viļņā. Tādējādi senās Polijas un Lietuvas valsts teritorija, kas dalīšanu laikā 18. gadsimtā bija tikusi Krievijai, nokļuva Vācijas un Austrijas armiju kontrolētajā zonā. Septembra beigās vācu rokās nonāca arī Latvijas dienvidrietumu daļa, izņemot Rīgu, un frontes līnija apstājās pie Daugavas.
Pēc tam, kad 1915. gadā fronte nostabilizējās, izveidoja kara administrāciju un nosauca par Oberostu (no Oberbefehlshaber Ost – Galvenā Austrumu karaspēka vadība), vācu armijas pozīcijas Lietuvā netika nopietni apdraudētas līdz pat kara beigām. Neskatoties uz to, vācu militārā okupācija bija skarba, jo vietējā saimniecība tika pilnībā pakļauta karaspēka vajadzībām, bet iedzīvotāji – ģermanizācijai.
1916. gada jūnijā Apspiesto tautu kongresā Lozannā lietuvieši pirmo reizi izvirzīja ideju pasludināt savas valsts neatkarību. Taču lielāku vēlību attiecībā uz lietuviešu neatkarības centieniem okupācijas vara sāka izrādīt tikai kara beigās. Tam bija vairāki iemesli. Vāciešu sarunu partneri Lietuvā bija vietējie nacionālo kustību vadītāji, nevis reakcionāri vācbaltiešu baroni. Savukārt, kad pēc Februāra revolūcijas Krievijā Pagaidu valdība Petrogradā bija noraidījusi lietuviešu politisko līderu aicinājumu apsolīt Lietuvai autonomiju, vācieši secināja, ka, īstenojot savus plānus reģionā (t.sk. vājināt Krieviju), tiem nekaitēs lietuviešu atbalsts un tāpēc būtu izdevīgi atļaut lietuviešiem pulcēties un pašorganizēties.
1917. gada septembrī lietuviešiem atļāva sarīkot konferenci Viļņā, kuras laikā tika nodibināta Lietuvas Padome (Lietuvos Taryba) 20 cilvēku sastāvā. Par tās vadītāju tika ievēlēts lietuviešu jurists un laikrakstu redaktors Antans Smetona. Reāla vara Lietuvas Padomei netika dota, taču politiskā ziņā tā atradās ļoti grūtā situācijā, jo nācās sadarboties ar vācu okupācijas varas iestādēm, lai traucētu Lietuvas aneksijas plānus, bet iznākumā viņus drīz vien sāka uzskatīt par kolaboracionistiem.
1917. gada 11. decembrī Lietuvas Padome pieņēma rezolūciju par cieši ar Vāciju saistītas Lietuvas valsts izveidi, kas Vācijai lieti noderēja kā kaulēšanās objekts, gatavojoties sarunām par separāta miera līguma noslēgšanu ar Padomju Krieviju Brestļitovskā. 1918. gada janvāra beigās, protestējot pret Padomes samierniecisko politiku, radikālāk kreisi noskaņotie biedri to atstāja. Tā kā Vācija 11. decembra rezolūciju oficiāli neatzina, vīlušies Padomes locekļi uzsāka sarunas ar kreisajiem par kompromisu, kā rezultātā 1918. gada 16. februārī Padome Viļņā pieņēma jaunu rezolūciju, kurā, balstoties uz vispāratzītajām tautu pašnoteikšanās tiesībām, pasludināja neatkarīgu, uz demokrātiskiem pamatiem balstītu Lietuvas valsti ar tās galvaspilsētu Viļņu. Būtiski atzīmēt, ka 16. februāra rezolūcijā ir teikts, ka Lietuva neatkarību "atjauno", tādējādi norādot uz Lietuvas valstiskuma vēsturiskumu, proti, saikni ar Mindauga Lietuvas karalisti un Lietuvas Lielkunigaitijas pastāvēšanu, kas 123 gadus bija pazudusi no vēstures kartes.
Igaunijas iespēja – varas vakuums
Atšķirībā no lietuviešiem, kuri vācu okupāciju pieredzēja kopš 1915. gada, Igaunija nebija tieši iesaistīta Pirmā pasaules kara kaujās līdz pat 1918. gadam. Te ievērojama ietekme bija notikumiem Petrogradā, kas tiešā veidā ietekmēja igauņu politisko līderu lēmumus. Jāatzīmē, ka Igaunijas guberņa bija vienīgais nacionālais reģions, kam pēc Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība bija piešķīrusi autonomiju, pateicoties arī vērienīgai demonstrācijai Petrogradas ielās 1917. gada 26. martā, kurā piedalījās ap 40 tūkstošiem igauņu. Tās centrālais pārvaldes orgāns bija Igaunijas guberņas pagaidu zemes padome (Maapäev) komisāra Jāna Poska vadībā.
Taču 1917. gada 9. novembra lielinieku apvērsuma rezultātā varu guberņā pārņēma boļševiki un izveidoja Igaunijas Padomju izpildkomiteju. 1918. gada janvārī Maapäev līderi slepenā sapulcē pieņēma lēmumu proklamēt neatkarību, tiklīdz tas būs iespējams. Šāda izdevība radās itin drīz. Kad janvāra beigās Petrogradā sanākušo Satversmes sapulci nekavējoties padzina sarkangvardi, sākās asiņains pilsoņu karš.
Mainījās arī starptautiskā situācija. Vācijas un Krievijas miera sarunas Brestļitovskā bija nesekmīgas. Izmantojot Krievijā pastāvošās jukas, dienā, kad Lietuvas Padome pasludināja Lietuvas valsts neatkarības atjaunošanu, Oberosta ģenerālštābs paziņoja, ka pārtrauc pamieru un uzsāka militāro operāciju "Dūres sitiens". 18. februārī Vācijas karspēks ieņēma Daugavpili un turpināja uzbrukumu Pleskavas, Minskas un Kijevas virzienā, nesastopot pretestību. Nākamajā dienā Ļeņins, Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs, vācu pusei piedāvāja slēgt miera līgumu uz jebkādiem nosacījumiem.
Līdz ar to Igaunijas gadījumā tas bija varas vakuums, kas izveidojās, kad vācieši vēl nebija ienākuši Tallinā, bet brūkošā Krievijas armija bija atkāpusies uz Krieviju, un ļāva Pagaidu zemes padomes (Maapäev) deputātiem izveidot Igaunijas Glābšanas komiteju trīs vīru – Konstantīna Petsa, Jiri Vilmsa un Konstantīna Konika – sastāvā un īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 24. februārī izplatīt "Manifestu visiem Igaunijas iedzīvotājiem", pasludinot Igauniju tās vēsturiskajās un etnogrāfiskajās robežās par neatkarīgu demokrātisku republiku.
Neatkarības pasludināšana bija simbolisks akts
Vācijas puse Igaunijas neatkarības manifestu ignorēja. Līdz ar to, "lai gan Lietuva un Igaunija neatkarību pasludināja agrāk par Latviju, šo tautu priekšstāvji līdz kara beigām nekādā veidā nevarēja sākt savu neatkarību realizēt, izņemot to, ka varbūt drošāk virzīja savas intereses neoficiālās sarunās ar sabiedrotajiem. Vienlaikus tas, ka viņi proklamēja neatkarību jau 1918. gada februārī, šīs neatkarības kustības, iespējams, pasargāja no Latvijas scenārija, ka izveidojās divi lieli politiskie bloki [Latvijas Pagaidu nacionālā padome un Demokrātiskais bloks], kas abi pretendēja uz galveno lomu", intervijā LV portālam norādīja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.
2. novembrī Lietuvas Padome valsts pārvaldes vajadzībām izveidoja trīs vīru prezidiju ar Antanu Smetonu priekšgalā. Taču tikai pēc pamiera noslēgšanas 1918. gada 11. novembrī prezidijs izveidoja pirmo valdību Augustina Voldemara vadībā. Tajā pašā dienā tika nodibināta Igaunijas Pagaidu valdība, kuru vadīja Konstantīns Petss. Pēc aptuveni divas nedēļas garām spraigām un teju nesamierināmām diskusijām Latvijas Pagaidu nacionālā padome un Demokrātiskā bloka pārstāvji vienojās par Latvijas Tautas padomes dibināšanu 17. novembrī, kurā bija pārstāvēti visi politiskie spēki, izņemot lieliniekus. Nākamajā dienā Tautas padome pasludināja Latvijas neatkarību.
Neskatoties uz to, visām trim Baltijas valstīm jau itin drīz sava brīvība bija jāaizstāv gan kaujas laukā, gan starptautiskajā arēnā.
