LV portāls jau ir rakstījis par viltus ziņām no žurnālistikas viedokļa rakstā "Starp vārda brīvību un dezinformāciju. Kam prasīt atbildību par viltus ziņām?". Rīgas Juridiskās augstskolas (RJA) un Ārlietu ministrijas organizētās gadskārtējās diskusijas par aktuālajiem cilvēktiesību jautājumiem Latvijā laikā noritēja arī apaļā galda diskusija "Viltus ziņas un vārda brīvība", kurā savu viedokli pauda bijušie un esošie Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneši.
"Klasisko mediju varas struktūras ir piedzīvojušas norietu"
Par viltus ziņām jārunā gan indivīda, gan sabiedrības līmenī. Indivīda līmenī tas nozīmē izpaust nepatiesas ziņas jeb klajus melus par otru vai konkurentu. Tiesu sistēmai ir jāgarantē aizsardzība pret šādiem gadījumiem, un šādi gadījumi ir arī Latvijas tiesu praksē. Savukārt sabiedrības gadījumā viltus ziņu problēma ir daudz lielāka, jo zem tās var slēpties gan propaganda, gan dezinformācija, gan starpvalstu kari ar tehnoloģiju palīdzību. "Tas sabiedrībai ir ļoti liels izaicinājums, jo vārda brīvība ir viena no demokrātijas vērtībām. Vienlaikus demokrātijā neviens nekontrolē vārdu plūsmu un to, vai informācija ir patiesa, vai ne," izaicinājuma būtību skaidroja Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele.
"Demokrātijai ir pienākums sevi aizstāvēt."
Sociālo tīklu popularitāti noteikti ir pavairojusi viltus ziņu cirkulācija sabiedriskajā telpā. "No vienas puses – katrs var izteikties sociālajos tīklos, kas nozīmē, ka politiskā līdzdalība pieaug. Tomēr tajā pašā laikā ar šo iespēju ir ļoti viegli manipulēt – ar zināmiem līdzekļiem var ietekmēt, lai daudzi domātu tā, kā es vēlos, lai gan es to atklāti nepasaku. Klasisko mediju varas struktūras ir piedzīvojušās norietu, rodas jaunas, kas sociālos tīklus var izmantot kā manipulāciju, lai panāktu sev vēlamu rezultātu. Demokrātija balstās uz sabiedrības līdzdalību, un katram pilsonim jārīkojas atbildīgi, spējot atšķirt melus no patiesības. Tomēr – jo vairāk cilvēku iesaistās un jo vairāk elite samazina savu kvalitātes filtru, jo samazinās arī politiskā procesa kvalitāte lielākajā daļā jautājumu kopumā. Morālie jautājumi nav elites, bet sabiedrības vairuma jautājumi," norādīja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits.
Tas notiek tāpēc, ka viltus ziņu tiražēšanai vairs nav nepieciešami mediji – šīs ziņas var izplatīt sociālajos tīklos. Problēma ir ne tikai tajā, ka politiskā kultūra šodien pieļauj pastāvīgus melus bez sekām, bet arī to, ka sabiedrība vēlas šos melus dzirdēt, norādīja Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Mārtiņš Mits. Stiprie mediji vairs nepalīdz problēmas risināšanā.
Savukārt I. Ziemele uzsvēra, ka, lai gan mūsdienās liela daļa informācijas tiek iegūta no sociālajiem tīkliem, tomēr principi ir tie paši – lai demokrātiska valsts varētu funkcionēt, nepieciešama vismaz daļa kvalitatīva, informatīva diskursa. Vārda brīvībai ir centrālā loma, jo tā rada iespēju ideju plurālismam un dažādībai. Tomēr kādam šajā plurālismā ir jāienes arī konstruktīva informācija, kādam šī loma ir jāuzņemas. No tāda skatupunkta sabiedriskā medija loma nav samazinājusies – tā ir tikai palielinājusies. "Valstij ir jābūt ar pietiekamu izdomas bagātību, lai nevis aizliegtu, bet pasniegtu kvalitatīvu, konstruktīvu informāciju. Mazai valstij tas ir sarežģīti – prasa lielus resursus, un tas atbildīgajām iestādēm ir jāapzinās," secināja I. Ziemele.
Iedzīvotājiem jānodrošina demokrātiska diskursa telpa
"Demokrātija ir atkarīga no cilvēku dalības un savstarpējās komunikācijas, un tas nozīmē: pastāv noteiktas informācijas telpas, kur dzīvo noteikta iedzīvotāju daļa," stāstīja E. Levits. Sava komunikācijas telpa ir katrai valstij, un to veido ļoti dažāda informācija, sākot no politiskas un beidzot ar laika ziņām. "Šīs informācijas telpas var būt arī kontrolētas, kā tas ir, piemēram, Ķīnā, kur internetā ir liegta pieeja dažādiem atslēgvārdiem. Tāpat valstu komunikācijas telpas var pārklāties. Latvijas komunikācijas telpa pārklājas ar zināmu daļu Eiropas telpas, ir iedzīvotāji, kas ikdienā lasa medijus angļu valodā. To gan lielā mērā pārmāc Krievijas informācijas telpa, veidojot īpatnējas savstarpējās attiecības. Krievijas informācijas telpu nevar uzskatīt par tik brīvu, kā ir Rietumeiropas informācijas telpa," norādīja E. Levits.
"Šobrīd nevaram tieši atbildēt, vai valstij viltus ziņu kontekstā ir pienākums garantēt precīzu informāciju. Šis jautājums ir atvērts."
Vienlaikus demokrātija paredz, ka sabiedrībai ir jābūt pieejamai demokrātiskā diskursa telpai, kurā ir iespējams uzzināt ne tikai ikdienas ziņas, bet arī kvalitatīvu informāciju par politiskām un valdības aktivitātēm. "Mums visiem ir pieejama informācija par to, kādi veikali ir atvērti, kādas ir laika ziņas, kādas ir jaunākās baumas par slavenībām. Tomēr šajā telpā nav informācijas par to, ko dara valdībā, kā veidot vai pārkārtot valsti. Tas nozīmē, ka šāda informācija nav pietiekama, lai demokrātija varētu funkcionēt, jo nepieciešama arī telpa, kur diskutēt par politiskām problēmām un publiskiem jautājumiem. Satversmes pirmajā pantā ir noteikts, ka Latvija ir demokrātiska republika, kas ir izvērsts arī ievadā. Tādējādi ir konstitucionāls pamats un pienākums nodrošināt un uzturēt šādas demokrātiska diskursa telpas pastāvēšanu," skaidroja E. Levits.
Tiek vērtēts ne tikai saturs, bet arī atbildība
No Eiropas Cilvēktiesību konvencijas viedokļa viens no jautājumiem ir, cik lielā mērā principi par preses brīvību ir attiecināmi uz viltus ziņām. Piemēram, lietā "Pentikainens pret Somiju"( Pentikäinen v. Finland) liela uzmanība tiek pievērsta jēdzienam "atbildīga žurnālistika", skaidroja Mārtiņš Mits. Šajā lietā žurnālists fotografēja demonstrāciju, kas kļuva vardarbīga. Policija lika visiem atstāt notikuma vietu, taču palika vardarbīgi noskaņots pūlis un šis žurnālists, kuru policija nevarēja identificēt. Pēc tam žurnālists kopā ar pārējiem nepaklausīgajiem tika notiesāts par nepakļaušanos policijai. Viņš sūdzējās Eiropas Cilvēktiesību tiesā par vārda brīvības pārkāpumiem. Tiesa pārkāpumu nekonstatēja.
Līdz šim Eiropas Cilvēktiesību tiesa vērtēja, vai žurnālisti rīkojas labā ticībā, sniedzot uzticamu informāciju, atbilstoši atbildīgas žurnālistikas prasībām, vērtējot tikai publikāciju saturu. Savukārt līdz ar lietu "Pentikainens pret Somiju" tika noteikts, ka atbildīga žurnālistika ietver arī paša žurnālista rīcību. "Tas, vai žurnālists pārkāpj likumu, ir ļoti svarīgs, taču ne izšķirošs apsvērums, vērtējot rīcības atbildīgumu. Lai gan šī situācija nav līdzīga viltus ziņām, tomēr parāda, ka Cilvēktiesību tiesa uzsver tieši atbildīgumu. Sabiedrībai ir svarīgi saņemt precīzu un uzticamu informāciju. Šobrīd nevaram tieši atbildēt, vai valstij viltus ziņu kontekstā ir pienākums garantēt precīzu informāciju. Šis jautājums ir atvērts, bet spriedums ir interesants solis šajā virzienā," norādīja M. Mits.
"Demokrātijai ir pienākums sevi aizstāvēt. Līdz šim Eiropas Cilvēktiesību konvencijas kontekstā maz ir runāts par tās 17. pantu, kas nepieļauj konvencijas izmantošanu. Un šajā gadījumā runa ir par vārda brīvību, lai to grautu. Arī Latvijas un Satversmes kontekstā valstij ir jādomā par instrumentiem, kā demokrātiskā diskursa telpu nodrošināt minimālā kvalitātē. Ir tikai normāli, ja cilvēks viens otram ko saka ar vēlmi pārliecināt. Kā atšķirt demokrātijā nepieņemamu manipulāciju no pieņemamas un nepieciešamas pārliecināšanas? Novilkt šo robežu ir juristu uzdevums," secināja Eiropas Savienības tiesas tiesnesis E. Levits.
