Maldus ne vienmēr identificē
Konferencē prezentētā Latvijas iedzīvotāju aptauja liecina – katrs ceturtais līdz piektais no respondentiem uzskata, ka ar pilnīgi vai daļēji izdomātu informāciju masu medijos, sociālajos tīklos un internetā saskaras bieži. Viltus ziņas ikdienas informācijas telpā salīdzinoši vairāk pamanījuši gados jaunāki respondenti un tie, kuriem ir augstāks izglītības līmenis. Socioloģisko pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš vērsa uzmanību arī uz kopsakarību, ka cilvēki, kuri norādījuši, ka biežāk saskaras ar viltus ziņām, arī augstāk novērtējuši savas prasmes tās atpazīt. Kaut arī 44% aptaujāto uzskata, ka maldinošu informāciju spēj identificēt ļoti labi vai drīzāk labi, ievērojama daļa (35%) savas prasmes šajā ziņā atzinusi par ļoti vājām vai drīzāk vājām.
53% respondentu maldinošo vēstījumu ietekmi uz Latvijas sabiedrību novērtējuši kā ļoti vai drīzāk lielu, un to apstiprina arī pētījuma laikā veiktais eksperiments ar viltus ziņu atpazīšanu. Iegūtie dati rāda – to, kuri piedāvāto maldinošo informāciju uzskata par patiesību vai daļēju patiesību, ir vairāk nekā to, kuri šīs ziņas ir noraidījuši. Turklāt melīgajām ziņām noticējuši arī respondenti, kuri savas spējas identificēt viltus informāciju novērtējuši kā labas.
Politiskās dienaskārtības realitāte
Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa konferences diskusijas daļā akcentēja – viltus ziņas ir kļuvušas par mūsdienu politiskās dienaskārtības realitāti un ir cieši saistītas ar populisma aktivizēšanos Rietumu politikā. Tomēr Latvijas kontekstā būtiska loma informācijas vidē jau gadiem bijusi Krievijas maigajai varai. Igaunijā dzīvojošais krievu publicists Artēmijs Troickis secinājis: "Liela daļa Baltijas valstīs dzīvojošo krievu uztver Krieviju neadekvāti. Putinisms šeit ir apjomīgāks nekā Krievijā, līdz ar to attieksme pret savu valsti un Eiropas Savienību ir negatīvāka. Daudziem Baltijas krieviem ir reakcionāri uzskati par mūsdienu dzīves problēmām – imigrantiem, LGBT. Viņi neiesaistās savas valsts politiskajā un kultūras dzīvē."
Iezīmējot Krievijas viltus ziņu auditoriju Latvijā, Triockis norādīja, ka, viņaprāt, tie ir mazizglītoti cilvēki, kuri tic dažādām konspirācijas teorijām, tie, kuriem ir nostaļģija pret Padomju Savienību un kuriem šķiet, ka tad, ja ko saka televīzijā, tā ir taisnība. Publicists norādīja, ka viltus ziņas satur informāciju, kuru to patērētāji grib dzirdēt. Tās izmanto cilvēku bailes, ticību konspirācijas teorijām, kompleksus. "Šo ziņu auditorija ir atkarīga no tām un nevēlas saņemt alternatīvu informāciju," skarbs secinājumos ir Artēmijs Troickis. Viņš norādīja, ka attiecīgajā gadījumā vienkārša nepatieso ziņu atspēkošana kļūst neefektīva, turklāt jāņem vērā, ka starp viltus ziņām sastopami ne tikai pilnīgi izdomājumi, bet arī puspatiesības.
Kā situācijas risinājumus Artēmijs Troickis piedāvāja vairākus darbības virzienus:
- veidot kvalitatīvus medijus krievu valodā;
- prasīt no Krievijas televīzijas kanāliem atbildību par izplatīto informāciju, bet gadījumā, ja meli turpinās, vienkārši tos slēgt;
- vairāk strādāt ar krievvalodīgajiem jauniešiem – mācīt viņiem valodu, iesaistīt vietējā kultūras un politiskajā dzīvē;
- nodarboties ar viltus ziņu atspēkošanu regulārās pārraidēs radio un televīzijā;
- skolās un universitātēs ieviest mediju pratības kursus.
Atbildība bez regulējuma
Lai gan, runājot par viltus ziņu izplatības ierobežošanu, bieži tiek piesaukts iespējams tiesisks regulējums, tam parasti trūkst skaidru aprišu. NATO Stratēģiskās komunikācijas centra vadošā eksperte Guna Šnore norādīja, ka šo ziņu plūsmai ir ļoti maz gan dabisko, gan ārējo ierobežojumu un, ņemot vērā, ka sociālie mediji ir ienesīgs bizness, dažādu lēmumu pieņemšana šajā jomā ir ļoti smagnēja. Tomēr morālie iemesli, kuru dēļ būtu pievilcīgi prasīt tiesisku atbildību par nepatiesas informācijas izplatīšanu, ir samērā skaidri. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" dibinātāja Inga Spriņģe minēja situāciju, kad internetā izplatījās viltus ziņa par 14 gadus vecas meitenes pazušanu: "Pilnīgi nekādas morāles. Es, protams, esmu par demokrātiju, vārda brīvību, bet šādiem, es atvainojos, kretīniem būtu jāsaņem kaut kāds sods, jo tā mēs nonivelējam jebkādu ticību."
Ideja par kaitnieku sodīšanu liekas pievilcīga arī biznesa augstskolas "Turība" Komunikācijas zinātņu katedras pasniedzējam Aināram Dimantam, kurš aicināja meklēt regulējumus, kas prasītu atbildību no tiem sociālo tīklu lietotājiem, kuri ģenerē viltus ziņas. Tomēr G. Šnore vērsa uzmanību uz to, ka šāds risinājums būtu vienkāršs, ja aiz katra konta slēptos reāls cilvēks, bet tā ne vienmēr ir. Viedoklim par iespējamā regulējuma atrašanas sarežģītību pievienojās arī Žaneta Ozoliņa: "Jūs nevarat regulēt ikdienas dzīvi un paradumus, tāpēc arī pašu cilvēku un žurnālistu atbildība ir ārkārtīgi svarīga. Pat ja šodien izgudrosim kādu fantastisku regulējošo mehānismu, jau nākamajos gados būs jaunas inovācijas, kurām jau atkal vajadzēs meklēt citu."
Gadījumos, kad maldinošās ziņas tiek nodotas tālāk, bieži vien sociālo mediju lietotājus vada pieradums, nevis loģika vai analītiskās spējas, līdz ar to viņi ne vienmēr pievērš uzmanību informācijas avotam un tā darbības mērķiem. Viss, kas ir internetā, ir taisnība – tā sociālo tīklu lietotāju uztveri raksturoja Inga Spriņģe, kura uzskata: "Mums jāsāk mācīt mediju pratība primitīvākā līmenī – šī ir žurnālistika, šis ir blogs, šis ir vēl kaut kāds žurnālistikas izstrādājums…"
Tomēr ir gadījumi, kad vaina maldinošas informācijas izplatībā jāuzņemas arī pašiem mediju vides profesionāļiem, kuri nereti pārpublicē sociālajos tīklos ceļojošu informāciju un ne vienmēr to pārbauda. "Ir grūti izšķirt, kur sākas sociālo mediju radītais haoss un profesionālā žurnālistika," vērojot pašlaik mediju vidē notiekošo, secinājusi G. Šnore. "Milzīga atbildība gulstas gan uz profesionālās žurnālistikas, gan valsts institūciju pleciem, no kuru valstiskā uzstādījuma būs atkarīgs, cik ievainojama ir mūsu sabiedrība. Ja Latvijas iedzīvotāji būs lepni, pārliecināti par savu identitāti, viņi būs gatavi noturēties pret ārējo propagandu un viltus ziņām." Arī viņa uzskata, ka vienīgā izeja ir veicināt mediju pratību, jo, tiklīdz sociālo tīklu lietotājiem būs vairāk atbildības par to, ko viņi izdara, varēs redzēt arī pozitīvas tendences.
