Sevišķa, kaut arī vairāk simboliska, nozīme bija amerikāņu brīvprātīgā Džozefa Čārlza Stēlina dienestam Latvijas armijā. Šis Ņujorkā dzimušais ASV armijas kara lidotājs 1916.gadā bija piedalījies no amerikāņu brīvprātīgajiem karavīriem sastāvošajā Francijas aviācijas korpusa veidošanā un gaisa kaujās ar vācu spēkiem frontē. 1917.gadā, kad karā Eiropā iesaistījās ASV, korpuss pārgāja amerikāņu militārās vadības pakļautībā. Vēlāk, 1919.gada oktobrī, Stēlins kopā ar vairākiem citiem amerikāņiem brīvprātīgi iestājās Polijas armijā, kur bija virsnieks kapteiņa dienesta pakāpē amerikāņu kara lidotāju vienībā (eskadriļā) "Kościuszko". Eskadriļa tika novietota Ļvovā, kur cīņu alkstošie amerikāņi garlaikojās.
Iespēju iesaistīties karadarbībā pret Sarkano armiju viņi sagaidīja vien 1920.gada marta sākumā, kad amerikāņu lidotājiem izdevās iedvest šausmas pretinieka kavalērijā (tās komandieris Semjons Budjenijs pat izsolīja naudas atlīdzību par notriektajiem amerikāņu lidaparātiem). Viens no Polijas armijā dienošajiem amerikāņiem lidotājs pulkvežleitnants Mirians Kūpers 1920.gada 13.jūlijā krita padomju gūstā, taču 1921.gada ziemā kopā ar diviem poļu virsniekiem no cietuma Maskavā izbēga un aprīļa beigās šķērsoja Latvijas robežu, lai 8.maijā no Rīgas iebrauktu Varšavā.
Stēlina priekšlikums Latvijas armijas virspavēlniecībai
Tikmēr Dž.Stēlins, nesagaidījis iesaistīšanos kaujās, izlēma pāriet dienestā uz Latvijas armiju. 1920.gada 5.martā viņš kā ASV armijas majors tika ieskaitīts Latvijas armijas Aviācijas parkā pulkvežleitnanta dienesta pakāpē. Drīz pēc tam Stēlins kā aviācijas parka "Amerikāņu eskadriļas" komandieris iesniedza plašu priekšlikumu Latvijas armijas virspavēlniecībai. Tajā viņš lūdza atļauju savervēt ASV 15 amerikāņu brīvprātīgos kara aviatorus (septiņus pilotus, piecus novērotājus un trīs sauszemes virsniekus – motoru, tehnikas un ložmetēju speciālistus), pamatojot to ar Francijas pieredzi Pirmajā pasaules karā, Lietuvas gatavošanos savervēt ASV veselu karaspēka brigādi un pastāvošo amerikāņu lidotāju eskadriļu Polijas armijā, kurā pats bija dienējis. Viņš arī izklāstīja uzdevuma izpildes vienkāršāko ceļu – meklēt brīvprātīgos ASV bruņotajos spēkos Francijā. Turklāt ziņojuma rakstīšanas laikā Latvijā bija ieradies ASV preses aģentūras "Associated Press" pārstāvis, kurš bija gatavs "telegrāfiski nodot uz Ameriku uzaicinājumu amerikāņu lidotājiem pieteikties brīvprātīgi priekš dienesta Latvijas armijā. Šādā kārtā Latvijas valdībai nebūtu jāmaksā minētiem brīvprātīgiem ceļošanas izdevumi".
Priekšlikums pārsteidza Latvijas armijas vadību. Virspavēlnieka štāba priekšnieks Pēteris Radziņš uz tā atstāja šādu rezolūciju: "Ļoti interesanti, priekš propagandas ļoti noderīgi, un tas ir pilnīgi amerikāņu garā – no niekiem taisīt lietas. Ja valdība būtu ar mieru, varētu pamēģināt", bet armijas virspavēlnieka Jāņa Baloža rezolūcijas tekstā ir: "Uzglabāt".
Atbalstītāju meklējumi ASV cīņai pret lieliniekiem
Acīmredzot priekšlikums tomēr bija guvis atsaucību, jo 1920.gada vasarā Armijas virspavēlnieka štābs ar valdības akceptu nosūtīja Dž.Stēlinu uz ASV ar uzdevumu vākt ziedojumus "no turīgiem amerikāņiem" (līdz 200 000 dolāriem) lidmašīnu un ekipējuma iegādei, taču uzdevums tika atsaukts, kad Latvija 11.augustā noslēdza mieru ar Padomju Krieviju. Saskaņā ar Latvijas tirdzniecības pārstāvja Ņujorkā Kārļa Ozola 1920.gada 2.jūlija ziņojumu Dž.Stēlins Latvijas armijas virsnieka formā apmeklēja arī konsulāro aģentu Jāni Kalniņu Ņujorkā.
Katrā ziņā pēc atgriešanās Rīgā arī Dž.Stēlins 1920.gada 28.decembrī uzrakstīja armijas virspavēlniekam J.Balodim detalizētu ziņojumu par savu darbību ASV. Viņš ziņoja, ka tūlīt pēc ierašanās daudzi ASV laikraksti publicējuši viņa fotouzņēmumu kopā ar informāciju par Latviju un aicinājumu brīvprātīgajiem amerikāņiem iestāties "Latvijas gaisa kuģniecības dienestā" cīņai pret lieliniekiem, bet turīgajiem amerikāņiem, kuriem ir svarīga "civilizācijas lieta" – ziedot naudas līdzekļus. Personiskās sarunās ar šādiem cilvēkiem Dž.Stēlins saņēmis solījumu divu mēnešu laikā saziedot 20 000 dolāru aviācijas nodaļas apgādei un nosūtīšanai uz Rīgu jau pilnā sastāvā.
"1920.gada vasarā Armijas virspavēlnieka štābs ar valdības akceptu nosūtīja Stēlinu uz ASV ar uzdevumu vākt ziedojumus no turīgiem amerikāņiem."
Sākotnēji Dž.Stēlinam bijis arī ļoti labs kontakts ar jau pieminēto konsulu Ņujorkā J.Kalniņu, taču vēlāk tas devis viņam rīkojumu nelietot presē un sabiedrībā terminu "cīņai pret lieliniekiem" (visticamāk, tas bija saistīts ar gaidāmo miera līgumu, taču Stēlins, šķiet, nepamatoti Kalniņam pārmeta intereses trūkumu).
Interesanti, taču amerikāņu virsnieks uzsvēra, ka ASV dzīvojošie latvieši neko nav ziedojuši, jo starp viņiem pastāv ļoti spēcīgas lielinieciskas tendences un tieši ar to ASV latvieši atšķiroties no Latvijā dzīvojošajiem. Tālāk Dž.Stēlins rakstīja: "Biju jau sagatavojies divu mēnešu laikā doties ar savu nodaļu uz Latviju. Pa šo laiku tika noslēgts miers, un brauciens ar nodaļu palika neiespējams, jo Amerikas tauta saprata, ka miers Latvijai vairāk vajadzīgs nekā brīvprātīgo nodaļa." Neskatoties uz to, saskaņā ar ziņojumu vairāk nekā 400 Amerikas lidotāju bija gatavi nākt un cīnīties par Latvijas brīvību.
Dž.Stēlins rakstīja: "Savos ceļojumos pa Savienotajām valstīm turēju priekšlasījumus par Latviju, tās cīņām ar lieliniekiem un pēdējo uzvaru pār Bermontu. Darīju daudz, lai iepazīstinātu amerikāņus ar prezidenta Ulmaņa un ģenerāļa Baloža vārdiem [..]."
Atgriešanās Latvijā ar viltotu ASV pasi
Tālāk Dž.Stēlins mēģināja iegūt līdzekļus atpakaļceļam uz Latviju no konsulārā pārstāvja J.Kalniņa, tirdzniecības pārstāvja K.Ozola un ASV Sarkanā Krusta centrālā biroja Ņujorkā, taču nesekmīgi, līdz beidzot naudu (300 dolārus) viņam piešķīra Ņujorkas uzņēmējs latvietis Gustavs Dancis. Taču Parīzē ASV konsulāts atteicās izsniegt viņam iebraukšanas vīzu, jo uzskatīja, ka Dž.Stēlinam kā "pirmajam un vienīgajam Amerikas brīvprātīgajam Latvijas armijā" ir jābūt Latvijas pasei, savukārt Latvijas pārstāvniecība nedrīkstēja nedz vīzēt viņa ASV pilsoņa pasi, nedz izsniegt Latvijas pasi. Tāpēc Dž.Stēlins bija spiests izmantot vecu, viltotu ASV pasi ("riskēju Latvijas labā ar savu pavalstniecību un godu"), aizņēmās uz sava rēķina ceļanaudu no ASV Sarkanā Krusta komisijas Parīzē un atgriezās Latvijā.
"Amerikāņu virsnieks uzsvēra, ka ASV dzīvojošie latvieši neko nav ziedojuši, jo starp viņiem pastāv ļoti spēcīgas lielinieciskas tendences."
Plašā ziņojuma nobeigumā viņš rakstīja: "Ar gandarījumu varu teikt, ka esmu cīnījies pret lieliniekiem divus gadus visās frontēs, sviežot bumbas, fotografējot, un esmu pirmais amerikānis, kas nogāzis lielinieku aeroplānu (nav izslēgts, ka šeit Dž.Stēlins kaut kādu iemeslu dēļ pārspīlēja, jo oficiālajā "Kostjuško" eskadriļas vēsturē šāds fakts neparādās – Ē.J.). Mans stāvoklis ir bijis tāds pats kā citiem virsniekiem Latvijas un Polijas armijās, pieskaitot valodas neprašanas grūtības. Esmu izdevis visu manu naudu, lai pārliecinātu amerikāņus mums palīdzēt. Divreiz esmu bijis slimnīcā. Esmu plaši propagandējis Amerikā. Esmu pārvedis Latvijā YMCA (Young Men Christian Association) (1920.gada martā viņš patiesi ierosināja šīs organizācijas uzaicināšanu uz Latviju – Ē.J.), kas dara daudz laba mūsu armijai, riskēju, kā jau teicu, ar savu godu Latvijas labā, kaut gan vairākas Dienvidamerikas valstiņas gribēja saistīt mani savā dienestā, bet man bija kontrakts ar Latviju, kuru es nevaru lauzt kā amerikānis. Pat tagad pēc visa pārdzīvotā neesmu saņēmis nekādu atzinību, pateicības rakstu jeb goda zīmi. Es ticu un ceru uz Latvijas Republiku un esmu pārliecināts, ka Amerikas jaunā valdība atzīs to. Pēc nemiera dienām ceru nomesties uz dzīvi Rīgā. Esmu Jūsu valdības rīcībā un ceru palikt dienestā jeb būt atlaists."
Dž.Stēlina dienests Latvijas armijā ilga līdz 1921.gada 1.februārim, kad viņš tika atvaļināts. Šajā sakarībā Latvijas kara resora vadība izteica amerikāņu virsniekam, kurš "ir teicami izpildījis savus dienesta pienākumus", pateicību par "viņa pūlēm Latvijas aviācijas labā".
Amerikāņu palīdzības organizācija YMCA
Viena no vairākām amerikāņu palīdzības organizācijām Latvijā bija tajā laikā visā pasaulē plaši pazīstamā Jaunekļu kristīgā savienība (YMCA), un tieši Dž.Stēlins bija tās uzaicināšanas iniciators.
1920.gada 12.martā Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un Latvijas armijas virspavēlnieks J.Balodis (atsevišķās vēstulēs) pēc Dž.Stēlina ieteikuma (viņš sagatavoja arī YMCA nosūtāmā raksta projektu) vērsās pie YMCA vadības ar piedāvājumu apsvērt iespēju uzsākt šīs organizācijas darbu arī Latvijas armijā. Dž.Stēlina sastādītajā un viņu parakstītajā rakstā bija uzsvērts Latvijas armijas un valsts smagais stāvoklis, ko minētās organizācijas atbalsts ievērojami atvieglotu: "Šī palīdzība varētu labākajā veidā iespaidot karavīru cīņas garu, kas paši savām acīm redzētu aizokeāna nācijas simpātijas viņu cīņai pret civilizācijas ienaidniekiem."
"Esmu izdevis visu manu naudu, lai pārliecinātu amerikāņus mums palīdzēt."
3.aprīlī sekoja organizācijas vecākā Eiropas sekretāra Gordona L. Berija parakstīta atbilde no biroja Ženēvā, kurā viņš informēja J.Balodi, ka nosūta Dž.Stēlinam tālāknodošanai pārskatu par YMCA līdzšinējo darbību Igaunijā (tur bija izveidots štābs četru sekretāru sastāvā ar galveno uzdevumu palīdzēt krievu bēgļiem). Dž.Stēlinam tika uzdots Rīgā paskaidrot, ka jautājumu nevar izšķirt pirms Deriusa A. Deivisa, organizācijas vecākā sekretāra Eiropā, ierašanās maijā. Aprīļa beigās par jautājuma pozitīvo izšķiršanu ziņoja arī Latvijas Preses birojs, kas atzīmēja YMCA darba līdzšinējo pozitīvo nozīmi Sabiedroto un arī Polijas armijās. Jautājums tika izšķirts pozitīvi, un 1920.gada 18.jūnijā G.Berijs no Parīzes – YMCA galvenās mītnes Eiropā – informēja par to Latvijas armijas virspavēlnieku J.Balodi. Vēstulē tika paziņots, ka nolemts uzsākt darbu Latvijā "ar nelielu sekretāru skaitu, kuri tomēr, jācer, ar vietējo darbinieku palīdzību spēs izveidot tādu programmu, kāda darbojas citu Eiropas valstu armijās un kura izrādīsies materiāli lietderīga tiem cilvēkiem Latvijas armijā, kurus tā sasniegs".
Rezultātā līdz 1922.gada beigām amerikāņu YMCA pilnībā uzturēja Latvijas armijā vairākus karavīru klubus, sniedza karavīriem dažāda veida atbalstu un ļoti daudz izdarīja sporta spēļu (futbola, basketbola, volejbola, hokeja u.c.) attīstībā Latvijā. Pats Dž.Stēlins drīz pēc atvaļināšanas no dienesta Latviju atstāja un atgriezās dzimtenē.
Atgriešanās dzimtenē
Otrā pasaules kara laikā Dž.Stēlins dienēja kā aviācijas štāba virsnieks un novērotājs Eiropā un Klusajā okeānā. Kara beigās 1945.gadā viņš ieņēma 13.gaisa spēku štāba sabiedrisko attiecību virsnieka amatu pulkvežleitnanta dienesta pakāpē, bet vēlāk tika paaugstināts par pulkvedi. Kopumā pulkvedis bija apbalvots ar 13 militāriem apbalvojumiem, tai skaitā Francijas Goda Leģiona ordeni.
Viņa dzīves pavediens pārtrūka 1967.gada 3.maijā Maijami, Floridas pavalstī. Vietējā laikrakstā publicētajā nekrologā bija atzīmēts, ka tālajā 1920.gadā Dž.Stēlins cīnījies arī Latvijas armijas rindās…
Diemžēl Latvijas valdība 20.–30.gados aizmirsa par Dž.Stēlina nopelniem mūsu valsts labā. Tie nāca no tīras sirds, nevis peļņas meklējumos. Lai šis raksts ir kaut novēlota, bet tomēr daļēja šī morālā parāda nomaksa amerikāņu vīram, kurš tālajā 1920.gadā bija gatavs ar darbiem kaujaslaukā aizstāvēt savas valsts prezidenta Vudro Vilsona pausto (pašas ASV valdības nebūt tik stingri ievēroto) tautu pašnoteikšanās principa ievērošanas nepieciešamību arī Baltijas valsts Latvijas gadījumā.
