Valsts līmeņa problēma – ko darīt ar žūpu ceļmalā?

Atskurbtuves bija iekārtotas galēji askētiski. Vēl tagad dzīvi ir nostāsti par betona grīdām un ledainām dušām, un arī apkalpojošais personāls ar īpašu laipnību neizcēlās. Ja atskurbināmais uzvedās agresīvi, tad viegli varēja iegūt papildsodu – aizturēšanu uz 15 diennaktīm.

Bet lielākās nepatikšanas sākās pēc tam – jo dokuments par "atpūtu" atskurbtuvē kopā ar rēķinu par saņemtajiem pakalpojumiem tika nosūtīts uz aizturētā darbavietu, tālāk sekoja lietas publiska izskatīšana. Ja persona bija vērā ņemamā amatā, aizturēšanas dēļ to varēja zaudēt, un tālākai karjerai bija gals klāt. Nereti cilvēkam, kurš vēl nebija paguvis nodzert prātu un pašcieņu, atskurbtuves apmeklējums kļuva par robežšķirtni attiecībās ar "zaļo pūķi" visam mūžam.

Šī sistēma izbeidzās 1991.gadā līdz ar milicijas likvidāciju un policijas izveidi Latvijā, kad tika ieviesta gluži jauna policejisko funkciju koncepcija.

Tomēr pavisam atskurbtuves aizmirstas netika: LR Augstākās padomes 1991.gada 4.jūnija lēmums "Par Latvijas Republikas likuma "Par policiju" spēkā stāšanās kārtību" paredzēja Ministru padomei noteikt kārtību un termiņus, kādos veselības aizsardzības iestādēm tiks nodota funkcija – alkoholiķu, toksikomānu un narkomānu atskurbināšana.

Kā uzsver Iekšlietu ministrija (IeM), minētais lēmums apliecina, ka likumdevēji, veidojot Latvijas Valsts policijas pamatus, ir atzinuši - atskurbšanas telpu darbība nav savietojama ar represīvo institūciju funkcijām un nedrīkst būt šo institūciju darbības rīks.

Atskurbtuves vietā - gan slimnīcā, gan policijā

Atskurbināmi alkoholiķi, toksikomāni un narkomāni, protams, Latvijā ir palikuši, bet, lūk, kārtība, kam un kā to darīt, joprojām strikti un nepārprotami nav noteikta.

Rīgas Pašvaldības policijas priekšnieks Jānis Geduševs stāsta: policistu klienti ir ne tikai dzērāji, kam vairs nav savas pajumtes, bet arī ievērojams skaits ārzemnieku, kā arī "normāli, strādājoši" cilvēki, kas apreibinošu vielu ietekmē zaudējuši rīcībspēju un nereti pat nespēj nosaukt savu vārdu un adresi. Tos žūpas, kam policisti nav saskatījuši veselību apdraudošas pazīmes un kas spēj pateikt savu vārdu un adresi, kārtības sargi cenšas nogādāt dzīvesvietā (tādējādi sniedzot it kā taksometra pakalpojumus). Bet smagākos gadījumos lielākoties tiek izsaukti "ātrie", jo prakse pierādījusi, ka reibuma nesamaņa it bieži ir saistīta ar ārēji neredzamām, smagām traumām un slimības izpausmēm.

"Prakse pierādījusi, ka reibuma nesamaņa it bieži ir saistīta ar ārēji neredzamām, smagām traumām un slimības izpausmēm."

Kopš 2009.gadā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvalde Rīgā pārtrauca sniegt atskurbināšanas pakalpojumu, cita šāda iestāde nav izveidota, un policisti "izlāpās", alkohola pievārētos (vidēji 10 personas diennaktī) nogādājot arī vienā no Latvijas Sarkanā Krusta naktspatversmēm, kurā ir īpaši aprīkota vieta personām alkohola reibumā..

Aizturētie alkohola psihozes stāvokli nereti pārlaiž arī īslaicīgās aizturēšanas vietās policijas struktūrvienību telpās, kurās, var gadīties, ievietotas arī personas, kas tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

Katrs dara, kā māk un var

Ārstniecības iestādēs savukārt nav tāda personāla un atsevišķu telpu, kur šīs atskurbināmās personas novietot, lai tās netraucētu pārējos pacientus, turklāt, iespējams, nelietderīgi tiek noslogotas slimnīcu jaudas. Taču tas, ka šādi ļaudis atrodas policijā, arī nav pieļaujami.

Kā norāda Tieslietu ministrija, šāda situācija,

• pirmkārt, apdraud reibuma stāvoklī esošo personu dzīvību un veselību, jo nav pieejama kvalificēta medicīniska palīdzība;
• otrkārt, īslaicīgās aizturēšanas vietas būtībā ir paredzētas personu aizturēšanai kriminālprocesa interesēs. Ja cilvēks, kas neko citu nav nodarījis kā vien apdullis, atrodas kopā ar iespējamiem noziedzniekiem, tiek pārkāpti cilvēktiesību aizsardzības standarti. Tādēļ valstij ilgtermiņā rodas izdevumi, kas saistīti ar kompensāciju izmaksām par morālo kaitējumu.

Lielo pilsētu pašvaldības, kam rocība lielāka, atskurbināšanas jautājumu risina, kā katra māk. Piemēram, Jūrmalā un Liepājā pašvaldības pēc savas iniciatīvas atskurbšanas telpas ir izveidojušas pašvaldības policijas paspārnē, un tur augu diennakti dežurē gan feldšeris, gan policijas darbinieks. Savukārt Daugavpilī kopš 2005.gada noslēgts sadarbības līgums starp reģionālo slimnīcu un pilsētas domi par neatliekamās narkoloģiskās palīdzības sniegšanu personām, kas nokļuvušas bīstamā, bezpalīdzīgā stāvoklī reibinošu vielu iedarbības dēļ.

Vissmagāk ar dzērāju "savākšanu" klājas mazajām pašvaldībām. Mālpils novada policijas priekšnieks Guntis Lejiņš stāsta, ka lauku apvidū situāciju reizēm atvieglo tas, ka bieži vien ir zināms gan bezpalīdzīgā žūpas vārds, gan adrese, kur viņš nogādājams atžirgšanai. Taču citos gadījumos, it īpaši, ja dzērājs delīrijā skandalē ģimenē, ir sarežģīti: izsauktā "ātrā palīdzība" atsakās viņu atzīt par savu klientu.

"Bumbošanās" starp ministrijām un NVO

Šāda "bumbošanās" visā Latvijā (izņemot dažas lielās pilsētas) notiek gan vietējā, gan valsts līmenī - četrām ministrijām, Latvijas Pašvaldību savienībai un Latvijas Lielo pilsētu asociācijai (LLPA) nu jau ilgus gadus prātojot, kam pienākas rūpēties par apskurbušo ļaužu vešanu pie skaidrības un kā tas darāms. Vai tas būtu veselības uzlabošanas vai audzinošs un uzvedību koriģējošs pasākums?

Katrs, kā var, no šī pienākuma vēlas tikt vaļā, turklāt par argumentiem izmantojot vienu un to pašu likumu normas. Izvērsta šīs senās problēmsituācijas diskusija notika vienā no pēdējām pavasara sesijas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdēm.

Pašlaik valsts no (finansiālas) līdzdalības šajā lietā ir galīgi atgājusi malā. Tikmēr Tieslietu ministrija brīdina: ar atskurbšanas telpu izveidi un darbības nodrošināšanu saistītais jautājums ne tikai apdraud spēkā esošo normatīvo aktu efektīvu piemērošanu, bet arī kavē jaunu tiesībpolitikas iniciatīvu ieviešanu. "Piemēram, atskurbšanai piemērotu telpu izveide Latvijā ir ļoti aktuāla nākotnē īstenojamo vardarbības novēršanas pasākumu – preventīvo piespiedu līdzekļu – kontekstā. Šādu preventīvu pasākumu ieviešana Latvijas tiesību sistēmā ir paredzēta Tieslietu ministrijas izstrādātajā attīstības plānošanas dokumenta projektā," uzsvērts TM vēstulē Saeimas komisijai.

"Aizturētie alkohola psihozes stāvokli nereti pārlaiž arī īslaicīgās aizturēšanas vietās policijas telpās."

Iekšlietu ministrijas (IeM) ieskatā, saistībā ar atskurbtuvēm svarīgākais ir noteikt šo telpu tiesisko statusu – darbības mērķi un pamatfunkcijas. No šā lēmuma tālāk izrietētu, kas būs atbildīgs par atskurbtuvju izveidi un ģeogrāfiskā pārklājuma nodrošināšanu. Atskurbšanas telpu uzturēšanas pienākums jau šodien ietilpst pašvaldību kompetencē, uzsver IeM, jo nevienā ārējā tiesību aktā likumdevējs nav tik tieši nostiprinājis atbildību par kaitējošas alkohola lietošanas apkarošanu kā likumā "Par pašvaldībām", tā 15.panta 12.punktā nosakot žūpības apkarošanu kā pašvaldību autonomo funkciju.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija savukārt uzsver: "Saskaņā ar likuma "Par policiju" 10.panta pirmās daļas 3.punktu policijas darbinieku pamatpienākumos ietilpst sniegt neatliekamo palīdzību personām, kuras reibuma stāvoklī zaudējušas spēju patstāvīgi pārvietoties vai var nodarīt kaitējumu apkārtējiem vai pašas sev, bet, ja tas nav iespējams, - nogādāt tās policijas iestādē un turēt tur speciāli iekārtotās telpās, bet ne ilgāk par 12 stundām." Ministrijai ir arī skaidrojums, kādēļ pašvaldību funkcija cīnīties pret žūpību nav uzskatāma par pašvaldības pienākumu uzturēt atskurbtuves.

Veselības ministrija (VM), atsaucoties arī uz MK noteikumiem Nr.286, kas reglamentē VM pienākumus, īsi norāda, ka "alkohola reibumā esošu personu atskurbināšana, kas ir saistīta ar sabiedriskās kārtības traucēšanu un uzturēšanos atskurbšanas telpā, līdz persona spēj patstāvīgi pārvietoties un doties mājās, nav Veselības ministrijas kompetencē risināms jautājums".

Arī VM raugās pašvaldību virzienā, iespējams, paceļot aizsardzības vairogu pret Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) pozīciju iepriekšējās sarunās 2008.gadā, kad LPS neatbalstīja IeM sagatavoto rīkojuma projektu "Koncepcija par atskurbšanas telpu tiesisko statusu un prasībām šo telpu iekārtošanai", cita starpā kā piemēru minot Lietuvas pieredzi, kur atbildība par atskurbtuvēm piederīga Veselības ministrijai.

Viss "atduras" naudā

Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis pauž šādu viedokli: Latvijā ir izveidojusies paradoksāla situācija – līdz ar municipālās policijas izveidošanu sabiedriskās kārtības uzturēšanas funkcijas ir sadalītas, bet nekāda atskurbtuvju pārņemšana nav notikusi. Ja pašvaldības kaut kur ar to nodarbojas, tā ir brīvprātīga iniciatīva, necerot ne uz kādu valsts palīdzību.

Šobrīd valstī ir 119 pašvaldību. Un, tā kā lielākas otrā līmeņa pašvaldības nav izveidotas, tad rodas jautājums – vai dibināt tikpat daudz atskurbtuvju? Protams, nē. Bet pēc kādiem principiem veidot šo iestāžu tīklu, nodrošinot vispārēju pieejamību?

Priekšlikums atskurbtuvju ierīkošanā un uzturēšanā sadarboties vairākām pašvaldībām pēc principa "nauda seko dzērājam" nebūtu reāli izpildāms: to pierāda jau pašvaldību konflikti savstarpējos norēķinos saistībā ar principu "nauda seko skolēnam". Viens risinājums būtu – līdzīgi kā autobusu pārvadājumus - šo funkciju uzticēt plānošanas reģioniem, bet tad vajadzīgs atbilstošs valsts finansējums. Jo –atskurbtuves ne tikai ir jāizbūvē (lielākajā daļā pašvaldību piemērotu telpu neesot), bet arī jāuztur un jānodrošina ne tikai ar dežurējošo personālu, bet arī feldšera pakalpojumiem.

"Kopš pagājušā gadsimta 90.gadiem nekāda atskurbtuvju pārņemšana nav notikusi."

IeM, izstrādājot iepriekš minēto koncepciju, jau noskaidrojusi, ka valstī būtu vajadzīga 21 šāda iestāde. Tolaik aprēķināts, ka tam būtu nepieciešami 6,8 milj. latu; tagad šīs "trekno gadu" aplēses samazinātas vairāk nekā uz pusi. Tomēr diskusijas laikā komisijas sēdē izskanēja arī kāds čukstus izteikts komentārs: "Pie mums tagad, lai ko pasāktu, bez miljoniem nekas nesanāk..."

Protams, te rodas jautājums par pašu atskurbināmo līdzatbildību un maksājumiem. J.Geduševa pieredze liecina, ka atskurbināšanas rēķinus varētu apmaksāt aptuveni 20% aizturēto.

Tomēr rādās, ka pašreizējās nevienprātības dēļ vienotu viedokli tik drīz varētu arī nerast. Latvijas Lielo pilsētu asociācijas padomnieks Māris Kučinskis uzsver, ka asociācija ar šo problēmu nodarbojas jau gadus desmit un tā ir viena no retajām, kas nekādi nekust uz priekšu. "Risinājums atradīsies tajā brīdī, kad tiks noskaidrots, kam šim nolūkam ir nauda," viņš uzskata. "Manuprāt, Saeima ir vienīgā, kas varētu koordinēt šo jautājumu, lai vispār kaut kas virzītos uz priekšu."