Izvērtējot normatīvo regulējumu, jāsecina, ka viennozīmīgu atbildi uz Jūsu jautājumu nevar sniegt, tomēr kopumā situācijas apraksts vedina domāt, ka darbinieks šajā gadījumā nav ievērojis Darba likuma 74. pantā noteikto kārtību, kas paredz pienākumu par nodomu nodot asinis iepriekš paziņot darba devējam.

Darba likuma 74. panta sestā daļa nosaka, ka darbiniekam pēc asins vai asins komponentu nodošanas ārstniecības iestādē ir tiesības uz atpūtas dienu. Gadījumā, ja šī atpūtas diena netiek izmantota nekavējoties pēc asins nodošanas, darbiniekam un darba devējam vienojoties, atpūtas dienu var piešķirt citā laikā, bet ne vēlāk kā viena gada laikā pēc asins vai asins komponentu nodošanas ārstniecības iestādē. Darba devējam ir pienākums apmaksāt ne vairāk kā piecas šādas dienas kalendāra gada laikā, ja darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts lielāks apmaksāto atpūtas dienu skaits. Turpretī diena, kurā darbinieks, iepriekš paziņojot darba devējam, ārstniecības iestādē nodod asinis vai asins komponentus, nav uzskatāma par brīvdienu. Pamatojoties uz Darba likuma 74. panta pirmās daļas 2. punktu, darba devējam, ir jāizmaksā darbiniekam atlīdzība par to laiku, kuru darbinieks pavada ārstniecības iestādē, lai nodotu asinis vai asins komponentus. Tātad “par asins nodošanas laiku darbiniekam iepriekš jāziņo darba devējam. Ja darbinieks nodod asinis savā brīvajā laikā, viņam ir tiesības uz vienu atpūtas dienu, kura piešķirama saskaņā ar pušu vienošanos, bet ne vēlāk kā viena gada laikā pēc asins vai asins komponentu nodošanas ārstniecības iestādē”, skaidro Valsts darba inspekcijas Darba tiesību nodaļas Konsultatīvā centra vadītāja Zaiga Strode.

Zvērinātas advokātes Zitas Zaharenko ieskatā šajā situācijā darbinieks nav ievērojis Darba likuma 74. pantā noteikto kārtību. Viņasprāt, vispirms jāsāk ar to, kāds ir Darba likuma 74. panta pirmās daļas 2. punkta mērķis. Šī punkta mērķis ir veicināt asins ziedošanu un atbalstīt donorus, kuri ir ziedojuši asinis. “Mērķis ir piešķirt donoriem atpūtas dienu asins nodošanas dienā vai nākamajā dienā, lai donors varētu atpūsties, jo uzreiz pēc asins nodošanas var justies slikti. Tāpēc ir mērķis piešķirt atpūtu tieši uzreiz pēc asins nodošanas, un tikai izņēmuma gadījumos šo brīvdienu var pārcelt uz citu dienu, vienojoties ar darba devēju. Līdz ar to darbiniekam jebkurā gadījumā (pat esot izsniegtai slimības lapai A) bija jābrīdina darba devējs par to, ka viņš plāno nodot asinis, jo faktiski brīvdiena viņam pienācās asins nodošanas dienā vai nākamajā dienā,” uzskata zvērināta advokāte.

Viņa norāda arī uz Darba likuma komentāros (Darba likums ar komentāriem. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, 2010.) noteikto, ka gadījumā, “ja prombūtne var tikt plānota iepriekš (piemēram, asins nodošanas gadījumā), paziņojumam ir jābūt savlaicīgam, lai darba devējs saplānotu veicamā darba apjomu, piemēram, aizvietojot darbinieku vai arī sadalot tā pildāmos pienākumus.” Arī Labklājības ministrijas mājaslapā sniegtajā informācijā ir norādīts, ka darba devējs atsevišķās objektīvi attaisnojamās situācijās var lūgt darbinieku nodot asinis citā dienā, piemēram, ja darbiniekam ir jāveic steidzams, iepriekš neparedzēts darbs.

Ņemot vērā minēto, zvērināta advokāte Z. Zaharenko uzskata, ka konkrētajā gadījumā darbiniekam bija jābrīdina darba devējs, ka darbinieks plāno nodot asinis pēdējā slimības lapas dienā, jo saskaņā ar Darba likuma 74. pantu atpūtas diena darbiniekam pienākas uzreiz (tajā pašā dienā vai nākamajā dienā). Tikai vienojoties ar darba devēju, šo brīvdienu varēja pārcelt uz citu dienu. Tā kā darbinieks nav savlaicīgi iepriekš paziņojis darba devējam par plānoto asins nodošanu un vienošanās par brīvdienas pārcelšanu nebija panākta, darbinieks nevarēja pēc nepilna mēneša pēc asins nodošanas paziņot, ka izmantos brīvdienu, kas viņam pienākas sakarā ar asins nodošanu.

No otras puses, zvērināta advokāte vērš uzmanību Civillikuma 1.pantā noteiktajam, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Iespējams, darba devējs, pamatojoties uz labu ticību, tomēr varētu panākt vienošanos ar darbinieku par brīvdienas piešķiršanu/pārcelšanu un piedot darbiniekam formalitāšu neievērošanu (DL 74. pantā noteikto paziņošanas kārtību), jo asinis tomēr ir nodotas un likuma mērķis sasniegts – veicināta asins ziedošana. “Strīda gadījumā tiesa varētu šo situāciju vērtēt arī šādā aspektā,” secina Z. Zaharenko.

Atbildot uz jautājumu par Darba likuma 74. panta piekto daļu, Darba likuma komentāros ir sniegts šāds skaidrojums: “Panta piektajā daļā ir paredzēts izņēmums, proti, pantā minētā atlīdzība netiek maksāta gadījumos, kad darbinieks neveic darbu pārejošas darbnespējas dēļ. Šajā gadījumā tiek piemērots likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36. pantā noteiktais regulējums [..].” “Līdz ar to no Darba likuma komentāra izriet, ka 74. panta piektā daļa neattiecas uz konkrēto situāciju, jo tā nosaka tikai to, ka darba neveikšanai attaisnojošu iemeslu dēļ un pārejošas darbnespējas gadījumā ir atšķirīgas atlīdzības samaksas kārtības,” secina Z. Zaharenko.

Savukārt, atbildot uz jautājumu par asins nodošanu slimības laikā, no vienas puses, būtu jāņem vērā, kāds ir bijis iemesls slimības lapas izsniegšanai. Ja personai tika izsniegta slimības lapa sakarā ar kādu traumu un tā nav lietojusi medikamentus, šķēršļi asins nodošanai, iespējams, nepastāv. Veselības inspekcija skaidro: “Asinis ziedot ir iespējams, ja persona ir vesela un pēdējā laikā nav slimojusi. Pirms asins ziedošanas donoram tiek lūgts aizpildīt anketu par viņa veselības stāvokli (piemēram, vai ir novērotas saslimšanas pazīmes, vai pēdējā mēneša laikā lietoti medikamenti, u.c.), pēc kā anketa ir jāapliecina ar savu parakstu.” Tāpat ir jāvērtē, vai darbinieks nav pārkāpis ārstējošā ārsta noteikto ārstēšanas režīmu. Darbnespējas lapu izsniedz ārstniecības iestādes ārsts vai ārsta palīgs, kurš objektīvi izvērtē pacienta veselības stāvokli pēc personas personīgas apskates, izmeklēšanas un pieņemto lēmumu pamatojot medicīniskajā dokumentācijā (Ministru kabineta noteikumu Nr. 152 “Darbnespējas lapu izsniegšanas un anulēšanas kārtība” 10. punkts). Izsniedzot darbnespējas lapu, ārsts atbilstoši personas veselības stāvoklim nosaka ārstēšanas režīmu (ārstēšana stacionārā, mājās vai brīvais režīms), kura pārkāpšana nav pieļaujama, kā arī izdara par to ierakstu personas medicīniskajā dokumentācijā.