Kā jau plaši izskanējis, šā gada 1.martā stājās spēkā ļoti apjomīgi grozījumi Maksātnespējas likumā, tostarp arī izmaiņas attiecībā uz fizisko personu maksātnespējas regulējumu. Sākotnēji, tas ir, šo grozījumu izstrādes un arī pieņemšanas procesā, atsevišķas likuma normas bija citā redakcijā, nekā tās stājās spēkā 1.martā. Proti, 2014.gada  25.septembrī galīgajā lasījumā tika pieņemti Maksātnespējas likuma grozījumi, taču ne visi no tiem stājās spēkā, jo likumdevējs atkārtoti mainīja šo regulējumu. Tostarp 2014.gada 25.septembrī trešajā lasījumā Maksātnespējas likuma 147.pants tika papildināts ar sesto daļu, paredzot, ka gadījumā, kad parādnieka maksātnespējas procesā tiek pārdots viņa mājoklis, pirmkārt, pēc mantas, kas kalpojusi par nodrošinājumu, pārdošanas nodrošinātais kreditors zaudē savas prasījuma tiesības un atlikušās parādnieka saistības starp kreditoru un parādnieku līdz ar izsoles akta apstiprināšanu tiek dzēstas (tā sauktais „nolikto atslēgu princips”).

Otrkārt, līdz ar pamatsaistības dzēšanu izbeidzas arī visas papildu (blakus) saistības, un tas nozīmē, ka tiktu dzēsta arī galvojuma saistība par konkrēto nekustamo īpašumu. Taču 2015. gada 19.februārī likumdevējs veica kārtējos grozījumus Maksātnespējas likumā, no tā izslēdzot 147.panta sesto daļu, līdz ar to pašlaik spēkā esošā redakcija, salīdzinot ar iepriekšējo kārtību, attiecībā uz fizisko personu galvojumiem nekādas novitātes neievieš. Tādēļ, ja galvenais parādnieks sava maksātnespējas procesa ietvaros saistības pilnībā nenokārto, šī nasta joprojām gulstas uz galvinieku. 

Fakts, ka galvinieka ienākumi nav lielāki par valstī noteikto minimālo mēnešalgu, pats par sevi nav šķērslis tam prasīt uzņemto saistību izpildi. Te gan ir jānošķir divas situācijas – saistības tiek kārtotas fiziskās personas maksātnespējas procesa ietvaros vai arī prasības tiesvedībā jeb, kā mēdz sacīt tautas valodā, parastajā civilprocesuālajā kārtībā.

Ja runa ir par fiziskās personas maksātnespējas procesu, jāņem vērā, ka tas sastāv secīgi no bankrota procedūras un saistību dzēšanas procedūras. Bankrota procedūras ietvaros tiek realizēta visa parādnieka manta (izņemot Civilprocesa likumā noteikto mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu), un no tās realizācijas iegūtos līdzekļus novirza kreditoru prasījumu apmierināšanai. Ja ar šiem līdzekļiem nepietiek  saistību pilnīgai nokārtošanai, seko  saistību dzēšanas procedūra, kuras ietvaros parādnieka ienākumi tiek novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai. Pēc saistību dzēšanas procedūras termiņa beigām tiek dzēstas šīs procedūras ietvaros nesegtās saistības.

Tātad attiecībā uz saistību dzēšanas procedūru, kam ir ciešs sakars ar personas ienākumiem, ir svarīgs Maksātnespējas likuma 155.panta ceturtās daļas regulējums, kas noteic: ja parādnieks saistību dzēšanas procedūras laikā no savas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ nav spējīgs segt šā panta otrajā un trešajā daļā noteikto saistību apmēru, fiziskās personas saistību dzēšanas plānā paredz, ka kreditoru prasījumu segšanai tiks novirzīti līdzekļi vienas trešdaļas apmērā no parādnieka ienākumiem, bet ne mazāk kā vienas trešdaļas apmērā no vienas minimālās mēnešalgas mēnesī.

Tādējādi likumdevējs ir paredzējis, ka neatkarīgi no maksātnespējīgās personas ienākumu apjoma saistību dzēšanas procedūras ietvaros parādniekam ir pienākums ik mēnesi plāna izpildei atvēlēt summu, kas nevar būt mazāka par trešo daļu no minimālās mēnešalgas.

Savukārt, ja finansiālajās grūtībās nonākusī persona saistības nekārto labprātīgi un arī neizvēlas maksātnespējas procesu, bet gan pret viņu tiek vērsta saistību piespiedu izpilde, ko īsteno zvērināts tiesu izpildītājs, balstoties uz tam iesniegtu izpildu dokumentu, minimālās algas kontekstā būtisks ir Civilprocesa likuma regulējums par  piedziņas vēršanu uz darba samaksu, tai pielīdzinātajiem maksājumiem un citām naudas summām.

 Proti, minētā likuma 594.pants faktiski noteic, ka, veicot ieturējumus no parādnieka darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem, darbiniekam katrā gadījumā ir jāsaglabā darba samaksa un tai pielīdzinātie maksājumi 50 procentu apmērā, bet ne mazāk kā minimālās mēneša darba algas apmērā un uz katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu līdzekļi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā, izņemot šā panta pirmās daļas 1.punktā noteikto gadījumu - uzturlīdzekļu piedziņas lietās nepilngadīgu bērnu uzturam vai Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas labā. 

Tādējādi situācijās, kad nav runa par fiziskās personas maksātnespējas procesu un uzturlīdzekļu piedziņu nepilngadīgiem bērniem, parādnieka ienākumu apmēram ir nozīme, jo šādā situācijā ieturējumus no minimālās algas veikt nav iespējams. Tiesa, arī parāds nezūd un nedilst.

Fiziskā persona var pieteikt savu maksātnespēju, ja tai ir iestājušies Maksātnespējas likumā minētie apstākļi un nepastāv likumdevēja noteiktie ierobežojumi (skat. Maksātnespējas likuma 127.–130.pantu). Ja konkrētajā gadījumā ir runa par galvinieku situācijā, kad galvenais parādnieks jau ir pieteicis savu maksātnespēju, jāņem vērā, ka tiesību akti nekādi neregulē šo jautājumu, proti, kad galvinieks var pieteikt savu maksātnespēju. Tādēļ, ja personai pastāv likumā noteiktās maksātnespējas procesa pazīmes un priekšnoteikumi, kā arī nav likumdevēja noteiktu šķēršļu šī procesa īstenošanai, tai nevar liegt iespēju pieteikt savu maksātnespēju. Taču, raugoties no citas puses, praktisku apsvērumu dēļ, iespējams, steigai nav pamata, jo nevar zināt, kā tieši – ar cik lielām nenokārtotām saistībām beigsies paša galvenā parādnieka maksātnespējas process.

Atlikušā parāda apmērs ir skatāms, piemēram, kontekstā gan ar bankrota procedūru, gan saistību dzēšanas plānu un termiņu. Līdz ar to šo jautājumu – kad pieteikt maksātnespēju – labāk apspriest individuālā konsultācijā ar maksātnespējas tiesību jautājumu speciālistu, izvērtējot visus konkrētos apstākļus, jo tiem ir būtiska nozīme.