Pirmkārt, personas darba līgumā jautājumā par darba laiku var vienoties:

• par normālo darba laiku (8 stundas dienā, 40 stundas nedēļā);
• par nepilno darba laiku, nosakot tā ilgumu dienā vai nedēļā, piemēram, 4 stundas vai 20 stundas nedēļā vai par nepilno darba laiku, nosakot tā ilgumu dienā vai nedēļā, piemēram, 4 stundas vai 20 stundas nedēļā u.tml. 

Visizplatītākais darba laika veids, protams, ir normālais darba laiks - 8 stundas dienā, 40 stundas nedēļā. Tā kā atsevišķus darbus nav iespējams veikt normālā darba laika ietvaros, piemēram, pārdevējs, šoferis, maizes cepējs u.tml. profesiju pārstāvji, tad šādos gadījumos puses, pēc tam kad ir vienojošās par darba laika ilgumu, var noteikt vienu no sekojošām Darba likumā paredzētajām darba laika organizācijas formām:

• nakts darbs;
• maiņu darbs;
• summētais darba laiks. 

Galvenā atšķirība starp maiņu darbu un summēto darba laiku ir sekojoša:

• maiņu darba gadījumā vienas maiņas garums nepārsniedz normālo dienas darba laiku, proti 8 stundas, darbinieks nedrīkst būt nodarbināts 2 maiņas pēc kārtas, maiņas nomaina viena otru laikā, kāds noteikts grafikā. Darbinieka mēneša darba laiks atbilst attiecīgā mēneša normālā darba laika stundām;
• summētā darba laika gadījumā darba dienas ilgums nedrīkst būt ilgāks par 24 stundām pēc kārtas un 56 stundas nedēļā. Pārskata periods, kad nostrādātās stundas tiek uzskaitītas, lai veiktu apmaksu, ir ļoti elastīgs – no viena mēneša līdz trim, bet darba koplīgumā var noteikt arī 12 mēnešu periodu. Tas nozīmē, ka, piemēram, janvārī, darbinieks strādā 140 stundas, februārī – 196, martā – 168 un saņem darba samaksu par faktiski nostrādātām stundām, t.i., par janvāri viņam netiek uzskaitīta dīkstāve, bet februārī – virsstundas.

Tātad maiņu darbu nevar definēt kā summēto darba laiku, jo tie ir atšķirīgi darba laika noteikšanas veidi.