Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvijā pilnīgi no uzmanības loka ir izlaists NĪN sociālais aspekts. To ievērojot, nodokli nosaka nevis abstrakti mājai, bet gan tajā dzīvojošajiem cilvēkiem. Nav jābaidās samazināt vai pilnībā atbrīvot no NĪN tos, kuri to nav spējīgi samaksāt.
FOTO: Ieva Lūka, LETA
Reti kurš nodoklis Latvijā izsauc tik pretrunīgus vērtējumus kā nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN). Tas nav brīnums, jo NĪN tieši vai pastarpināti skar katru Latvijas iedzīvotāju un ir pat atsevišķi gadījumi, kad šis nodoklis cilvēkiem rada draudus palikt bez pajumtes. Vai nu tāpēc, ka īpašniekam kļūst nepanesams šī nodokļa slogs, vai arī tāpēc, ka tas palielina jau tā dārgo dzīvokļu īri.
Tiesa, šajā ziņā mēs nebūt neesam vientuļi – optimālu NĪN nav izdevies radīt vēl nekur pasaulē. Lielākas vai mazākas problēmas ar zemes/nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanu ir visās valstīs. Kļūdas sistēmā rada tādas dramatiskas sekas iedzīvotājiem kā izstumšana (ģentrifikācija) un nevienlīdzība u. c. Negatīvos piemērus var atrast ne tikai Latvijā, bet arī visur pasaulē, pat tur, kur NĪN netiek piemērots.
Nesen Berlīnē notika liela protesta akcija, kurā iedzīvotāji vērsās pret augstajām īres cenām Vācijas galvaspilsētā, pieprasot atsavināt īres namus lielajiem īpašniekiem (kuriem pieder vairāk nekā 3000 dzīvokļu) un nodot tos pašvaldības pārvaldībā. Problēma ir samilzusi, jo cilvēki ar zemiem un pat vidējiem ienākumiem vairs nevar atļauties dzīvot Berlīnē. Diemžēl viens no šīs dzīvokļu krīzes iemesliem ir NĪN īpatnības. Vācieši ar nodokli (Grundsteuer) apliek nevis ēkas, bet gan zemi. Neapbūvētam gruntsgabalam NĪN ir mazāks, bet apbūvētam tas attiecīgi pieaug. Šo apstākli pēdējos gados pastiprināti izmantoja investori, iepērkot zemes gabalus un tos nevis apbūvējot, bet gan turot neapbūvētus, lai nogaidītu cenu kāpumu un tad ar lielu peļņu pārdotu. Tā nenotiek tikai Vācijā, daudz kur ir spekulantu tirgus. Vācijā zemes nodokļa aprēķina sistēma ir papildu stimuls šī tirgus attīstībai.
Īres cenas Vācijā kāpušas arī mantojuma nodokļa dēļ. Līdz ar vispārējā nekustamā īpašuma cenu pieaugumu nami un zeme ir kļuvuši tik dārgi, ka, piemēram, īres namu mantinieki nav spējīgi nomaksāt šo nodokli un ir spiesti pārdot ēku. Investori veic nama modernizāciju un tālāk izīrē dzīvokļus par nesalīdzināmi lielāku cenu, kuru līdzšinējie īrnieki nespēj samaksāt. Bavārijas sabiedriskais medijs BR ziņo par vienu šādu gadījumu, kurā mantinieks labprāt arī turpmāk būtu izīrējis dzīvokļus par līdzšinējo cenu, bet viņam nepietiek līdzekļu, lai nomaksātu mantojuma nodokli. Raidījuma veidotāji brīnās, ka tieši sociāldemokrātu pārvaldītā Finanšu ministrija nav gatava meklēt risinājumus, kuri ļautu saglabāt lētos īres dzīvokļus.
Mūsdienās daudzviet pasaulē mājokļu dārdzība ir nopietna problēma. Visasāk tā izpaužas ASV Silīcija ielejas apkārtnē – tieši tur vēlas dzīvot tik daudz cilvēku, ka cenas ir astronomiskas pat vienai gultasvietai.
Diez ko labāka nav situācija arī Sanfrancisko, kur cilvēki ir laimīgi par gultasvietu teltī vai furgonā. Savukārt par nelielu 9 m2 lielu istabiņu cilvēki maksā 3 000 dolāru mēnesī. Šī iemesla dēļ tur ir izplatīti “share apartments” – komunālie dzīvokļi. Dzīvokļa kopīgā īrēšana to dārdzības dēļ ir populāra arī Vācijas lielajās pilsētās.
Ja jau rodas tik daudz problēmu ar mājokļa dārdzību, varbūt pareizāk būtu pilnīgi atteikties no NĪN?
Tā nav izeja, norāda RTU Arhitektūras un pilsētbūvniecības fakultātes pētniece Sarmīte Barvika. Viņa uzsver, ka NĪN – kopā ar citiem resursu nodokļiem – ir viens no argumentētajiem nodokļiem. Pārējie mūsdienās pazīstamie nodokļi (īpaši pilsētās) ir radušies, lai uzturētu tādas sabiedrības vajadzības kā infrastruktūra, veselības aprūpe, pensijas, izglītība un citi pakalpojumi. Turklāt cilvēku vajadzības un prasības nemitīgi pieaug. NĪN ir taisnīgs un viegli administrējams, ar resursu izmantošanu saistīts nodoklis – jo lielāku zemes platību izmanto, jo vairāk maksā. Pašlaik uz katru planētas iedzīvotāju ir tikai 0,23 ha lauksaimniecības zemes, bet cilvēku skaits strauji pieaug, kā arī pilsētas patērē aizvien vairāk enerģijas un citu resursu. Turklāt NĪN ierobežo izplešanos un mazina neefektīvu zemes resursu izmantošanu, kā arī veicina atbildīgu šo resursu plānošanu.
Atbildīga resursu plānošana ir būtisks aspekts: saistībā ar to ir jāpiemin Latvijā savdabīgu popularitāti ieguvusī Hiršsonu ģimenes cīņa par “savu kaktiņu, savu stūrīti zemes” Rīgas centrā. Tas ir paliels zemes gabals (īstenībā divi, ko gan Hiršsonu ģimene kautrīgi noklusē, par ko rakstīju jau 2017. gadā), kuram būtu iespējama daudz efektīvāka izmantošana nekā vienas ģimenes privātmājai vien. Šis ir klasisks piemērs, kāpēc ir nepieciešams rūpīgi izvēlēties NĪN aprēķināšanas metodes un paņēmienus un nedrīkst vienkārši atcelt NĪN vienīgajam īpašumam. Ja pilsētu centros ar NĪN neregulētu zemes efektīvu izmantošanu, tos lielā mērā aizņemtu savrupmājas, tādējādi mazinot apbūves blīvumu un veicinot pilsētu izplešanos.
Ja vienīgajam īpašumam tiktu atcelts nodoklis, tad varam iedomāties, cik lielu platību pilsētas centrā varētu aizņemt daži cilvēki, reģistrējot vienu īpašumu uz vīra, otru uz sievas, trešo uz vecmāmiņas vārda, – visi ir vienīgie īpašumi, un nav ko iebilst. Turpretī ministrijām, tirdzniecības vietām, biroju ēkām un visiem pārējiem NĪN nāktos maksāt.
Lai arī NĪN nebūtu atceļams ne vienīgajam mājoklim, ne pats par sevi, pašreizējam NĪN likumam ir daudzas būtiskas blaknes. Viens no lielākajiem šībrīža regulējuma trūkumiem ir nevienlīdzības palielināšana un ģentrifikācija, kura noved pie ģimenes mājvietas zaudēšanas. Latvijā pilnīgi no uzmanības loka ir izlaists NĪN sociālais aspekts: to ievērojot, nodokli nosaka nevis abstrakti mājai, bet gan tajā dzīvojošajiem cilvēkiem. Nav jābaidās samazināt vai pilnībā atbrīvot no NĪN tos, kuri to nav spējīgi samaksāt. Tieši otrādi – Latvijā, kur jau tā valda liela nevienlīdzība, šis ir viens no būtiskākajiem risināmajiem jautājumiem: kā panākt, lai NĪN dēļ cilvēki nepaliktu bez jumta virs galvas, lai NĪN būtu sociāli taisnīgs, atslogojot iedzīvotājus, kuri nav spējīgi maksāt (īpaši asa šī problēma ir Rīgā – Rīgas domes netaisnīgās politikas dēļ), bet ļaujot šo nodokli maksāt mājīpašniekiem, kuri to var izdarīt.
Pētniece S. Barvika uzsver, ka strauji sarūkošā iedzīvotāju skaita dēļ Latvijā ikviena nepārdomāta investīcija zemes resursos pēc tam var ilgi un sāpīgi atmaksāties. Tādēļ mums ir nepieciešams mazināt neefektīvu zemes izmantošanu, lai vēlāk visiem Latvijā palikušajiem nebūtu jāmaksā daudz lielāka summa par teritoriju uzturēšanu un piekļuves nodrošināšanu. Vienlaikus jāpatur prātā pašvaldību budžets, kurā savu artavu dod NĪN. Nav pieļaujama situācija, kurā budžeta smagums gulstas tikai uz īrnieku un darba ņēmēju pleciem.
Tieši tas notiktu, ja īstenotos dažu politiķu piedāvātās atlaides “gražīgo” vēlētāju labvēlības iegūšanai. Runa ir par populistiskajiem solījumiem atbrīvot no nodokļa pirmo īpašumu, kura vērtība nepārsniedz 100 000 eiro. Nekur neatradu ne mazāko norādi uz aprēķiniem un analīzēm, kāpēc robežai ir jābūt tieši 100 000, nevis 90 000 vai 110 000 eiro. Tāpēc, ka smuks skaitlis un labi izskatās? Nevar būt, ka politiķi paši nesaprot, ka šādā gadījumā reti kur ārpus Rīgas NĪN būs jāmaksā. Kurš aizpildīs pašvaldību budžetu novados? Tad neatmaksāsies nedz administrēt NĪN, nedz uzturēt kadastra sistēmu. Turklāt mūsu īpašumu vērtēšanas sistēma ir ļoti tālu no pilnības. Klāt nāk vēl apstāklis, ka valsts nav tik ieinteresēta nekustamo īpašumu aplikt ar nodokli, jo šie līdzekļi pilda pašvaldību kasi. Tāpēc var vākt simpātijas punktus no māju īpašniekiem un braši solīt vismaz pirmo īpašumu ar nodokli neaplikt.
Par katru nākamo īpašumu īpašniekam nodoklis būs jāmaksā, un tieši šie objekti parasti tiek izīrēti. Tātad izīrētājiem NĪN paliks, kā bijis, un mājā mītošie cilvēki (īrnieki) būs spiesti nodokli maksāt, jo viņiem citas mājvietas nav un turības līmenis visdrīzāk to neļauj iegādāties. Šis populistiskais risinājums tikai vēl vairāk palielinās nevienlīdzību Latvijā, jo atalgos tos, kuri jau ir turīgi, turpinot ar nodokļiem aplikt mazāk turīgos – īrniekus un darba ņēmējus. Atliek vien cerēt, ka mūsu deputātiem pietiks tālredzības un politiskās atbildības nepieļaut šādu risinājumu.
Kā jau atzīmēju, ir svarīgi izveidot sociāli taisnīgu NĪN maksāšanas modeli. Tomēr nav pieļaujams, ka veidojas sistēma, kad cilvēki dzīvo pāri saviem līdzekļiem un to uzskata par normu. Viena lieta ir dzimtas mājvieta Mežaparkā, no kuras nedrīkst izstumt tur kopš paaudzēm dzīvojošos pamatiedzīvotājus, un pavisam cita lieta ir jaunu īpašumu veidošanas gadījumi, kad cilvēkiem ir jāapzinās ne tikai savas tiesības, bet arī pienākumi. Jauns īpašums uzliek jaunus pienākumus. Pētniece S. Barvika īpaši uzsvēra, ka no vēsturiskajiem īpašumiem cilvēkus nedrīkst izstumt. Tieši viņi veido teritorijas apdzīvojumus, vēsturiskās saiknes, atmiņas, kultūru, kas ir ļoti svarīgs ilgtspējas aspekts, jo šie iedzīvotāji ir primāri tajā ieinteresēti. Bieži tieši viņu dēļ arī teritorijas ir kļuvušas pazīstamas un pievilcīgas, kā, piemēram, Mežaparks. Tomēr tas neattiecas uz jaunajiem īpašumiem. Tur jāattīsta mūsdienīga pieeja. Mums šobrīd ir situācija, kad pieauguši cilvēki niķojas kā mazi bērni, pieprasot iekāroto spēļmantiņu. Nevis pats NĪN kā tāds ir nepareizs, bet gan esošais likums ir brāķis, un tas jāpārstrādā, gan piesaistot mūsu pašu profesionāļus, gan aicinot palīgā ārvalstu speciālistus. Lēts “trampisks” populisms ir nevietā, kad runa ir par cilvēku pamatvajadzību – tiesībām uz mājokli.
