Iekšlietu ministrs pagājušonedēļ paudis gatavību lauzt līgumu ar fotoradaru uzstādītājiem. Vai patlaban, izvērtējot situāciju praksē, fotoradaru ieviešana Latvijā sevi attaisnojusi? Vai līgums būtu jālauž?
Visvairāk līdz šim mulsina policijas saziņas trūkums ar sabiedrību par fotoradaru uzstādīšanu – mums neviens nesaka, ko tie lielie vīri tur salīguši, kāpēc viņi ļauj mūs tā nerrot. Prakse ar fotoradaru ieviešanu ir pielīdzināma situācijai, kad šuvējs, kurš nolīgts prezidentam uzšūt uzvalku, jau otro gadu bikses atstājis bez kādas staras, bet vienu piedurkni pielicis no cita auduma, taču uzskata, ka tā tas vēl mierīgi kādu laiku var turpināties. Ja kāds ko tādu visas valsts mērogā var atļauties, jādomā, viņam ir ļoti stipra aizmugure.
Kāpēc radari ir tur, kur var smelt naudu? Ja zinām, ka vairāk nekā puse negadījumu ar bojāgājušajiem notiek tumsā, kāpēc pārvietojamos radarus naktī neviens nedarbina? Tad kāpēc tos radarus ieviesa, ja to darbībai nav nekāda sakara ar bojāgājušajiem? Te, lūk, arī ir iemesli, kāpēc cilvēkiem ir iebildumi pret fotoradariem un viņi tos aizkrāso vai citādi nemitīgi neitralizē. Kopumā ir kapitāli degradēta ļoti laba iecere.
Vai lauzt līgumu un sākt visu no jauna? Fotoradars tāpat kā nazis, ar ko var gan nogriezt maizi, gan nodurt tanti, pats par sevi nav ne labs, ne slikts. Taču, tā kā patlaban šis nazis ir diezgan traku turētāju rīcībā, labāk, protams, būtu to viņiem atņemt un atdot tādu cilvēku rokās, kas ar to prastu atbildīgi rīkoties.
Ko tagad darīt? Vai turpmāk, kā to lēsuši arī policijas pārstāvji, visas darbības ar fotoradariem ir jāuztic valstij policijas personā?
Vispirms ir jābūt sarunai ar sabiedrību, kur, kā un kāpēc radarus liekam. Tā ir mūsu manta, par mūsu naudu un mums.
Domāju, tieši policija ir vainīga, ka Latvijā šī sistēma tagad ir samuļļāta. Atceros, ka tad, kad ieviesa fotoradarus, ieliku tviterī joku, ka mūsu bažas par fotoradariem ir nieks salīdzinājumā ar ceļu policistu ģimenes locekļu uztraukumiem par šo jaunievedumu. Tā kā šo joku daudz retvītoja, domāju, ka cilvēkiem ir skaidrs, par ko ir runa?
"Fotoradars ir tikai viens diezgan rupjš rīks, ar ko daļēji kontrolēt satiksmi."
Labāk, lai ļauj pašvaldībām, kas zina, kur viņu teritorijā visbiežāk ir avārijas, kur trokšņo un pārsniedz atļauto ātrumu, radarus tur arī uzlikt un sodanaudās iekasēto izlietot savām vajadzībām. Ja savā pašvaldībā esi pārsniedzis ātrumu, zināsi, ka vietējā bērnudārzā būs jauns jumts. Vai žēl? Būs arī labākas dialoga iespējas par piemērotāko fotoradaru izvietojumu.
Vai vidējā braukšanas ātruma samazināšana valstī, kas bija viens no galvenajiem fotoradaru ieviešanas mērķiem, ir izdevusies?
Varbūt tikai pirmajos mēnešos. Tagad, nereti izraisot avārijas situācijas ar ieskriešanu priekšā braucošajam aizmugurē, satiksme tiek piebremzēta tikai vietās, kur tās kastes uzliktas, bet lielu iespaidu uz vidējās satiksmes plūsmas samazināšanos kopumā neesmu novērojis. Jāteic, arī pirms tam cilvēki pie mums nebrauca tik traki. Patiesībā divās trešdaļās gadījumu, kad vaino ātruma pārsniegšanu, kā īstais iemesls būtu jāraksta nogurums un aizmigšana. Turklāt ātrums viens pats maz ko izsaka – kā saka Džeremijs Klarksons no autožurnāla "Top Gear",– ja braucu ātri, es ļoti koncentrējos, bet, ja braucu, kā man liek, vispār neliekos ne par ko zinis un slīdu ar tiem 90 kilometriem stundā. Tātad – fotoradars ir tikai viens diezgan rupjš rīks, ar ko daļēji kontrolēt satiksmi.
Kā fotoradaru ieviešanas pozitīvais blakusefekts savulaik tika atzīmētas Ceļu policijas iespējas vairāk nodarboties ar tiešāku satiksmes uzraudzību vietās, kur tas visvairāk vajadzīgs. Vai kas tāds ir novērojams?
Vienīgais, ko varu teikt kā parasts autovadītājs: kopš parādījās fotoradari, ceļu policisti ir apvainojušies un aizgājuši mājās – es viņus gandrīz nemaz neredzu. Mēs pat veidojām visai vērienīgu "Zebras" skatītāju aptauju internetā "Vai jūs esat redzējis ceļu policistu Jāņos?". Izrādās, lielais vairums, svētku dienās nobraucot diezgan iespaidīgus attālumus, nebija redzējuši neko.
Es domāju: Ceļu policija vienkārši melš, ka taisa reidus, un melš par to rezultātiem. Viņiem nav nekādu reidu un nekādu rezultātu. Cik esam viņus aicinājuši parādīt kādus reidus, lai tos nofilmētu, tik nekas nav noticis. Ja viņi gribētu pierādīt pretējo, lai parāda konkrētus protokolus, dokumentus ar datumiem un visu citu, kam šādos gadījumos vajadzētu būt fiksētam.
Eiropas Komisija (EK) gatavojas noteikt striktākas prasības attiecībā uz transportlīdzekļu tehniskajām apskatēm. Viens no aspektiem, kas varētu būt sevišķi aktuāls Latvijā, ir biežākas pārbaudes vecākiem auto. Kā vērtējams šāds jaunievedums?
Te jājautā, cik biežākas apskates? Domāju, ka daudz kur Eiropā tās notiek retāk nekā reizi gadā, bet mums jau ir ik gadu. Tagad viņi grib noteikt biežāk, un diskusijas varētu būt par apskati reizi gadā vai reizi divos.
Domāju, ka tehniskā apskate reizi gadā mašīnām, kas nebrauc ārkārtīgi lielus attālumus, jau ir pilnīgi pietiekams intervāls. Turklāt lielākoties cilvēks pats saprot, ja mašīna bez labošanas tālāk nav lietojama.
Par kravas mašīnām gan to nevar teikt. Veicot negaidītas tehniskās pārbaudes uz ceļiem, vienmēr atklājas diezgan biedējoša aina – braukšana ar būtiskiem defektiem, kas apdraud satiksmes drošību, ir ikdienas parādība.
Ja šīs pārbaudes būtu gana regulāras un profesionālas, biežākas kravas transporta tehniskās pārbaudes nebūtu nepieciešamas – pietiktu ar to, ka šoferi apzinātos reālu kontroles klātbūtni. Diemžēl kopš šī funkcija no Satiksmes ministrijas tika nodota Iekšlietu ministrijai un Ceļu policijai, par kravas auto pārbaudēm neko vairs nedzird. Līdz tam šī lieta darbojās diezgan labi; vienīgā problēma – vienmēr bija grūti pierunāt Ceļu policiju piedalīties, pastopējot smagās mašīnas.
"Te atkal saskaramies ar ES priekšlikumu, kas mums varētu būt tikpat nepieciešams kā instruktāža arbūzu audzēšanai."
Te būtu jājautā: kādēļ biežākas regulāras tehniskās apskates, ja pilnīgi pietiktu ar biežāku kontroli uz ceļa? Kāpēc ir jāmaina sistēma un jāuzliek jauni pienākumi autoīpašniekiem un tehniskās apskates stacijām, ja tā vietā loģiski būtu prasīt atbildību no tiem, kuru rīcībā jau ir nodotas attiecīgās ierīces un pilnvaras pārbaudēm uz ceļa?
EK priekšlikums paredz arī tehniskās apskates motorolleriem, kuriem līdz šim tās nebija nepieciešamas.
Te atkal saskaramies ar Eiropas Savienības priekšlikumu, kas mums varētu būt tikpat nepieciešams kā instruktāža arbūzu audzēšanai. Pie mums, ja salīdzinām, piemēram, ar Itāliju, šie braucamrīki ir uz pirkstiem saskaitāmi. Lai viņi vispirms šo jaunumu ievieš tur, kur mopēdu ir miljoniem, un tad paskatīsimies, ko un kā darīt Latvijā.
Mazaizsargātie satiksmes dalībnieki – gājēji un velosipēdisti – nezina un neievēro satiksmes noteikumus. Tā pēc pagājušajā nedēļā veikta reida paziņoja policija. Tik tiešām – bojāgājušo velosipēdistu skaits, salīdzinot ar šo pašu laika posmu pērn, divkāršojies. Kādas, tavuprāt, ir šo satiksmes dalībnieku zināšanas par noteikumiem un ceļa?
Runājot par tendencēm, domāju, ka velobraucēju ir kļuvis daudzreiz vairāk, nekā bija pērn, un divreiz lielāks bojāgājušo skaits ir salīdzinoši neliels rādītājs.
Ja mazaizsargāto satiksmes dalībnieku zināšanas par satiksmes noteikumiem būtu tik kritiskas, mēs nemitīgi saņemtu ziņas par to, ka mūsu tūristi vai viesstrādnieki ārzemēs nemitīgi iekuļas negadījumos uz ceļa. Taču nekas tamlīdzīgs nenotiek. Tātad Latvijā ir vajadzīga labāka satiksmes organizācija un infrastruktūra, nevis cilvēku apmācība iet pa ielu.
Vai ir atbalstāma prasība obligāto civiltiesisko apdrošināšanu (OCTA) attiecināt arī uz velosipēdistiem?
Šāda ideja varbūt izklausās ļoti smalki, taču OCTA ir jāpiesaista pie kāda konkrēta transportlīdzekļa. Tādā gadījumā būtu jānosaka obligāta velosipēdu reģistrācija. Kā to izdarīt? Kas to izdarīs? Ne visi velosipēdi ir tik vērtīgi, lai to īpašniekiem būtu liela jēga tos reģistrēt. Ja nevar piefiksēt visus velosipēdus, tad kā gan var pieprasīt dokumentus par OCTA?
Kā vērtējams savulaik Ceļu policijas atbalstītais priekšlikums par obligātu ķiveres lietošanu velosipēdistiem?
Šajā jautājumā domas dalās. Velobraucēju apvienība ir pret obligātu ķiveres lietošanu. Būtu jāskatās, cik no bojāgājušajiem velosipēdistiem nāves iemesls ir bijusi galvas sasišana. Bērniem ķiveres lietošana jau ir obligāta, sacensībās arī, bet pieaugušajiem, braucot pa ielu, domāju, var ļaut pašiem izvēlēties – likt vai nelikt galvā ķiveri.
Cik sekmīgi, tavuprāt, ir iegājusies šogad beidzot atļautā prakse regulējamas gājēju pārejas ar velosipēdu šķērsot braukšus?
Tas noticis pārāk nesen, praksē vien kopš pavasara, lai izteiktu nopietnus secinājumus. Domāju, ka visumā riteņbraucēji šo jauninājumu kopumā ir uztvēruši. Viss ir procesā un iet uz labo pusi.
Vai to pašu var teikt par veloceliņiem, kuri arī daudziem ir jaunapgūstams lauciņš?
Zināmā mērā ar veloceliņiem ir līdzīgi – katru pavasari no jauna mācāmies tos lietot. Gājējiem un velosipēdistiem ir jāiemācās sadzīvot – pirmajiem jāsarod ar faktu, ka priekšroka uz veloceliņa ir ritenim, kurš tur var parādīties jebkurā brīdī, bet velosipēdistiem jāaprod ar to, ka veloceliņi nav īstā vieta, kur braukt sacensību režīmā. Tas ir pierašanas un sadzīvošanas jautājums. Domāju, ka daudz kas šajā procesā ar laiku pašorganizēsies un attiecības uz veloceliņiem sakārtosies.
Jāatzīst, ne visi velosipēdisti kā labāko izvēlas braukšanu pa veloceliņu, kur rodas konfliktsituācijas ar gājējiem un no pagalmiem izbraucošām automašīnām. Piemēram, Latvijas Riteņbraucēju apvienības vadītājs Viesturs Silenieks dod priekšroku braukšanai pa ielas braucamo daļu un iesaka pat šaurajās Rīgas centra ielās ierīkot īpašas joslas velobraucējiem.
Velosipēdists tomēr pārvietojas jūtami lēnāk par autoplūsmu. Domāju, ka kavēšanās, ko kopējai satiksmei tādās ielās, kur tas velojoslas metrs ir svarīgs kaut vai tā paša sabiedriskā transporta netraucētai kustībai, varētu tomēr radīt savstarpēju naidu un neiecietību. Ielās ar mazāk intensīvu satiksmi vai vienvirziena ielās, kur pietiek vietas visiem, kā, piemēram, pašlaik Skolas ielā,– jā, bet velojosla Brīvības vai Valdemāra ielā – nedod, Dievs.
Kādas tendences vērojamas attiecībā uz autovadītāju attieksmi pret velosipēdistiem, kuru skaits strauji pieaug?
Redzu, ka arvien vairāk autovadītāju ir ar mieru palaist motociklistu, izbrīvēt tam vietu uz ielas, ja ir iespējams. Latvijā ir tūkstošiem velosipēdistu, kas piedalās arī dažādos maratonos un sacensībās, un tai pašā dienā sēžas pie autostūres. Ir skaidrs, ka tādi nebrauks virsū riteņbraucējam uz ielas un vienlaikus šie autovadītāji ir kā mobilie aģenti, kas rāda labo piemēru citiem autovadītājiem. Jo vairāk abpusēji pārstāvēti būs braucēji minētajās transportlīdzekļu kategorijās, jo labāk.
Valdība šā gada budžeta grozījumos piešķīrusi 20 miljonus latu Satiksmes ministrijai ceļu uzlabošanai. Līdzekļu vienalga katastrofiski pietrūkst, bet to, ko uztaisa, - nereti sliktā kvalitātē. Kur, tavuprāt, ir problēma?
Tas, ko es visbiežāk redzu – ceļu būvētāji maz ko sajēdz no tā, ko dara – bieži vien nesaprot kam ir barjeras, līnijas, apzīmējumi; rīkojas kā pērtiķis, kurš ķemmējas,– atdarina kaut kādas redzētas kustības bez apjausmas, kam tas īsti vajadzīgs. Tādēļ, protams, neizbrīnītu tas, ka viņi īsti nezina, ko un kā ir jāliek arī ceļa segumā.
"Nav jēgas sodam, ja cilvēks to neuzskata par neizbēgamu."
Tā ir ļoti sena problēma, kam nezin kur gals un sākums. Ir redzams, ka cilvēki vienkārši neprot savu arodu. Tāpēc nav jābrīnās, ka tas ceļš, kurš izšķīst pēc dažiem gadiem, faktiski ir ceļam līdzīgs priekšmets, kuru būvējis ceļu meistaram līdzīgs cilvēks. Varbūt mums ceļu ierīkošanai labāk ņemt lietuviešus vai igauņus, kuriem tās lietas, kā katrs var pārliecināties, sekmējas jūtami labāk.
Ap Jāņiem, norādīdams uz arvien pieaugušo dzērājšoferu skaitu, Ceļu satiksmes drošības direkcijas priekšnieks Andris Lukstiņš pauda, ka visi līdzšinējie soda bardzības līdzekļi ir izsmelti, un atgriezās pie idejas par auto konfiskāciju. Kā vērtējams šis priekšlikums?
Vispirms vajadzētu veikt kādu sociālo aptauju par to, vai cilvēks tic, ka, braukdams dzērumā, tiešām saņems sodu. Varbūt viņš ir pārliecināts, ka viņu neviens neapturēs, ka izdosies kaut kā izvairīties, atpirkties. Nav jēgas sodam, ja cilvēks to neuzskata par neizbēgamu. Ja uzskata, tad pietiek ar jau esošajiem sodiem.
Nupat Satversmes tiesa pēc tiesībsarga iniciatīvas sākusi skatīt jautājumu, vai pašreizējā prakse, kad par pārkāpumiem, kas fiksēti ar fotoradaru, soda auto īpašnieku, nevis vadītāju, atbilst konstitūcijai. Kāds ir tavs viedoklis par šo praksi?
Domāju, ka šajā gadījumā tiesībsargs demonstrē savu modrību, savu misiju un ir atradis punktu, ko uz papīra varbūt vajadzētu sakārtot, bet dzīvē no tā jēgas nebūs nekādas. Kāda starpība, kurš saņem to sodu? Vai nav vienalga, vai tas īpašnieks, ja ir pārkāpis atļautu ātrumu, tiek sodīts vai arī viņš dzen rokā reālo pārkāpēju un pieprasa soda atmaksu no viņa?
Ja esošo kārtību mainīs, mums varētu nākties pieņemt daudz skarbāku likumu, kā tas ir vienā otrā valstī, kur īpašnieks auto var dot tikai personām, kuras iekļāvis savā kasko polisē. Tā daudziem, protams, būtu pilnīgi lieka birokrātija, kas, iespējams, sadārdzinās apdrošināšanu un izrādīsies liela ķēpa.
Otrkārt, ja sodīšanai obligāti būs jābūt redzamam reālajam vadītājam, uzreiz atkritīs jebkura iespēja fiksēt pārkāpumu no aizmugures un pilnībā ārpus sodīšanas iespējām paliks jebkurš motociklists vai mopēdists, kam galvā ķivere.
Ir valstis, kur velosipēdista tiesības cilvēks iegūst jau skolā vispārējās izglītības procesā vienlaikus, protams, apgūstot satiksmes noteikumus. Atkal tuvojas kārtējais mācību gads, bet neko nedzird par to, par ko vēlamības izteiksmē runā jau gadiem - satiksmes drošības sistemātisku mācīšanu, nevis tās elementu apguvi kādu sociālo zinību stundu ietvaros.
Ir sāpīgi noskatīties, ka Izglītības ministrija jau gandrīz 20 gadus nespēj skolu programmā iekļaut satiksmes noteikumus. Jā, skolā kopā ar to, ka nevajag dzert etiķi un čurāt uz elektrības vadiem, garāmejot tiek pieminēts, kā braukt ar riteni, taču diezin vai tas veido paliekošas prasmes un iemaņas. Riteņbraukšana pilnībā ir atsevišķu skolotāju entuziastu rokās, un maz jau ir tādu bērnu, kas piedalās ar satiksmes drošību saistītos konkursos. Varbūt kāda desmitā daļa skolēnu.
Daudz produktīvāk būtu ieviest atsevišķu pilnvērtīgu drošības mācību, kurā bērns varētu sistēmiski apgūt gan to, kā rīkoties, ja izcēlies ugunsgrēks, sāk silt elektrības vadi, ir iekodis suns vai slīkst draugs, gan visu ar satiksmes drošību un drošu riteņbraukšanu saistīto.
