Ir tūkstošiem pamestu suņu un kaķu, kuri nav slimi, bet vienkārši ir. Ko darīt ar tiem? Sabiedrībai jāsaprot reālā situācija – jāuzņemas atbildība un jāprasa atbildība no citiem.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Šķietami viss ir skaidrs – naudas cilvēkiem nav, pabarot dzīvniekus nevar – izmet uz ielas. Tie, kuri neizmet, naudu sterilizācijai un vakcinācijai nespēj atlicināt – rodas arvien jauni un jauni, nevienam nevajadzīgi dzīvnieki, kuri var pārnēsāt bīstamas slimības. Piemēri nav tālu jāmeklē. Tepat Rīgas pievārtē – Baldonē – jūnijā ar trakumsērgu inficēts suns sakoda citu suni un cilvēkus. Trakumsērga ir letāla slimība. Ir jāspēj atlicināt piecus latus gadā vakcinācijai pret šo bīstamo vīrusu.
Likumu teorija un dzīves prakse
Likumdošanā viss ir skaidri pateikts – saimniekam dzīvnieki ir jāvakcinē, nedrīkst pieļaut nekontrolētu vairošanos. Bet cik ir pašvaldību, kuras šīs lietas patiešām nopietni kontrolē? Ir pašvaldības, kurās pašvaldības policija pārbauda vakcinācijas apliecības, kādos apstākļos dzīvnieks tiek turēts – dod laiku novērst problēmas un tikai tad uzliek sodu, ja nekas nav paveikts. Ir pašvaldības, kurām nav pat līguma ar patversmi (šobrīd likums to pieļauj!), un tās neliekas ne zinis par savā teritorijā esošajiem klaiņojošajiem dzīvniekiem. Bet valstiskā līmenī Dzīvnieku aizsardzības likums un labturības prasības ir tikai uz papīra. Ikviena Latvijas dzīvnieku patversme ir saskārusies ar valsts policijas nevēlēšanos ierosināt izmeklēšanu par vardarbību pret dzīvniekiem. Biedrības “Dzīvnieku SOS” aktīvisti šādas situācijas var uzskaitīt ilgi – tieši tāpēc šādas biedrības rodas. Redzot valsts nespēju tikt galā ar problēmām, iniciatīvu uzņemas atsevišķi cilvēki, kuri par savu darbu atalgojumu nesaņem. Tas ir labi, taču nedrīkst ļaut no saviem pienākumiem atteikties valstij un pašvaldībām. Dzīvnieku tiesības ir noteiktas likumā, tātad tās ir jāievēro.
"Redzot valsts nespēju tikt galā ar problēmām, iniciatīvu uzņemas atsevišķi cilvēki, kuri par savu darbu atalgojumu nesaņem."
Šogad kārtējo reizi tika pārcelts datums, ar kuru sākt čipēto mājdzīvnieku uzskaiti, kas būtu jānodrošina valstij. Tam bija iespēja saņemt ES finansējumu, taču dzīvnieki atkal nebija prioritāte. Pašlaik situācija ir diezgan bezjēdzīga – nav vienota čipēto dzīvnieku reģistra. Tas nozīmē, ka, patversmē nonākot čipētam dzīvniekam, tās darbinieki sāk apzvanīt visas Latvijas veterinārās klīnikas cerībā, ka kāda no tām pateiks: jā, to dzīvnieku čipējām mēs! Tad saimniekus var atrast un saukt pie atbildības, pie viena atdodot viņa mīluli saimniekam. Taču, ja neviena klīnika neatzīstas, tad dzīvnieks tā arī paliek patversmē... Līdz ar to tiek neracionāli tērēti patversmju līdzekļi tā vietā, lai beidzot ieviestu vienotu datubāzi, kurā var sameklēt saimnieka vārdu, adresi un informāciju par vakcināciju.
Strīdīgs ir jautājums, vai dzīvniekus čipēt par valsts līdzekļiem. Skaidrs, ka šķirnes suņu audzētājs var atļauties dzīvniekus čipēt par saviem līdzekļiem (pārdodot dzīvniekus, ir jāreģistrējas Pārtikas un veterinārajā dienestā un Valsts ieņēmumu dienestā, kā arī jānomaksā ienākumu nodoklis, kas šobrīd lielākoties darīts netiek – jocīgi, jo valstij taču nav naudas), bet patversmes to darīt, visdrīzāk, nevarēs, jo nepietiks naudas. Taču tieši šādu – patversmes suņu – čipēšana ir ļoti svarīga, lai ieaudzinātu cilvēkos atbildību un cieņu pret dzīvniekiem. Atrodot kārtējo mežā piesieto suni, būs no kā prasīt atbildību.
Lai tikai vairojas?
Liekas – kāds gan ļaunums no kustonīšiem, lai tik dzīvo un vairojas. Realitāte ir pavisam skarba – klaiņojošu suņu bari nodara lielu ļaunumu zemnieku ganāmpulkiem, savvaļas dzīvniekiem. Tāds suņu bars ir bīstams arī cilvēkam. Klaiņojoši dzīvnieki pārnēsā dažādas slimības, daudzas no tām apdraud arī cilvēkus. Ja esam ar mieru, ejot pa ielu, redzēt no vīrusiem mirstam kaķus, suņus, kuri pēc traumām dzīvo ar vaļējām brūcēm, skatīties, kā bojāgājušo dzīvnieku ķermeņi sadalās, – tad varam nedarīt neko. Taču sabiedrība, kura sevi uzskata par eiropeisku, nedrīkst pieļaut sliktu izturēšanos ne pret vienu – ne līdzcilvēku, ne bērnu, ne dzīvnieku. Tas ir indikators, kas parāda, vai esam cilvēka vārda cienīgi.
"Sabiedrība, kura sevi uzskata par eiropeisku, nedrīkst pieļaut sliktu izturēšanos ne pret vienu – ne līdzcilvēku, ne bērnu, ne dzīvnieku."
Ikvienam, redzot klaiņojošu dzīvnieku, par to ir jāziņo valsts vai pašvaldības policijai, pašvaldībai vai kādai citai atbildīgajai institūcijai. Ikvienam dzīvnieka īpašniekam ir jāpazinās savas tiesības un galvenokārt pienākumi.
Neklusēt par pārkāpumiem
Ir sperts solis uz priekšu – vairs nedrīkst dzīvniekus, kuri dzimuši neplānoti, slīcināt, aprakt dzīvus utt. Taču likumiem nav jēgas, ja neviens to izpildi nekontrolē. Kad valsts policija ar atbildību sāks izturēties pret dzīvnieku tiesībām, tas jājautā viņiem, taču sabiedrībai nav jābaidās norādīt uz klajiem likumpārkāpumiem.
Nesen Salaspilī kāds kungs ar gaisa šauteni sašāva vairākus kaķus un kaimiņa logu. Kaimiņam nomainīja stiklu un pieteica klusēt. Pusdzīvos kaķus kundzes, kam ir sirds krūtīs, aiznesa uz klīniku eitanazēt (par saviem līdzekļiem), dažus kaķus savāca patversme, kur ārstē tos par pašvaldības līdzekļiem. Taču šāvējs sodīts netika. Jo visi baidījās rakstīt iesniegumu policijā. Ir pienācis laiks mainīt šo kārtību, ka likumpārkāpums eksistē tikai tad, kad kāds to rakstiski atzīst. Vai policija nav gana kvalificēta, lai spētu konstatēt likumpārkāpumu? Cik bieži ir gadījumi, kad policists pārjautā – vai tiešām vēlaties rakstīt iesniegumu? Nav iesnieguma – nav lietas.
Šobrīd tuvojošos vēlēšanu gaisotnē ir iespēja arī dzīvnieku labklājību noteikt kā prioritāti. Neklusēt. Balsot par tiem spēkiem, kuri reāli ir spējīgi mainīt pastāvošo kārtību.
"Vienaldzība – no policijas, deputātu vai vienkāršo cilvēku puses – ir traktējama kā klaja vardarbība pret dzīvniekiem."
Ir pierasts vētīt patversmes – “ak vai” tām, kuras pēc likumā noteiktajām 14 dienām dzīvniekus iemidzina. Bet kur viņus likt? Visas patversmes šobrīd strādā pāri saviem spēkiem un līdzekļiem. Aug parādi par veterinārajiem un komunālajiem pakalpojumiem. Ziedojumi ir kampaņveida – cilvēki labprāt palīdz vienam konkrētam dzīvniekam, pārskaitot naudu privātpersonai, nevis patversmei kopumā, kur skaidri zināms līdzekļu izlietojums. Ir tūkstošiem pamestu suņu un kaķu, kuri nav slimi, bet vienkārši ir. Ko darīt ar tiem? Vai dzīve patversmes voljērā ilgus gadus ir šā dzīvnieka sapņu piepildījums?
Sabiedrībai jāsaprot reālā situācija un jāuzņemas atbildība. Un jāprasa atbildība no citiem.