Dizains – kultūras sastāvdaļa
Kultūra patērētājsabiedrības filozofijas laikmetā pēdējos divdesmit gados ir degradējusies. Tā ir barība dvēselei, nevis produkts, kā to bieži uztver. Kam mums kultūra, tai skaitā dizains?
Mēs kā latviešu nācija no citām nācijām atšķiramies vispirms ar kultūru. Kultūra ir mūsu nacionālā identitāte. Mūsu valoda, māksla, zinātne – viss kopā.
Vai šajos ekonomiskajos apstākļos valsts līmenī dizainam būs vieta?
Grūti pateikt par šo brīdi, bet es domāju – būs. Šo laiku uztveru kā pagaidu situāciju. Esmu optimiste – kultūra nepazudīs, viss atgriezīsies. Ja jāizvēlas starp ēdienu, apģērbu un gleznu, cilvēks, protams, vispirms paēdīs un apģērbsies – tas izriet no Maslova personības vajadzību piramīdas.
Mēs pārdzīvosim šo laiku. Zinātņu akadēmija, Kultūras akadēmija strādā, teātri – arī, Mākslas un Mūzikas akadēmijas, universitātes – tāpat. Viss notiek! Un dizains – top.
Valsts līmenī vēl nekādi konceptuāli, nākotnes attīstībā balstīti lēmumi nav pieņemti, toties radušās dažādas institūcijas: Dizaina fonds, Latvijas Modes fonds, Kultūras un radošās industrijas izglītības centrs, Dizaina izglītības centrs, Latvijas Dizaineru savienība, kas ar Eiropas finansiālu atbalstu iestājas par dizainu.
Tādā gadījumā – vai jādomā, ka turpmāk dizains lielā mērā būs atkarīgs no mākslinieku un ražotāju pašiniciatīvas?
Protams. Bet mūsu nelaime, ka daudzējādi kopš padomju laikiem esam atradināti no šīs pašiniciatīvas – uzņemties atbildību. Tādēļ arī mums nekas nenotiek tik ātri, kā gribētos. Nav arī pēctecības. „Rīgas modeļu nams” – spēcīgais modes radītājs – bija atzīts visā Padomju Savienībā. Ja vajadzēja pārstāvēt Padomju Savienību ārzemēs, sūtīja baltiešus, jo šeit jau bija Eiropa – cita gaume un tradīcijas. Latvijā bija tik daudz šūšanas uzņēmumu, ka tie apģērba gandrīz visu Padomju Savienību. Te tika sadzīts darbaspēks, jo nozares attīstībai bija labas tradīcijas – gan mākslinieciskās, gan konstruktīvi tehnoloģiskās, gan tīri praktiskās.
Nu „Modeļu nama” nav, nav arī daudzu tradīcijām bagātu un stipru ražošanas uzņēmumu. Ir dibinātas jaunas ražotnes, bet tās strādā ārzemju zīmoliem – tehniski apstrādā un ievieš ražošanā viņu idejas, kas nebūt nav tās labākās un interesantākās. Mūsu radošie dizaineri jeb modes mākslinieki noteikti varētu labāk, bet – netiek pieprasīti. Kas maksā – tas pasūta mūziku...
Lai Latvijas dizainu padarītu atpazīstamu pasaulē un tas nestu peļņu, ar paša dizainera spēkiem bieži vien nepietiek. Kas vēl nepieciešams?
Latvijai modes dizainā ir svarīgi radīt atpazīstamu zīmolu. Par tādu varētu runāt, domājot par Asnātes Smelteres vadīto „A-salonu”, kas pārmantojis „Modeļu nama” tradīcijas. Arī Natālija Jansone jau apgūst Japānas tirgu – viņai Austrumi tuvi mentālā līmenī, kas šinī biznesā nav mazsvarīgi. Es domāju, ka profesionāli izcilu zīmolu varētu radīt bijusī „Modeļu nama” māksliniece Ingrīda Drāzniece. Tāpat arī daudzas jaunās modes mākslinieces un mākslinieki, kas beiguši LMA Modes mākslas nodaļu.
"Cilvēki, kas neprot ne zīmēt, ne piegriezt, ne šūt, nav un nevar būt modes mākslinieki."
Zīmolu Latvijā varētu izveidot, sadarbojoties trim augstskolām: Latvijas Universitātei, Latvijas Mākslas akadēmijai un Rīgas Tehniskajai universitātei. Universitātes ekonomists uzaicina Mākslas akadēmijas modes mākslinieku un Tehniskās universitātes tehnisko dizaineru un kopīgā darbā rada zīmolu. Šīs ir trīs vienlīdz darbietilpīgas profesijas, kuras viens cilvēks tīri fiziski nespēj izpildīt. Katram ir savi uzdevumi. Lai radītu zīmolu, nevar būt viens, kas dara visu. Jā, vienam no viņiem jānāk ar iniciatīvu un jāuzņemas atbildība. Protams, ideāli, ja zīmols nes mākslinieka vārdu.
„Cilvēks orķestris” tas nav?
Kā jau teicu, fiziski tas nav iespējams, un to nedrīkst no cilvēka prasīt. Esmu redzējusi šādus mēģinājumus, bet viss vienmēr beidzas ar fiasko.
Idejas mūsu dizaineriem ir, bet mēs neprotam tās realizēt tirgū. Kāpēc?
Tehniskā universitāte sagatavo labus tehniskos dizainerus, Mākslas akadēmija rada fantastiskus modes māksliniekus, mums trūkst producentu, menedžeru vai izpilddirektoru. Dāvids, kas sevi uzskata par modes mākslinieku, ir izcils menedžeris. Cilvēki, kas neprot ne zīmēt, ne piegriezt, ne šūt, nav un nevar būt modes mākslinieki. Tā tik sliktās amerikāņu filmās rāda. Tādi „pašsauktie” modes mākslinieki nezina, ko viņi nezina, un tāpēc viņiem liekas, ka zina visu. Patiesībā viņu „māksla” sastāv no tā, ko kāds ir uzzīmējis, kāds cits piegriezis un vēl kāds sašuvis. Kāda te var būt runa par mākslu, kuras viena no pamatvērtībām ir „mākslinieka imanentā klātbūtne viņa radītajā mākslas darbā”?
Viens no vadošajiem mākslas un dizaina teorētiķiem, mans pasniedzējs Mākslas akadēmijā Herberts Dubins, mākslas formulu uzrakstīja šādi: Objekts (daba) + subjekts (mākslinieks) = jauns objekts (mākslas darbs) + subjekts (skatītājs). Bez mākslinieka roku pieskāriena nevar tapt radīts neviens mākslas darbs vai dizaina paraugs. Pret vārdiem māksla, mākslinieks vajadzētu izturēties ar pietāti. Cilvēki šo profesiju apgūst vismaz desmit gadus – četri gadi vidusskolā un seši augstskolā. Cienīsim izglītību! Vai tiešām valsts tērētu līdzekļus, finansējot šīs mākslas izglītības programmas, ja tās neko nedotu mākslinieka personības veidošanā?
Bet – nostājas šāds „mākslinieks” kameras priekšā un saka: „Es esmu modes mākslinieks”, un visi tam tic. Jo mediji to rāda un par to raksta. Tad jau es arī varu nostāties kameras priekšā un teikt: „Esmu Anglijas karaliene.” Jūs man ticēsiet?
Varbūt problēma ir, ka latvietis neprot sadarboties?
Tā gan nevajag teikt! No savas pieredzes kinostudijā zinu – latvietis prot ļoti labi sastrādāties. Vai tad latvietis tajos laikos nebija latvietis? Problēma, kā jau minēju, ir tā, ka mums nav tik lielas ražošanas, kas spētu atmaksāt radošā dizainera jeb modes mākslinieka darbu. Jaundibinātajos pašmāju uzņēmumos nav arī sapratnes par to, kādu pienesumu industrijai var dot mākslinieks.
Ļoti veiksmīgi mūsu mākslinieki un dizaineri strādā ārzemju zīmolos, kur jau sen ir saprasta un novērtēta radošuma nozīme ražošanā. Tā jaunā modes māksliniece Liene Rijkure, kura beigusi LMA Modes mākslas nodaļu, veiksmīgi strādā „Rosmē” un ir labi atalgota. RTU TTDI absolvente Evita Dokāne strādā Anglijā kā tehniskā dizainere uzņēmumā „LTD Stirling group”, kas apkalpo tādus zīmolus kā Burberry (Anglija), Gilly Hicks (ASV), NEXT. Viņa saka: „Par savām studijām un zināšanām droši varu teikt, ka tās ir konkurētspējīgas un ļoti labā līmenī. Tehniskās universitātes absolventi droši var mēģināt un atrast darbu kā konstruktori, tehnologi vai arī tehniskie dizaineri. Sākt tikai kā radošam dizainerim – tas gan ir daudz grūtāk, jo šajā gadījumā skatās, lai būtu starptautisks diploms, kas iegūts kādā atpazīstamā pasaules dizaina akadēmijā.”
"Kad izejam uz globālo tirgu, pasaules modes tendences apvienojas ar mūsu nacionālo identitāti."
Latvijā ir daudz mazu šūšanas uzņēmumu, kas ražo ārzemju zīmoliem. Mums nav sava zīmola, nav uzņēmīgu cilvēku, kas šādu zīmolu noorganizētu. Un nelaime ir tā, ka tie cilvēki, kas spētu to izdarīt, paši grib būt mākslinieki bez jebkādām juridiskām un morālām tiesībām uz šo godu – ne izglītības, ne zināšanu, ne prasmju! Viņiem trūkst profesionālās izglītības, viņi var atļauties teikt, ka dizaineram nav jāprot zīmēt. Tas ir pilnīgi aplami! Dizainers savu ideju nestāsta, viņš uzzīmē un rāda. Zīmēšana mākslā un dizainā nav pašmērķis – tā ir līdzeklis, kas palīdz trenēt „roku un aci”, lai autors labāk varētu uzzīmēt savu ideju, uzzīmēto labāk novērtēt, saskatīt sava darba plusus un mīnusus.
Rīgā līdz 15. novembrim jau piekto gadu pēc kārtas notiek festivāls „Dizains. Nākotne”. Dizaina dienu programma ir plaša: pasākumi notiek salonos, dizaina un arhitektūras birojos, izglītības iestādēs un ražotnēs… Par ko tas liecina?
Mums ir daudz radošu cilvēku, jo kas tad te rosītos, ja mums viņu nebūtu? Bet mums trūkst cilvēku, kas māksliniekus ekonomiski noliktu īstajā vietā. Turklāt talantā ir jāinvestē. Modes dizains pasaulē pats sevi neatpelna, tāpēc iesākumā ir vajadzīgi sponsori, investori. Iegūstot popularitāti un atzinību, zīmols var sākt pelnīt ar papildnozarēm – smaržām, aksesuāriem, kam ir daudz mazāka pašizmaksa.
Kulturāls cilvēks novērtē dizainu
Kas ir dizains?
Skaidrojošā vārdnīcā lasām: dizains ir mākslinieciskā konstruēšana, kurā mākslai un tehnoloģijām ir jābūt līdzsvarā. Nevar radīt skaistu auto, nezinot, kā to uzbūvēt. Nevar radīt skaistu tērpu, nezinot, kā tas top.
Viens no dizaina pamatpostulātiem ir funkcionalitāte. Dizainiski estētisks ir viss, kas ir arī tikpat izteikti funkcionāls. Teiksim, lidmašīna ir skaista tāpēc, ka tā ir funkcionāla. Dizaina izstrādājumiem ir jābūt ļoti funkcionāliem! Protams, arī estētiskiem un mākslinieciski kvalitatīviem vienlaikus.
Kāds ir labs dizains?
Dizains ir domāts tam, lai cilvēkam būtu ērti strādāt, ērti sēdēt, ērti gulēt, ērti kustēties utt. Tas ir ērts apģērbs, parocīgs darbarīks, funkcionāls galds – viss, kas palīdz cilvēkam dzīvot un strādāt. Ne tikai skaists, bet funkcionāli praktisks.
Vai viens no dizaina uzdevumiem ir radīt pozitīvas sajūtu asociācijas?
Es domāju, asociācijas drīzāk rodas no tēlotājas mākslas darbiem – gleznām, skulptūrām, grafikām. No mūzikas. No dizaina darbiem ir jārodas ļoti komfortablai sajūtai. Mājā dzīvojot, krēslā sēžot, gultā guļot, pie galda, tīrumā, cehā strādājot... Visam ir jābūt ļoti parocīgam, funkcionālam – tad tas ir labs dizains. Varbūt, ka tad jau arī radīsies tās pozitīvās sajūtas un asociācijas, teiksim, asociācija ar paradīzi.
Vai Latvijas dizaineru darbi ir dārgi?
Nē, nav. Tad kāpēc šeit strādā ārzemju ražošanas cehi? Tāpēc, ka lēti. Modes dizaineram pie mums ir jārēķinās ar cilvēku pirktspēju. Dizaineru radīto tērpu cenas šeit, Latvijā, ir neadekvāti zemas, ja salīdzinām, piemēram, ar grimētāja vai friziera pakalpojumiem. Ieguldījums jau tikai tērpu sašūšanā, nemaz nerunājot par pašu ideju un dizainu, sabiedrībā netiek novērtēts. Cik jūs atstājat frizierim salonā? 30 latus? Tas ir apmēram 10-15 lati stundā. Lai profesionāli sašūtu visvienkāršāko kleitu, ir vajadzīgas sešpadsmit stundas jeb divas darba dienas. Tikai par šūšanu vajadzētu saņemt 160 latus, kur nu vēl ideja, auduma izvēle, piegriešana un pārējais radošais process!
Vai jums ir sajūta, ka rodas jauna dizaineru paaudze, kas sevi ambiciozi piesaka pasaules dizaina tirgū?
Modes mākslā, manuprāt, vienīgais spēcīgais pāris ir Mare un Rols. Viņu kolekcija „Privātdetektīvs” ieguvusi divas galvenās balvas no trim iespējamām Modes un fotogrāfijas festivālā Francijas pilsētā Jērā, tādējādi kļūstot arī par pirmo precedentu festivāla vēsturē, kad divas balvas saņem viens no konkursa dalībniekiem. Festivāla galvenā balva ir franču kosmētikas giganta L’Oreal stipendija 15 000 eiro apmērā. Otra lielākā balva – arī 15 000 eiro un iespēja Francijas zīmola 1.2.3 ietvaros radīt vienas sezonas tērpu kolekciju. Tā ir lielākā starptautiskā atzinība, ko līdz šim saņēmis kāds no Latvijas modes dizaineriem. Taču viņi sevi piesaka ar atraktīvo modi, bet ne dizainu, un tās ir divas dažādas lietas. Atraktīvajā modē dominē šova elementi, bet dizainā – funkcionalitāte un pielietojamība.
Saka, ārzemēs, Eiropā ir spēcīgas dizaina skolas.
Jā, protams – tām jau ir gadsimtiem garas tradīcijas. Bet mums – studijas ārzemēs, pirmkārt, dod saikni ar pasauli. Profesionālā un mākslinieciskā izglītība arī Latvijā ir labā līmenī. Kā jau iepriekš teicu, mūsu izglītība ir konkurētspējīga pasaulē. Un Mākslas akadēmijā iegūtā izglītība ir augstā mākslinieciskā līmenī – kā vispār mākslas izglītība Latvijā. To atzīst paši ārzemnieki. Viņi pat brīnās par mūsu prasmēm. Kā tā – akadēmijas studentes prot gan zīmēt un gleznot, gan piegriezt un sašūt…
Latviskais dizains
Kādu jūs redzat nacionalitātes lomu dizaina izglītībā šeit un tagad?
Nacionalitāte – tā ir mūsu identitāte. No tās mēs nekur nevaram aiziet. Tā parādās jebkurās radošās cilvēka izpausmēs: mākslā, mūzikā, arhitektūrā, tērpu mākslā – visur. Kāpēc mums patika itāļu dizainers Džanni Versače? Tāpēc, ka viņš līdz kaulam ir itālisks: viņa daiļradē – tērpos, to formās, krāsās, rakstos, domāšanā – it visur saskatāma un jūtama vai visa Itālijas kultūras vēsture. Šeit, starp studentiem, jūtu atšķirīgu latviešu un krievu nacionalitātes dizaina izjūtu. Šī nacionālā izjūta dizaina darbā ir imanenta, neatkarīga no mūsu gribas. Es esmu latviska, Versače – itālisks, Šanele – franciska, Zaicevs – krievisks.
Vai nacionālā piederība būtu jākultivē, vai galvenais tomēr ir sajust pasaules tirgu?
Pasaulē mēs esam interesanti ar to, cik nacionāli esam it visā, ko mēs radām. Paskatieties, olimpisko spēļu gājienā paiet garām hūtes, mētelīši – nemaz nemana, bet, tiklīdz redz kādu nacionālu iznācienu, kļūst interesanti!
Tad, kad mēs izejam uz globālo tirgu, pasaules tendences apvienojas ar mūsu nacionālo identitāti. Itālis, vācietis, krievs, latvietis gleznos šo puķi (rāda uz ziedu vāzē), un katrs uzgleznos citādāk, balstoties uz savām nacionālajām tradīcijām, savām iekšējām izjūtām. Pirmkārt, jau ar subjektīvo, otrkārt – ar nacionālo.
Ar kādiem vārdiem jūs varētu raksturot latvisko dizainu? Tās taču nav tikai prievītes vai etnogrāfiskie raksti.
Tas ir sajūtu līmenī. Mākslas akadēmijas desmitgadei es izveidoju tērpu kolekciju „Mantojums”, kuru demonstrēja mūsu teātru vadošās aktrises. Tad, kad radīju šos tērpus, es nebūt nedomāju par savu nacionalitāti, vēl mazāk par etnogrāfiju. Un ko jūs domājat – kad atnācu strādāt uz Tehnisko universitāti, mana priekšniece Ausma Viļumsone, kas kādreiz pētījusi latviešu tautastērpa formveides principus, manā kolekcijā saskatīja līdzību ar etnogrāfiskajiem tērpiem!
Dzirdēts, ka latviešiem piemīt nekur neredzēts radošais potenciāls un dabas dota krāsu izjūta. Kāda tā ir?
Tā ir mūsos – tāpat kā mūsu identitāte. Tā nāk līdz ar mūsu dabu. (Rāda attēlus no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumiem.) Lūdzu, paskatieties – Krustpils novada tautastērps, tam apkārt daba. Vai rakstā saskatāt šo te zālienu? Bet maldīgs ir uzskats, ka latviešiem raksturīga tikai brūna, zaļa un dzeltena krāsa. Koši zils, koši sarkans, violets, purpura – liekas netipiskas krāsas, bet te tās ir! Viss, kas ir dabā, ir arī mūsu tērpos. Mans postulāts – vienīgais mākslinieks, kuru vajag pētīt, analizēt un interpretēt savos mākslas darbos, ir Dievs un viņa radītā daba. Tad nebūs plaģiātisma – būs īsta oriģinalitāte un jaunrade.
"Latvijā ir daudz mazu šūšanas uzņēmumu, kas ražo ārzemju zīmoliem. Mums nav sava zīmola, nav uzņēmīgu cilvēku, kas noorganizētu šo zīmolu."
„Augstais” dizains nav „viss” dizains. Ar ko atšķiras amatnieks no profesionāla dizainera?
Profesionāls dizainers sāk domāt tur, kur amatnieks beidz. Amatniecība ir katras mākslas, tai skaitā dizaina, pamats, kuru pie mums apgūst vidējās profesionālajās izglītības iestādēs, kas ir ļoti augstu jāvērtē un ļoti labi jākopj. Par amata prasmi savā mākslā runā latviešu glezniecības ģēnijs Boriss Bērziņš, par tēlniecību kā amatu – Gļebs Panteļejevs. Tas liecina par to, cik ļoti māksliniekam svarīgi apgūt savas mākslas amata prasmes: nogruntēt audeklu, samaisīt krāsas, atliet ģipsi, samīcīt mālus, sašūt tērpu... Katrai mākslai ir savs pamats – amats.
Mode un dizains
Kas ir modes dizains?
Tā ir tērpu radīšanas māksla. Saistībā ar modi varētu izdalīt vairākas profesijas: modes mākslinieks jeb radošais dizainers, produkta jeb tehniskais dizainers, konstruktors un tehnologs. Modes mākslinieks un modes dizainers nav viens un tas pats: mākslinieks ir tēlaini domājošs, dizainers – konstruktīvi domājošs. Par modes mākslinieku var saukties tikai cilvēks, kas guvis sistemātisku māksliniecisku izglītību kādā no mākslas un modes augstskolām, kas viņam dod juridiskas un morālas tiesības uz šo nosaukumu. Latvijā tādi ir Latvijas Mākslas akadēmijas absolventi.
Ja runājam par dizaineriem, ko sagatavo tehniskās universitātes, tad viss atkarīgs no studiju programmas satura – tā var būt vairāk tehniski orientēta, bet var būt arī mākslinieciskāka. Es, piemēram, konstrukciju neuzskatu par tehnisku darbību: mākslinieks ar zīmuli un otu zīmē uz papīra, konstruktors ar konstrukciju – uz cilvēka auguma. Bet pāri visam, protams, paša dizainera talants, darbaspējas un uzņēmība.
Kas vajadzīgs, lai Latvijā tas attīstītos?
Pirmkārt, vajadzīga sapratne, ka dizains ir starpnozaru disciplīna. To, kas vajadzīgs, varu raksturot, izmantojot Toronto universitātes shēmu. Modes specialitātē uzņem studentus, 1. kursā visi mācās vienu – iepazīst savu specialitāti, 2. kursā mākslinieciskais, ekonomiskais un tehnoloģiskais novirziens sazarojas. Vieni apgūst mākslu, zīmē, glezno, rada; otri mācās pētīt tirgu un pārdot; trešie – realizēt materiālā. Un tikai tad, kad visi trīs kopā ir izveidojuši kolekciju – mākslinieks radījis to, tehnologs konstruktors tādu uzkonstruējis, nodrošinājis visu tehnoloģisko paketi, lai izstrādājumu varētu ieviest ražošanā, un menedžeris pārdevis to vai nu kādam veikalam, vai uzņēmumam ieviešanai ražošanā – taisījis reklāmu, fotografējis, filmējis un pārdevis –, viņi saņem diplomu.
Kā jau minēju, mūsu mazajā Latvijā šāda komanda būtu jāveido no LMA, LU un RTU studentiem un jaunajiem speciālistiem. Būtu jārada tāda programma, sadarbojoties Izglītības un Kultūras ministrijām.
Kas modē ir šoruden?
Radošajiem cilvēkiem, māksliniekiem vai studentiem ir jāzina modes tendences, pēc kurām dzīvo visa pasaules modes industrija un tās produktu reklāma. Pasaulē tiek izdoti modes tendenču žurnāli, kas sākas ar krāsu prognozēm, tekstilmateriālu dizainu, tērpu dizainu. Ja gribam, lai izstrādājumu pērk, tad tam jāatbilst pasaules modes tendencēm. Katrā sezonā modē ir visas spektra krāsas, atšķiras tikai katras sezonas toņi. Sākas tas pie ķīmiķiem, kas rada attiecīgu krāsu pigmentu.
Vairāk vai mazāk šoruden tā ir pelēcīgā gamma. Ja dzeltenais, tad citrondzeltens, ja sarkanais, tad rozīgi violets. Nevis ķieģeļsarkans, nevis oranžsarkans. (Rāda pasaules modes tendenču žurnālu „Ziema 2009/2010”.) Pēc šīm tendencēm dzīvo ražotāji, bet valkātāji valkā to, kas viņiem ir. Patiesību sakot, modē ir viss. Ja cilvēks apzinās savu stilu, raksturu, auguma īpatnības, tad viņš pratīs no modes pareizi paņemt to, kas viņam piestāv.
"Mums trūkst cilvēku, kas māksliniekus ekonomiski noliktu īstajā vietā. Modes dizains pasaulē pats sevi neatpelna, tāpēc iesākumā ir vajadzīgi sponsori, investori. "
Rīgas Kinostudijā esat nostrādājusi gandrīz 30 gadus. Pastāstiet mazliet par to!
Patiesību sakot, visu mūžu esmu dzīvojusi un strādājusi kapitālismā. Man ir bijis radošs darbs, un, ja es būtu slikti strādājusi, mani neviens neņemtu filmā. Protams, varēju izmantot kārtējo atvaļinājumu, zināmu laiku atrasties dīkstāvē, lūgt bezalgas atvaļinājumu, bet, ja ilgstoši neņēma filmā, bija jāiet projām. Bet es nostrādāju kinostudijā 30 gadus. Varu teikt, mans darbs bija arī mans dzīvesveids. Tur visi centās savu darbu padarīt pēc iespējas labāk. Kinostudijā bija ļoti demokrātiskas savstarpējās attiecības. Tur nebija šefa, kam tuvojās padotie. Visi bija vienlīdz vērtīgi sarunās, sadzīvē – kā tāda ģimene, kur katrs zināja savus darba pienākumus.
Kuras filmas saucat par savām vizītkartēm?
„Emīla nedarbi”, „Ziemassvētku jampadracis”, „Dzīvīte”, „Mans draugs – nenopietns cilvēks”. Mans režisors bija Varis Brasla. Mēs satikāmies „Pavasara ceļazīmēs”, „Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku”, „Mērnieku laiki”, „Aija”... Maza, necila, sadzīviska, bet sižetiski un mākslinieciski labi izveidota filma „Teriona galva” un citas.
Tā kā es nāku no laukiem, tad man tuvākas ir sadzīviskās filmas par vienkāršiem cilvēkiem – tās es labāk izjūtu. Ievai Kundziņai, Večellai Varslavānei, man un citām māksliniecēm – katrai ir savs ampluā. Protams, sevi parādīt un izcelties var vēsturiskās filmās – kā man bija „Vilkatis Toms” vai tie paši „Emīla nedarbi”. Tur ir lieli un grezni tērpi, bet man ļoti patika, ka Mākslinieciskā padome atzina manus ikdienišķos, necilos tērpus filmā „Teriona galva”. No laika attāluma skatoties, arī pati nevaru tiem šodien kaut kur „piesieties”.
Kas pašlaik notiek ar Rīgas Kinostudijas materiāli tehnisko nodrošinājumu –tērpiem, rekvizītiem?
Tērpi joprojām atrodas kinostudijas noliktavā. Tiesa, tagad vairāk „saspiesti” nekā iepriekš. Un kinostudija pelna, tos iznomājot dažādiem pasākumiem, filmām, teātriem, uzvedumiem, arī privātiem klientiem.
