1. Katrs konkrētais gadījums, lai izvērtētu, vai ir pieļaujams fotografēt un filmēt citas personas, ir jāskata atsevišķi. Taču vairumā gadījumu ir jāņem vērā, ka atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. pantam fotografēt un filmēt citas personas ir atļauts tikai ar šo personu atļauju.

Savukārt bez šo personu atļaujas fotografēšana un filmēšana ir pieļaujama, ja minētās darbības ir nepieciešamas, pirmkārt, pārzinim (persona, kura fotografē vai filmē) likumā noteikto pienākumu veikšanai; otrkārt, personas datu apstrāde ir nepieciešama, lai aizsargātu datu subjekta vitāli svarīgas intereses, tajā skaitā dzīvību un veselību; treškārt, datu apstrāde ir nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, īstenotu pārziņa vai tās trešās personas likumiskās intereses, kurai personas dati ir atklāti.

Likuma 3. panta trešā daļa paredz, ka personas piekrišana nav nepieciešama, ja fotografēšana vai filmēšana tiek veikta personiskām vai mājas un ģimenes vajadzībām, turklāt personas dati netiek izpausti trešajām personām.
Vienlaikus jāatgādina, ka privātā nekustamajā īpašumā (telpās vai teritorijā) fotografēšanas un filmēšanas kārtību nosaka nekustamā īpašuma īpašnieks vai tā tiesiskais lietotājs, atļaujot vai aizliedzot fotografēt un filmēt.
Savukārt attiecībā uz nepilngadīgo personu (bērnu) datu apstrādi saskaņā ar Civillikuma 177. pantu ir nepieciešama vecāku piekrišana.

2. Fizisko personu datu aizsardzības likums attiecas tikai uz fizisko personu datu apstrādi, un tas nenosaka prasības attiecībā uz objektu fotografēšanu vai filmēšanu.
Likums arī nenodala atklātu vai slēptu filmēšanu, tāpēc šī likuma prasības ir vienādi piemērojamas gan atklātai, gan slēptai filmēšanai. Tādējādi, ja minētā personas datu apstrāde tiek veikta personiskām vai mājas un ģimenes vajadzībām, bet var rasties nepieciešamība šīs fotogrāfijas un videomateriālus vēlāk izmantot, piemēram, kā pierādījumus tiesvedībā, konkrētos personas datus būtu atļauts nodot tikai attiecīgām valsts iestādēm vai tiesai pārziņa likumā noteikto interešu aizsardzībai.

3. Fotografēt vai filmēt citas personas vai transportlīdzekļus, lai pierādītu sabiedriskās kārtības noteikumu, ceļu satiksmes noteikumu un citus pārkāpumus, ir atļauts tikai likumos noteiktajām personām, kas parasti ir valsts iestāžu darbinieki, kā arī personai, kura veic fotografēšanu vai filmēšanu tikai attiecībā uz savu likumā noteikto interešu aizsardzību.

4. Automašīnu videoreģistratorus drīkst izmantot tikai Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. pantā minētajos gadījumos, kā norādīts atbildē uz 1. jautājumu, kā arī atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma 3. panta trešajai daļai personiskām vai mājas un ģimenes vajadzībām, turklāt personas dati netiek izpausti trešajām personām.

 Tādējādi nofilmētās personas atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma normām nav tiesīgas prasīt, lai attiecīgās fotogrāfijas vai videomateriāli tiktu dzēsti, ja filmēšana ir veikta atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. panta vai 3. panta trešajai daļai.

5. Fotogrāfijas vai videoierakstus bez personas piekrišanas drīkst uzrādīt citām personām, kā arī publicēt interneta portālos tikai Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. pantā minētajos gadījumos, kā norādīts atbildē uz 1. jautājumu.

Savukārt, ja ir paredzēts publiskot fotogrāfijas, kurās ir personas, bet fotogrāfiju publiskošanas mērķis, piemēram, ir tikai fotogrāfijā redzamās vietas attēla publiskošana, personu sejas un atsevišķos gadījumos arī ķermeņa, kā arī transportlīdzekļa reģistrācijas numura zīmes un citu personu identificējoša informācija fotogrāfijās un videomateriālos ir jādzēš vai jāpadara neskaidra, jo personas datu apstrādei nav tiesiskā pamata.

Minētās prasības izriet no Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7., 10. un 11. panta. Fizisko personu datu aizsardzības likumu skat. šeit.