Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Galvenās spēļu laukumu apsekošanas rezultātā konstatētās problēmas ir neatbilstošs pārklājums vai nepietiekams pārklājuma līmenis; drošības zonu neievērošana; nodilušas vai salauztas virsmas; dažādi šķēršļi, aiz kuriem bērns var aizķerties un krītot savainoties.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Statistikas dati nav patīkami: Eiropas Savienībā 2008.–2010.gadā 7,9 miljoni bērnu vecumā līdz 14 gadiem ārstējās slimnīcās no gūtajām traumām. Savukārt 139 tūkstošiem bērnu bija nepieciešama neatliekamā palīdzība, kad traumas gūtas tieši spēļu laukumos.
Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktore Baiba Vītoliņa norāda: trīs gadu laikā (2008., 2010., 2011.gadā) centrs apsekoja pašvaldību valdījumā esošos publiskos spēļu laukumus, novērtējot to aprīkojumu un pārklājuma stāvokli. Izmantotas arī testēšanas zondes, pārbaudot ķermeņa vai ķermeņa daļu iesprūšanas iespējamību.
Secinājums - spēļu laukumi ir vietas, kur konstatēti nopietni apdraudējumi un ir nepieciešams risinājums.
Neatbilstības bērnu spēļu laukumos
B.Vītoliņa atzīst: nereti izskan viedokļi, ka par bērna drošību ir atbildīgi vienīgi vecāki, kam jāseko līdzi, lai, piemēram, divgadīgs bērns neuzturētos atrakcijā, kas neatbilst viņa vecumam. Tomēr spēļu laukumu apsaimniekotājiem jāatceras, ka viņi ir atbildīgi par sniegtā pakalpojuma drošumu, uzskatāmi norādot, kādai vecuma grupai šis pakalpojums ir domāts, un nodrošinot, ka paredzētajai mērķa grupai spēļu laukums patiešām ir drošs.
Savukārt vecāki ir atbildīgi par to, lai ievērotu lietošanas instrukcijas. Protams, ja tās spēļu laukumā ir izvietotas.
Galvenās spēļu laukumu apsekošanas rezultātā konstatētās problēmas ir:
Mediķi ceļ trauksmi
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu ķirurģijas nodaļas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Aigars Pētersons uzskata: bērnu traumatisma rādītāji ir satraucoši. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā akūtos gadījumos, tostarp ar traumatiskiem bojājumiem, diennaktī vēršas 130 bērni, un to skaits palielinās laikā, kad bērni ir aktīvi dabā - šūpojas, lec uz batuta, spēlējas laukumos.
Negatīvajai statistikai ir tendence krasi pieaut. 2010.gadā pēc neatliekamās palīdzības vērsās 16 263 bērni ar dažādām traumām, savukārt 2012.gadā tie jau bija 19 706 bērni. Latvijā nav izveidots bērnu traumu reģistrs, tāpēc precīzi noteikt, cik procentu traumu ir gūtas tieši spēļu laukumos, pagaidām nav iespējams.
"Spēļu laukumu apsaimniekotāji ir atbildīgi par sniegtā pakalpojuma drošumu."
Pēc mediķu prognozēm, šogad skaitļi būs vēl liekāki, un tas ir situācijā, kad dzimstības līmenis Latvijā ir praktiski nemainīgs. Jāņem vērā, ka bērnu skaits samazinās, arī ģimenēm izbraucot uz dzīvi ārzemēs.
Secinājums – bērnu Latvijā kļūst mazāk, taču traumatisma rādītāji pieaug.
A.Pētersons uzsver: ir svarīgi, vai zem aprīkojuma ir gumijots pamats vai asfalts un nav vienalga, vai bērns šūpojas šūpolēs ar metāla pamatni, kas fiksēta metāla caurulēs vai elastīgā piekares sistēmā ar plastmasas pamatni. Traumas mehānisms ir vienkāršs – bērns izkrīt no šūpolēm, uzreiz nespēj piecelties, šūpoles turpina kustību un metāla konstrukcija triecas bērnam pa pieri vai pakausi. Rodas dziļa brūce, nereti galvaskausa kauli tiek traumēti un šķembas iedzītas galvas smadzenēs. Bērnu operē, dzīvību glābj, viņš ilgstoši ārstējas, taču neviens ārsts nevar garantēt, ka bērns būs tāds pats, kāds bijis pirms traumas, jo nereti smagas traumas izraisa invaliditāti un samazina dzīves kvalitāti gan bērnam, gan ģimenei.
Tātad – standarta prasību noteikšana un to kontrole nepieciešama drošas rotaļu vides radīšanai un bērnu traumatisma risku novēršanai.
Vadlīnijas – solis pretī drošākai videi
PTAC izstrādātās "Vadlīnijas bērnu spēļu laukumu valdītājiem/apsaimniekotājiem par drošuma prasībām bērnu spēļu laukumiem publiskai lietošanai" (Vadlīnijas) ir paredzētas spēļu laukumu valdītājiem - pašvaldībām, apsaimniekotājiem, komersantiem, kas piedāvā publisku iekārtu lietošanu, kā arī iekārtu ražotājiem.
Vadlīnijas skaidro prasības, kas noteiktas Eiropas standartā EN 1176 "Spēļu laukumu aprīkojums un pārklājums", kas paredz krišanas augstumu, aizsargbarjeras, amortizējošu pārklājumu, atvērumu izmērus, drošības zonas, apkopes prasības; kā arī standartā EN 1177 "Triecienus slāpējošas spēļu laukumu virsmas. Kritiskā krišanas augstuma noteikšana".
Vadlīnijas ietver:
Drošuma prasībām atbilstošs spēļu laukums
Vadlīnijās noteikts, kādam jābūt spēļu laukuma aprīkojumam un norādēm par tā izmantošanu:
Spēļu laukumi jāuzstāda drošā vidē saskaņā ar būvniecības noteikumiem, pašvaldības saistošajiem noteikumiem un citiem normatīvajiem aktiem. Iekārtas jāuzstāda saskaņā ar ražotāja norādījumiem, ievērojot drošības zonu platumu, un pēc uzstādīšanas jāveic pārbaude.
Spēļu laukumā jāveic tehniskā pārbaude ne retāk, kā norādījis ražotājs. Tāpat jānodrošina regulāra vizuālā pārbaude – vai ir konstatējamas nolietošanās pazīmes vai acīmredzami apdraudējumi, piemēram, bojātas, salauztas detaļas, pudeļu lauskas un cits bīstams piesārņojums. Ik pēc viena, trim mēnešiem vai saskaņā ar ražotāja norādēm jāpārbauda ne vien aprīkojuma darbība, stabilitāte un nolietojums, bet arī aprīkojuma pamatu attālums, malu asums, jākonstatē iztrūkstošās detaļas un aprīkojuma tīrība.
Katru gadu jāveic galvenā pārbaude, nosakot drošuma līmeni, novērtējot laika apstākļu ietekmi, trūdēšanu, koroziju, aprīkojuma drošuma līmeņa izmaiņas. Šī pārbaude var ietvert arī detaļu izrakšanu vai demontāžu.
Ja kādas pārbaudes laikā konstatēti nopietni bojājumi, tie nekavējoties ir jānovērš.
Kas darāms situācijas uzlabošanai?
A.Pētersons uzskata: vispirms ir jādefinē, kas ir bērnu spēļu laukums, jo māju pagalmos ir ne mazums rotaļu vietas, kas, iespējams, sastāv vairs tikai no vientuļām šūpolēm, slīdkalniņa vai līdztekām. Tāpat būtu nepieciešams apsekot pašvaldības un iegūt datus par patieso stāvokli, bet to nevar izdarīt bez pašvaldību un privāto apsaimniekotāju ieinteresētības un iesaistīšanās.
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumos Ināra Dundure apliecina, ka LPS ir gatava iesaistīties situācijas uzlabošanā un Vadlīnijas ir pamats, lai turpinātu uzturēt prasības un sakārtot bērnu spēļu laukumus.
"Neviens ārsts nevar garantēt, ka bērns būs tāds pats, kāds bijis pirms traumas –nereti smagas traumas izraisa pat invaliditāti."
Ar PTAC izstrādātajām Vadlīnijām plānots iepazīstināt visas 119 pašvaldības, organizējot videokonferenci, savukārt spēļu laukumu primārai sakārtošanai I.Dundure iesaka veltīt nākamo Lielo talku. Lielāka uzmanība būtu jāpievērš arī sabiedrības attieksmes maiņai, nepieļaujot vandālismu bērnu laukumos.
Tātad – jābūt trīspusējai sadarbībai - pašvaldības, sabiedrība un bērnu vecāki.
A.Pētersons uzsver, ka noteikti jāveic spēļu laukumu audits, ietaises jāsertificē un noteiktā laika periodā jāinventarizē. Profesors saredz nepieciešamību pēc institūcijas, kas norādītu, vai spēļu laukums atbilst drošības prasībām, noteiktu, kas pilnveidojams, vai izlemtu, ka laukums ir nojaucams.
Arī I.Dundure piekrīt, ka laukumiem būtu nepieciešama sertifikācija vai kāds cits "formāts", kas apstiprinātu apsekošanas rezultātu.
B.Vītoliņa gan uzskata, ka spēļu laukumus sertificēt būtu diezgan grūti, ja tie nav pat definēti, un domā, ka daudz ko var sakārtot arī ar Vadlīniju palīdzību.
Vai nepieciešams stingrāks regulējums?
Pašlaik Preču un pakalpojumu drošuma likums ir vienīgais normatīvais akts, kas Latvijā regulē šo jumu, taču regulējums ir vispārīgs. Uz Eiropas standartu bāzes PTAC radītajām Vadlīnijām ir rekomendējošs raksturs un tajās iekļautās prasības nav obligātas. Galvenais, lai spēļu laukums bērniem ir drošs.
B.Vītoliņa uzskata, ka Latvijā ir pietiekama normatīvā bāze. Papildu regulējums spēļu lauku atbilstībai noteiktiem standartiem un atbildības noteikšana par drošības standartu neievērošanu, nav nepieciešama.
"Preču un pakalpojumu drošuma likums ir vienīgais normatīvais akts, kas Latvijā regulē šo jomu, taču regulējums ir vispārīgs."
Savukārt dakteris A.Pētersons atgādina, ka tur, kur noteikumi ir nostiprināti likumdošanas bāzē, traumu smagums un biežums ir mazāks, nekā tad, ja pieļauj izvēles iespēju. Ja Eiropas Savienība paredz šos drošības standartus, bet Latvijā to ievērošana ir brīva izvēle, tad pozitīvs rezultāts būs grūti sasniedzams.
Profesors uzskata, ka labi iesāktais PTAC darbs ir jāturpina un, izmantojot pētījuma rezultātus un izstrādātās Vadlīnijas, jāvēršas ar iniciatīvu pie likumdevējiem, lai iekļautu šīs prasības normatīvajā aktā.
I.Dundure pauž pārliecību, ka daudzus jautājumus var atrisināt, dalot atbildību starp pašvaldībām, apsaimniekotājiem un bērnu vecākiem un neliekot akcentu uz soda sankcijām. Taču, ja prasību līmenis Precu un pakalpojumu drošuma likumā nav pietiekams, tad nav izslēgta iespēja izstrādāt papildu normatīvos dokumentus.
