Visas nīgro internetrakstītāju un pikto internetkomentētāju nelaimes un visi dzīves apbižoto lāsti ceļas no dzīvošanas tīklā. Jo tīkls nekad nespēs dot to, ko dod dzīve. Sociālie tīkli tīklā ir tikai tīkli, kas rada ilūziju par saišu, draugu, paziņu esamību, bet nedod neko vairāk par surogātdzīvi un surogātdzīves vilkšanu, lasot tīklā ziņas un ziņu atstāstus, komentārus par ziņām, viedokļus, secinājumus, kopsavilkumus un atgremojumus, falsifikācijas un mistifikācijas - tekstus par tekstiem un tekstu tekstus par tekstu tekstiem.
Šis ir informācijas laikmets, bet informācija dara kurlu un aklu. Informācija nogurdina, jo nav viegli nepārtraukti dzīvot istabā ar vaļēju logu - datora monitoru un televizora ekrānu, kurā nepārtraukti mirgo svešas dzīves. Mirgo, mirgo, bet savas vairs nav.
Tādā kā uzgaidāmajā telpā, kur garlaicības māktie īsina savu laiku, līdz pienāks viņu kārta ieiet pa noslēpumainajām durvīm, no kurienes nav atgriezies neviens.
Man patīk datora izslēgšanas pogas nosaukums - aizveries. Jeb "shut down". Aizveries - tādā ziņā, ka beidz muldēt.
Vēl labāk man patīk rudens. Saki ko gribi, rudeņos gaisā ir kaut kas skaists. Ātri gaistošas laimes sajūta - kā koši dzeltenas lapas saulē, kas izdzisīs, līdzko saule aizies aiz kokiem. Šodien ir un mirdz tik dzīvelīgi košas, ka nemūžam nenoticēsi neredzējis, bet rīt varbūt vairs nebūs - ne saules lapās, ne lapu koka zaros.
Reizē miers un trauksme - aizlidot, aizlidot, aiziet, laisties. Reizē ieritināties migā, savākt zem jumta saknes, puķes un lapas, reizē ieskrieties un skriet pāri kalnam - ja nu otrā pusē ir sazin kas.
Ir jau arī - debesis vēl joprojām dziļas un zilas, tikai vietām balta dūmaka. Aizvelkas ciet pirms ilgas un mierīgas gulēšanas, pirms rudens vētrām, pirms sniega un sala.
Bet tad jau dzērves. Svētdien redzēju pirmo kāsi. Laidās, izstiepušas tievos kaklus. Prom, prom un prom. Te nav nekādas palikšanas. Te nav nekādas dzīves.
Bet zvirbuļi pie kūts ņēmās ap vistu traukiem. Kas tad šiem. Kaņepes vēl neizkultas, uz lauka vietām vēl nesadīgušas labības vārpas.
Neies mantu laist zūdībā. Kamēr labi, tikmēr labi tepat.
Braucām divatā ar draudzeni pa mazajiem ceļiem dzērvenēs. Pa grants ceļiem, kas iet te šur, te tur - te pa kreisi, te labi, te kalnā, te lejā. Likās, ka tā būs pareizāk. Rudenī vandīties pa bezceļiem.
Patiesībā pa mazajiem ceļiem braucām tāpēc, lai izvairītos no trakās Siguldas rudens vērotāju gūzmas.
Vienmēr ir jāiet tur, kur neiet citi, jo ļaunākajā gadījumā būs jāatgriežas, bet labākajā - dabūsi to, kā citiem nav. Ja citi iet pa durvīm, kas jau stāv atvērušās, varbūt blakus ir durvis, kas atvērsies tavā priekšā.
Siguldas braucēji rindām vien gāzās ārā no Rīgas. It kā citur Latvijā nebūtu rudens!
Bet rudens tāds, ka nenoskatīties. Apstāties, skatīties, saost. Vairs ne sēņu, bet krītošo lapu laiks.
Latvija ir sasodīti skaista, bet pamesta zeme. Kur kurā māja, meži, meži, meži. Bijušo māju vietās - koši kļavu puduri. Bijušo fermu vietās - pelēki betona vraki ar tādām kā dinozaura ribām.
Vietām kāda sakopta vieta - kāds dzīvo. Bērnu rotaļlietas, suns pie ķēdes, žāvējas veļa. Vietām tukšas logu acis un aprepējuši ceriņu krūmi. Vietām glīti safrizēti mauriņi un žogi. Dzīvot laukos un meža vidū var atļauties tikai ļoti bagāti cilvēki.
Braucām pa līkumainu ceļu, kura krustojumā nebija pat galamērķa norādes - tikai nākošā ceļa numurs. Tā ceļa, ar ko savienosies šis ceļš. Nevienas mājas, neviena tīruma. Tikai meži, brikšņi, aizaugušas pļavas. Vietām uz ceļa ūdens bedres. Vietām ceļmalā zied kaut kādas baltas un dzeltenas puķes. Kā nav kauna - ziedēt tik vēlu. Kā nav bail?
Pēkšņi pļava un pļavas malā mašīnas. Ne viena, ne divas un ne piecas. Daudz, daudz mašīnu. Domājām - kapusvētki? Radi sabraukuši apciemot dzimtas kapus? Bet kāpēc tik vēlu rudenī. Pilnīgā nekurienes vidū!
Ha! Krūmos vīrs ar bisi! Viens vīrs, otrs vīrs!
Un visi skatās. Bises spīd metāliski melnas un smagas, pamatīgi ieroči. Stāv meža malā un skatās pāri ceļam. Trešs vīrs. Ceturts vīrs. Piekts! Sests! Septītais! Vēl viens! Vēl!
Situācija gana komiska - mēs divatā braucam pa kaut kādu pilnīgi pamestu vietu nekurienes vidū, apkārt ne dzīvas dvēseles, bet ceļa malā ik pēc padsmit metriem stāv vecis ar šauteni.
Ceļš meta līkumu, tāpēc katrs jauns no pagrieziena iznirstošs stāvs ar ieroci izsauca atkal jaunu smiešanos. Nu kā tā var būt!
Un galvenais, ka visiem šautenes gatavībā - paceltas šaušanai. Tūlīt, tūlīt sprūdīs vaļā!
Visi blenž pāri ceļam, liekas - mūs nemaz neredz. It kā nebūtu ne mūsu koši sarkanā auto, kas, lēni žūžodams pa smiltīm, līgo garām un līkumo starp ūdens peļķēm, ne mūsu no smiešanās pārviebto seju aiz loga.
Cits vecis ietūcījies biezā jakā, citam plāna jaķele ar kniedēm. Vienam kepka, citam hūte, vēl cits viss vienā raibā kamuflāžā. Kādam gumijnieki, citam adīta mice. Stāv turpat ceļa malā, šautenes izslējuši, un skatās tālumā.
Uzmet mums kaulainu aci un skatās atkal prom.
Iedomājies, mēs apstājamies un pajautājam viņiem: "Ko jūs te gaidāt?"
Un viņi pajautā: "Bet uz kurieni tad jūs te braucat?"
Mēs: "Uz Viļāniem!"
Pilnīgā nekurienē kaut kur Zaubes pagastā. Uz ceļa, kas cauri mežam un lietus pielijušām peļķēm ved no viena puspamesta ciema uz nākošo.
Dzērveņu bija daudz, necerēti daudz. Stigas malā kā nobērts. It kā kāds būtu gājis ar spaini un kaisījis. Ej iekšā purvā un minies pa koši sarkanām ogām. Bet dziļāk šīs guļ uz sūnu spilveniem kā košas krelles. Lasi tik, grāb saujām. Kur neviena vēl nav bijis, sūnās spīd sarkanas ogas. Citas gaišākas un garenākas, citas apaļas un tumši sarkanas. Citas kā sīkas pērlītes, citas kā tumīgas ķiršogas gandrīz īkšķa gala resnumā.
Tik daudz ogu nebiju salasījusi nekad. Pat bez īpašas piepūles.
Vakarā nogurusi iegāju istabā, saklāju gultu pie lielā stundinieka, kas ik pēc pusstundas saka BAM, ik pēc stundas BAM, BAM, BAM - cik nu tajā brīdī ir laiks. Pusnaktī divpadsmit BAM no vietas.
Ieraudzīju, ka TV rāda Kustaricas filmu "Melns kaķis, balts kaķis". Tā arī miegojos, skatoties trādirīdī un rampairīdī, kas redzēts jau sazin cik reižu, bet vienalga nevar vien beigt sajūsmināt. Telefona staba apliešana ar ūdeni, lai labāki sakari, mīlas pāri un trijstūri, četrstūri, piecstūri, veļas mašīnas iegāšanās upē, bleķa zobi, sagrabējušie auto un limuzīns, orķestris kokā un balto zosu pulki, kas ir visur un visiem maisās pa kājām.
Kaut kas dzīvelīgs un skumjš reizē - dzīve visā savā raibumā un absurdumā, ar visām savām nejauši sakritušajām detaļām, kas nebeidz sajūsmināt un atkal un atkal pārsteidz.
Filmu pārtrauca reklāma. Keno loterijas izloze.
Kurš tādu Keno vispār spēlē? Un kurš velns sēž pie televizora un gaida, kad 23:30 monotona diktores balss nosauks veiksmīgo ciparu kombināciju?
Pamodos, lai izslēgtu filmu, un domāju - viss taču ir atkarīgs no attieksmes pret dzīvi. Pasmieties par notiekošo vai raudāt un gaidīt to, kas nepienāks.
Jo labi taču nebūs nekad, bet vienmēr ir iespēja sajusties labi.
Šis ir informācijas laikmets, bet informācija dara kurlu un aklu. Informācija nogurdina, jo nav viegli nepārtraukti dzīvot istabā ar vaļēju logu - datora monitoru un televizora ekrānu, kurā nepārtraukti mirgo svešas dzīves. Mirgo, mirgo, bet savas vairs nav.
Tādā kā uzgaidāmajā telpā, kur garlaicības māktie īsina savu laiku, līdz pienāks viņu kārta ieiet pa noslēpumainajām durvīm, no kurienes nav atgriezies neviens.
Man patīk datora izslēgšanas pogas nosaukums - aizveries. Jeb "shut down". Aizveries - tādā ziņā, ka beidz muldēt.
Vēl labāk man patīk rudens. Saki ko gribi, rudeņos gaisā ir kaut kas skaists. Ātri gaistošas laimes sajūta - kā koši dzeltenas lapas saulē, kas izdzisīs, līdzko saule aizies aiz kokiem. Šodien ir un mirdz tik dzīvelīgi košas, ka nemūžam nenoticēsi neredzējis, bet rīt varbūt vairs nebūs - ne saules lapās, ne lapu koka zaros.
Reizē miers un trauksme - aizlidot, aizlidot, aiziet, laisties. Reizē ieritināties migā, savākt zem jumta saknes, puķes un lapas, reizē ieskrieties un skriet pāri kalnam - ja nu otrā pusē ir sazin kas.
Ir jau arī - debesis vēl joprojām dziļas un zilas, tikai vietām balta dūmaka. Aizvelkas ciet pirms ilgas un mierīgas gulēšanas, pirms rudens vētrām, pirms sniega un sala.
Bet tad jau dzērves. Svētdien redzēju pirmo kāsi. Laidās, izstiepušas tievos kaklus. Prom, prom un prom. Te nav nekādas palikšanas. Te nav nekādas dzīves.
Bet zvirbuļi pie kūts ņēmās ap vistu traukiem. Kas tad šiem. Kaņepes vēl neizkultas, uz lauka vietām vēl nesadīgušas labības vārpas.
Neies mantu laist zūdībā. Kamēr labi, tikmēr labi tepat.
Braucām divatā ar draudzeni pa mazajiem ceļiem dzērvenēs. Pa grants ceļiem, kas iet te šur, te tur - te pa kreisi, te labi, te kalnā, te lejā. Likās, ka tā būs pareizāk. Rudenī vandīties pa bezceļiem.
Patiesībā pa mazajiem ceļiem braucām tāpēc, lai izvairītos no trakās Siguldas rudens vērotāju gūzmas.
Vienmēr ir jāiet tur, kur neiet citi, jo ļaunākajā gadījumā būs jāatgriežas, bet labākajā - dabūsi to, kā citiem nav. Ja citi iet pa durvīm, kas jau stāv atvērušās, varbūt blakus ir durvis, kas atvērsies tavā priekšā.
Siguldas braucēji rindām vien gāzās ārā no Rīgas. It kā citur Latvijā nebūtu rudens!
Bet rudens tāds, ka nenoskatīties. Apstāties, skatīties, saost. Vairs ne sēņu, bet krītošo lapu laiks.
Latvija ir sasodīti skaista, bet pamesta zeme. Kur kurā māja, meži, meži, meži. Bijušo māju vietās - koši kļavu puduri. Bijušo fermu vietās - pelēki betona vraki ar tādām kā dinozaura ribām.
Vietām kāda sakopta vieta - kāds dzīvo. Bērnu rotaļlietas, suns pie ķēdes, žāvējas veļa. Vietām tukšas logu acis un aprepējuši ceriņu krūmi. Vietām glīti safrizēti mauriņi un žogi. Dzīvot laukos un meža vidū var atļauties tikai ļoti bagāti cilvēki.
Braucām pa līkumainu ceļu, kura krustojumā nebija pat galamērķa norādes - tikai nākošā ceļa numurs. Tā ceļa, ar ko savienosies šis ceļš. Nevienas mājas, neviena tīruma. Tikai meži, brikšņi, aizaugušas pļavas. Vietām uz ceļa ūdens bedres. Vietām ceļmalā zied kaut kādas baltas un dzeltenas puķes. Kā nav kauna - ziedēt tik vēlu. Kā nav bail?
Pēkšņi pļava un pļavas malā mašīnas. Ne viena, ne divas un ne piecas. Daudz, daudz mašīnu. Domājām - kapusvētki? Radi sabraukuši apciemot dzimtas kapus? Bet kāpēc tik vēlu rudenī. Pilnīgā nekurienes vidū!
Ha! Krūmos vīrs ar bisi! Viens vīrs, otrs vīrs!
Un visi skatās. Bises spīd metāliski melnas un smagas, pamatīgi ieroči. Stāv meža malā un skatās pāri ceļam. Trešs vīrs. Ceturts vīrs. Piekts! Sests! Septītais! Vēl viens! Vēl!
Situācija gana komiska - mēs divatā braucam pa kaut kādu pilnīgi pamestu vietu nekurienes vidū, apkārt ne dzīvas dvēseles, bet ceļa malā ik pēc padsmit metriem stāv vecis ar šauteni.
Ceļš meta līkumu, tāpēc katrs jauns no pagrieziena iznirstošs stāvs ar ieroci izsauca atkal jaunu smiešanos. Nu kā tā var būt!
Un galvenais, ka visiem šautenes gatavībā - paceltas šaušanai. Tūlīt, tūlīt sprūdīs vaļā!
Visi blenž pāri ceļam, liekas - mūs nemaz neredz. It kā nebūtu ne mūsu koši sarkanā auto, kas, lēni žūžodams pa smiltīm, līgo garām un līkumo starp ūdens peļķēm, ne mūsu no smiešanās pārviebto seju aiz loga.
Cits vecis ietūcījies biezā jakā, citam plāna jaķele ar kniedēm. Vienam kepka, citam hūte, vēl cits viss vienā raibā kamuflāžā. Kādam gumijnieki, citam adīta mice. Stāv turpat ceļa malā, šautenes izslējuši, un skatās tālumā.
Uzmet mums kaulainu aci un skatās atkal prom.
Iedomājies, mēs apstājamies un pajautājam viņiem: "Ko jūs te gaidāt?"
Un viņi pajautā: "Bet uz kurieni tad jūs te braucat?"
Mēs: "Uz Viļāniem!"
Pilnīgā nekurienē kaut kur Zaubes pagastā. Uz ceļa, kas cauri mežam un lietus pielijušām peļķēm ved no viena puspamesta ciema uz nākošo.
Dzērveņu bija daudz, necerēti daudz. Stigas malā kā nobērts. It kā kāds būtu gājis ar spaini un kaisījis. Ej iekšā purvā un minies pa koši sarkanām ogām. Bet dziļāk šīs guļ uz sūnu spilveniem kā košas krelles. Lasi tik, grāb saujām. Kur neviena vēl nav bijis, sūnās spīd sarkanas ogas. Citas gaišākas un garenākas, citas apaļas un tumši sarkanas. Citas kā sīkas pērlītes, citas kā tumīgas ķiršogas gandrīz īkšķa gala resnumā.
Tik daudz ogu nebiju salasījusi nekad. Pat bez īpašas piepūles.
Vakarā nogurusi iegāju istabā, saklāju gultu pie lielā stundinieka, kas ik pēc pusstundas saka BAM, ik pēc stundas BAM, BAM, BAM - cik nu tajā brīdī ir laiks. Pusnaktī divpadsmit BAM no vietas.
Ieraudzīju, ka TV rāda Kustaricas filmu "Melns kaķis, balts kaķis". Tā arī miegojos, skatoties trādirīdī un rampairīdī, kas redzēts jau sazin cik reižu, bet vienalga nevar vien beigt sajūsmināt. Telefona staba apliešana ar ūdeni, lai labāki sakari, mīlas pāri un trijstūri, četrstūri, piecstūri, veļas mašīnas iegāšanās upē, bleķa zobi, sagrabējušie auto un limuzīns, orķestris kokā un balto zosu pulki, kas ir visur un visiem maisās pa kājām.
Kaut kas dzīvelīgs un skumjš reizē - dzīve visā savā raibumā un absurdumā, ar visām savām nejauši sakritušajām detaļām, kas nebeidz sajūsmināt un atkal un atkal pārsteidz.
Filmu pārtrauca reklāma. Keno loterijas izloze.
Kurš tādu Keno vispār spēlē? Un kurš velns sēž pie televizora un gaida, kad 23:30 monotona diktores balss nosauks veiksmīgo ciparu kombināciju?
Pamodos, lai izslēgtu filmu, un domāju - viss taču ir atkarīgs no attieksmes pret dzīvi. Pasmieties par notiekošo vai raudāt un gaidīt to, kas nepienāks.
Jo labi taču nebūs nekad, bet vienmēr ir iespēja sajusties labi.
