Nu kā gan nemulst, ja ekonomikas teorijas saka: valsts ilgtspējīga attīstība nav iespējama bez ražošanas izaugsmes, nemitīgi eksportam nomācoši pārsniedzot importu, bet Latvijas valdība gadiem ilgi rīkojās tā, it kā šis princips būtu tieši pretējs? Kā lai nemulst, ja jau kopš 2004.gada starptautiskas finanšu institūcijas, aģentūras un pat citu valstu valdību pārstāvji brīdināja, ka Latvijas ekonomikā ir lielas problēmas, bet Latvijas valdība turpināja izturēties tā, it kā tie būtu nevis brīdinājumi, bet uzslavas? Kā lai nemulst, ja vēl oktobrī Latvijas valdības pārstāvji saka, ka ASV finanšu krīze mūsu valsti faktiski neietekmēs, bet jau pēc mēneša Latvija izrādās esam uz bankrota sliekšņa? Kā lai nemulst, ja šādā situācijā finanšu ministrs dodas atvaļinājumā? Tas viss normālam cilvēkam ar tradicionāli orientētu loģiku nav saprotams, jo viņš domā, ka valdība ir institūcija, kas radīta, lai strādātu valsts interesēs.
Taču pašlaik, decembra vidū, tradicionālā loģika un realitāte ir nonākusi tik iespaidīgās pretrunās, ka ziņu raidījumu ieslēgšana sāk kļūt bīstama normāla cilvēka psihiskajai veselībai. Proti, neviens cits kā Latvijas valdība uz nodokļu maksātāju rēķina grasās aizņemties milzu summas, par kuru nepieciešamību, apmēru un precīzu izlietojumu joprojām neko nestāsta vai runā pusvārdos. Iespējams, valdībai pat nav skaidra plāna, ko darīt.
Vai varat iedomāties, piemēram, grāvī iestūrējušu iereibušu autobusa vadītāju, kuram tā vietā, lai atņemtu tiesības un iesēdinātu administratīvajā arestā, iedotu jaunu autobusu un ļautu turpināt ceļu ar panikā brēcošiem pasažieriem? Nu, patiesību sakot, Latvijas iedzīvotāji, iespējams, to var ne tikai iedomāties vien. Taču nu mums ir vēl viens fundamentāls mulsinošs jautājums: vai un cik lielā mērā naudas devēji ir gatavi kontrolēt tās izlietojuma lietderību? Diemžēl arī uz to skaidru atbilžu pagaidām nav.
Un visbeidzot - kāds mulsinošs, bet loģiski atbildams klasisks jautājums par problēmu, tās cēloņiem, sekām un cīņu arī valdībai. Vai situācija, kad Latvijai naudu ir gatava aizdot pat Igaunija, drīzāk neliek apsvērt iespēju no šīs kaimiņvalsts aizņemties arī tās valdību?
Taču pašlaik, decembra vidū, tradicionālā loģika un realitāte ir nonākusi tik iespaidīgās pretrunās, ka ziņu raidījumu ieslēgšana sāk kļūt bīstama normāla cilvēka psihiskajai veselībai. Proti, neviens cits kā Latvijas valdība uz nodokļu maksātāju rēķina grasās aizņemties milzu summas, par kuru nepieciešamību, apmēru un precīzu izlietojumu joprojām neko nestāsta vai runā pusvārdos. Iespējams, valdībai pat nav skaidra plāna, ko darīt.
Vai varat iedomāties, piemēram, grāvī iestūrējušu iereibušu autobusa vadītāju, kuram tā vietā, lai atņemtu tiesības un iesēdinātu administratīvajā arestā, iedotu jaunu autobusu un ļautu turpināt ceļu ar panikā brēcošiem pasažieriem? Nu, patiesību sakot, Latvijas iedzīvotāji, iespējams, to var ne tikai iedomāties vien. Taču nu mums ir vēl viens fundamentāls mulsinošs jautājums: vai un cik lielā mērā naudas devēji ir gatavi kontrolēt tās izlietojuma lietderību? Diemžēl arī uz to skaidru atbilžu pagaidām nav.
Un visbeidzot - kāds mulsinošs, bet loģiski atbildams klasisks jautājums par problēmu, tās cēloņiem, sekām un cīņu arī valdībai. Vai situācija, kad Latvijai naudu ir gatava aizdot pat Igaunija, drīzāk neliek apsvērt iespēju no šīs kaimiņvalsts aizņemties arī tās valdību?
