Jūsu piemērs ir iedvesmojošs atgriešanās stāsts, tomēr vispirms pastāstiet – kāpēc pārcēlāties uz dzīvi Lielbritānijā?
Aija Pušīlova: Aizbraukšana bija samērā vienkārša, jo studēju Rīgā, “Biznesa augstskolā Turība” tūrisma un viesnīcu vadību. Radās prakses iespējas gan Grieķijā, gan Šveicē. Pēdējā, 2003. gadā, izdomāju, ka rakstīšu diplomdarbu par dažādu tautu kultūras atšķirībām gan ēdienā, gan vispārīgi un ka ir jāaizbrauc līdz Londonai.
Aizbraucāt līdz Londonai…
Būtībā aizbraucām abi, jo tajā laikā jau bijām kopā. Aizbraucām ar domu, ka pastrādāsim pāris mēnešus un brauksim mājās. Izgāju pēdējo praksi augstskolā, nostrādājām četrus mēnešus un atbraucām atpakaļ ar domu, ka Lielbritānijā, Gērnsijā, vairs neatgriezīsimies, sāksim dzīvi Latvijā. Bet, pabeidzot augstskolu, viesnīcas īpašnieki mūs uzrunāja, lai atbraucam nostrādāt sezonu – deviņus mēnešus. Palūdzām atsūtīt līgumu, lai to varam parakstīt te, Latvijā.
Mums ģimenes vēl nebija, nodomājām – aizbrauksim kaut ko nopelnīt, lai varētu pēc tam sākt dzīvi Latvijā. Es aizbraucu kā restorāna vadītāja, arī Oskars strādāja savā specialitātē – galdniecībā. Nepagāja pat deviņi mēneši, kad sākās citi darba piedāvājumi. Soli pa solim – un kļuvu par viesnīcas vadītāju. Tad atgriešanās kļuva sarežģītāka, abi strādājām savā profesijā, darbs patika. Viss tā sakārtojās, ka apstākļi vedināja Gērnsijā uzturēties ilgāku laiku. Bet nebija domas, ka paliksim tur tik ilgi, ar tādu mērķi nebraucām. Plāni radās, tikai tur esot, – gribējās kaut ko sev, kādu biznesu varētu sākt, atgriežoties Latvijā utt.
Cik gadus sabijāt?
Piecpadsmit. Bet saikne ar mājām bija visu laiku – divas trīs reizes gadā bijām Latvijā, mēģinājām tikt uz visiem svētkiem – Līgo, Ziemassvētkiem, Dziesmu un deju svētkiem – un uzturēt saikni ar mājām. Jo doma jau bija, ka kaut kad brauksim mājās, bet pieņemt šo lēmumu – braukt mājās – palika arvien grūtāk. Jo pierod pie vides.
Tur svinējām visus svētkus, ar bērniem runājām latviski, kaut gan viņi ar mums runāja tikai angliski. Viņi arī mājās nerunāja latviski.
Oskars Oficiers: Televīzijā viss angliski, bērnudārzs – angliski, visapkārt skan angļu valoda. Tā jau ir vieglāk, jo angliski daudzi vārdi ir izrunājami vieglāk nekā latviski. Bet tagad ir jau pagājis laiks, un vecākais puika, sešgadnieks Roberts, pateica, ka tagad līdz septiņiem gadiem vispār nerunās angliski. Tagad viņš runā tikai latviski. Meitai Luīzei ir trīs gadiņi.
No kurienes paši esat?
Aija: Abi esam no Kuldīgas. Un atgriešanās brīdis pienāca tad, kad bērni bija izauguši līdz tādam vecumam, ka bija jāpieņem lēmums par skolu. Bija jāizlemj, ko darām: vai braucam mājās un sākam jaunu dzīvi Latvijā? Izlēmām, ka ir jābrauc mājās. Lielāka pārliecība par to bija vīram. Es biju vairāk darbā, jo tas man bija ļoti svarīgi, bija stipra komanda, cilvēki, ar kuriem kopā tos gadus turējāmies. Kad bija jāiziet pa durvīm, bija grūti.
Vīrs uz Latviju atbrauca ātrāk, lai sakārtotu vidi, kur atgriezties, lai ir bērniem sava vieta. Es pievienojos pēc tam.
Cik sen esat Latvijā?
Oskars: Nepilnus divarpus gadus.
Kā nonācāt līdz savam biznesam?
Aija: Nekad jau nevarēja saprast, kad būs tas brīdis, kad brauksim uz Latviju. It kā krājām, plānojām. Kur mēs investēsim – Latvijā vai Lielbritānijā? Bet ar tādu domu strādājām, ka varam iekrāt. Izlēmām atgriezties Kuldīgā.
Cilvēkus gan vairs te nepazinām, daudz kas ir mainījies, bet tūrisma jomā – uz labo pusi. Kuldīga ir mazpilsēta, mazāks darba piedāvājumu klāsts. Līdz ar to nācās domāt, ko šeit darīsim. Redzējām pārdošanā šo īpašumu. Pieredze viesmīlības jomā man ir jau vairāk nekā 20 gadus. Līdz ar to likās, ka šī būtu laba iespēja. Protams, veicām izpēti – kur kas notiek, kādas ir cenas, kāds ir piedāvājums. Kuldīgas centrā piedāvājums ar atsevišķu telpu banketam ir minimāls, ir lielās zāles, bet grupiņas paliek arvien mazākas – ģimenes balles jau vairs nav 40–60 cilvēkiem, bet apmēram 30. Mums arī šeit gribējās ģimenes sajūtu, nevēlējāmies lielus pasākumus. Pati ēka jau, manuprāt, ir ģimeniska.
Teicāt, ka te agrāk arī bija viesu māja. Te, šķiet, ir ko darīt gan galdniekam, gan tūrisma un viesnīcu speciālistei.
Jā, pati vēl studēju interjeru, viss iekārtojums ir manā ziņā. Oskars ir izpildītājs. Mums izdodas ļoti labi saprasties, ko un kā gribam, papildinām viens otru. Mums ļoti patīk tas, ko darām.
Vai vēl kādam dodat darbu? Piemēram, kas gatavo ēst?
Oskars: Vairāk gan paši cenšamies tikt galā.
Aija: Saimnieces nepiedāvājam. Apmeklētāji, ja vēlas, var nākt ar saviem groziņiem. Mums ārā ir zupas katls, var vārīt zupu. Ir nabagu pankūku plīts, ir grils.
Oskars: Ja viss veiksmīgi attīstīties, varbūt nākotnē piedāvāsim darbu arī saimniecei. Redzēsim.
Aija: “Raxtiem” jau ir tikai pats sākums, sezonu sākām augustā.
Oskars: Sākām īsi pirms sezonas beigām, pēdējās divas nedēļas. Varēja just kustību pilsētā.
Aija: Pēc tam viss pieklusa. Cilvēki laikam vairāk koncentrējās uz to, ka bērni jālaiž skolā. Bet vasarā Kuldīgā bija liela burzma.
Šķiet, Kuldīgas pašvaldība daudz ko dara, lai veicinātu tūrisma industriju pilsētā.
Jā, ļoti. Kuldīgas pašvaldība ir ļoti daudz sasniegusi. Kā kādreiz bija un kā ir tagad – izaugsme ir ļoti liela tūrisma jomā. Arī privātajā jomā Kuldīgā ir ļoti daudz aktīvu un radošu cilvēku.
Spert soli, lai atbrauktu atpakaļ, nav viegli, adaptācija man bija garš process. Startējot Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai pasākumā “Atbalsts LEADER vietējai attīstībai”, viss bija jādara ātri, vairs nevarēja apstāties. Arī tas, ka iestājāmies Kuldīgas biznesa inkubatorā. To iesaku ikvienam, tur ir lieliska vadītāja, ar iedvesmu.
Vērsos inkubatorā, jo īsti nezināju, ar ko sākt, ko darīt, nepārzināju Latvijas likumdošanu. Inkubators nodrošināja ar kursiem, ar atbalstu, nācās ļoti daudz ko mācīties. Ar to arī sākās mūsu uzņēmuma dibināšana, viss process aizgāja ļoti raiti un strauji. Dienas izvērtās 24 stundu garumā plānojot, organizējot.
Tagad taču ikdienas ritms vairs nav tik straujš?
Oskars: Tagad saņēmām grantu uzņēmējdarbības atbalstam reemigrācijas pilotprojekta ietvaros. Ir datums, kad visam ir jābūt gatavam. Tagad te ir iespēja izmitināt sešus cilvēkus. Turpinām iekārtot naktsmītnes, jo daudzi pēc banketiem izsaka vēlmi palikt arī pa nakti.
Citi reemigranti ir teikuši, ka grantu saņemšana ir ļoti birokrātiska.
Neviens par velti neko nedod, ir jāiegulda liels darbs, lai pie kaut kā tiktu. Lai sevi pierādītu. Katram projektam ir papīru, iepirkumu kārtošana – ir jāiziet cauri lielai ķēdei.
Aija: Mēs par velti neko negaidām. Mums kaut kādā veidā ir jāpierāda, ka esam tie, kam piešķirt šādu atbalstu. Tas nelikās ne sarežģīti, ne birokrātiski. Svarīgi ir komunicēt, vaicāt. Ar šādu pieeju ejam uz priekšu.
Ar kādām finansēm jārēķinās, lai sāktu viesmīlības biznesu?
To ir ļoti grūti pateikt, jo ieguldām daudz sava laika un darba. Braucām pa vecām mājām, meklējām interjera priekšmetus. Ir reizes, kad ir jāpiesaista kāds meistars.
Pasākumā “Atbalsts LEADER vietējai attīstībai” kopā ar savu līdzfinansējumu ieguldījām 17 500 eiro, bet uzņēmējdarbības grants ir 9000 eiro, plus vēl 50% mūsu līdzfinansējuma.
Oskars: Ēka, kuru atjaunojam, ir veca – celta 1868. gadā. Tikai pēc tam, kad ķeries klāt, uzzini, cik tas kopā maksā.
Kuldīgā un tās apkārtnē ir daudzas viesu mājas. Cik sīva veidojas konkurence?
Aija: Ļoti skatījāmies uz atrašanās vietu – lai tā būtu centrā un cilvēki varētu atnākt no un aiziet uz mājām, uz Ventas rumbu aiziet kājām. Mums ir arī velonoma, ir krēsliņi, piekabītes bērniem. Gribam, lai interese par mums ir vairāk ģimenēm.
Vēl viens faktors bija, ka ļoti daudzās brīvdienu mājās nav centrālapkures. Ir kamīns, bet pārējās telpas netiek apsildītas. Tas bija viens no galvenajiem noteikumiem – lai ir apkure un ziemā var uzņemt apmeklētājus.
Parasti uzņēmējdarbībā prasa biznesa plānu. Kāds tas ir jums?
Mūsu biznesa plāns ir sagaidīt pavasari un īsti saprast, kas vispār notiks.
Oskars: Redzēs, ko piedāvās nākamā sezona.
Aija: Sapratām, ka sezona ir ļoti īsa. Tad 24 stundas notiek kustība – ielas un viesu mājas ir pilnas. Bet augusta beigās viss beidzas. Tāpēc sākām ar radošajām darbnīcām, uztaisījām atvērto durvju dienu – tā bija jauka diena, sagaidījām daudz cilvēku. Šobrīd aktīvi mēģinām sagatavot tirgu nākamajam gadam, lai cilvēki uzzina, kā te ir. Tagad taisu otras radošās darbnīcas.
Patlaban veidojat savu klientu bāzi?
Ar to saskaros ikdienā: “Esat kuldīdznieki, bet mēs jūs nepazīstam. Kas jūs tādi esat?” Ārzemēs cilvēki ir brīvi, iet restorānos un kafejnīcās un runā ar jebkuru, nekas par viņu nav jāzina. Bet Latvijā cilvēki ir nedrošāki, viņiem patīk zināt, kas tu esi, ko šeit dari, vai nepiemānīsi utt. Mums sevi pagaidām ir jāpierāda. Daudz vairāk varēsim pastāstīt nākamās sezonas beigās – par to, kā mums būs gājis.
Ja salīdzina tūrisma biznesu Latvijā un Gērnsijā, kādas ir atšķirības?
Atšķirība ir tajā, ka cilvēki Gērnsijā izdomā, kur nedēļas nogalē brauks un atpūtīsies, viņiem ir finansiālā rocība, viņi ir brīvāki. Citādi lielu atšķirību nejūtu.
No marta tiek īstenots reemigrācijas plāns, ir pieņemts Diasporas likums, kurā noteiktas daudzas lietas, lai aizbraukušajiem būtu vieglāk atgriezties. Vai tas kaut ko dod, vai tas ir pareizais virziens no valsts puses?
Jebkas palīdzēs, bet līdz atgriešanās brīdim ir jānonāk pašam cilvēkam. Liela daļa saka: es nebraukšu atpakaļ. Atbildu: es arī tā kādreiz teicu. Kāpēc nebraukšu? Tāpēc, ka esi iedzīvojies, pieradis pie konkrētiem apstākļiem. Tāpēc ir svarīgi, kādos apstākļos cilvēks dzīvo un kāpēc viņš ir aizbraucis.
Mūsu gadījumā grants palīdz straujāk attīstīties.
Vai darba algu kāpums Latvijā, kas trešajā ceturksnī vidēji jau sasniedzis 1006 eiro bruto mēnesī, kalpotu kā iemesls atgriezties?
Ārvalstīs naudu nopelna vairāk. Lai atgrieztos un strādātu par mazāku naudu – liela daļa tam nevar saņemties. Jo visa pasaule taču ir atvērta – var braukt, ceļot, darīt, ko grib. Tas ir faktors, kas cilvēkus baida. Ja iespēja nopelnīt Latvijā būtu lielāka, arī atgriešanās būtu labāka.
Bet tēriņi Latvijā ir mazāki, salīdzinot ar Lielbritāniju.
Oskars: Daudzi pārtikas produkti Latvijā ir dārgāki, arī apģērbs – turklāt nekvalitatīvāks. Lielbritānijā ir dārgāki pakalpojumi – frizieri, medicīnas pakalpojumi, īre. Taču ikdienas dzīve Lielbritānijā noteikti nav dārgāka.
Pēc profesora Mihaila Hazana pētījuma, ne reti tie, kas atgriezušies, pēc kāda laika atkal dodas prom. Vai pieļaujat ko tādu?
Aija: Tas ir grūts jautājums. Es domāju, ka mēs vairs neaizbrauktu. Dzīves maiņa pašiem – tas nav tik vienkārši, bet jo īpaši, ja ir bērni. Raugoties no bērnu interešu viedokļa, jāatzīst – Latvijā ir labi bērnudārzi, labas iespējas piedalīties pulciņos, darboties. Latvija mums ir viena un bijusi svarīga visu laiku. Nekur jau nav tik labi kā šeit. Sirdī jau Latvija bija visu laiku. Mājas ir mājas.
Oskars: Daudzi jau nav aizbraukuši pēc savas gribas. Krīze un kredīti – cilvēki bija spiesti doties prom. Viņi aizbrauca un visu naudu maksā bankām vai sūta radiniekiem. Ļoti daudz tādu ir.
Aija: Mums gribas būt daļai no Kuldīgas, tāpēc arī nolēmām veidot savu biznesu. Kuldīga ir maza, latviska un lieliska pilsēta, gribam tai piesaistīt cilvēkus. Ar šādu enerģiju esam arī visu laiku gājuši uz priekšu.
