Nesen “tviterburbulis” parādīja uzjautrinošu ierakstu:
“Latvijas Alumīnija karošu taisnošanas asociācija,
Latvijas Sāpju remdēšanas asociācija,
Latvijas Pirmā pantiņa dziedāšanas asociācija,
Latvijas Pirkstu laizīšanas asociācija,
Latvijas Ledusskapja durvju virināšanas asociācija,
Latvijas Vasaras gaidīšanas asociācija.”
To kāds lasītājs komentēja ar vārdiem: “Latvijas Asociatīvās asociācijas asociējošo asociāciju asociācija.” Visiem bija jautri. Pasmaidīju arī es, kārtējo reizi secinādama, ka daļā Latvijas sabiedrības valda neizpratne par pilsonisko aktivitāti un tās nozīmi demokrātiskajā procesā.
Kādam citam, tikai ne pašam?
Ja pajautāsim līdzpilsoņiem, vai viņi vēlētos dzīvot sakārtotā vidē un tiesiskā valstī, tad reti kurš atbildēs noliedzoši. Uz jautājumu: “Kuram ir jāsakārto vide un jānodrošina tiesiskums?” atbildes, visdrīzāk, atšķirsies. Nebūt ne maza būs tā daļa, kura atbildēs, ka tas jāveic valstij, valdībai, pašvaldībām. Kādam citam, tikai ne pašam.
Tomēr, ja palūkosimies uz situāciju attīstītās un veiksmīgās valstīs, tad redzēsim, ka ļoti daudzās jomās labklājība nebūtu sasniegta bez cilvēku brīvprātīga darba sabiedrības labā. Bērnu un jauniešu sporta biedrības nespētu darboties bez brīvprātīgajiem treneriem, bez vecāku atbalsta dažādu sacensību organizēšanā un mazo sportistu aprūpēšanā. Veciem un slimiem, arī vientuļiem ļaudīm bez medicīniskās palīdzības un kopšanas ir nepieciešams elementārs kontakts ar citiem cilvēkiem, neliela palīdzība mājās. Daudzi brīvprātīgie atvieglo viņu ikdienu, atnākot ciemos, aprunājoties, palasot priekšā grāmatu vai piepalīdzot mājas darbos. Šādas palīdzības nodrošināšana kā komerciāls pakalpojums vecīšiem nebūtu pa kabatai.
Dzīvnieku mīļotāji glābj nelaimē nonākušus mājdzīvniekus vai arī savvaļas dzīvniekus, rūpējas par putniem gan vasaras karstumā, gan ziemas aukstumā. Šādus piemērus varētu uzskaitīt vēl un vēl.
Arī Latvijā notiek brīvprātīgas aktivitātes, kas iepriecina, jo rāda, ka mēs aizvien vairāk attālināmies no totalitārai sabiedrībai raksturīgā pasīvuma. Lai arī vēl joprojām diezgan daudz sagaidām no valsts, pašvaldībām, no citiem, cerot uz “Sūnu ciema” Laimes lāci.
Jā, dažādām valsts struktūrām ir daudz uzdevumu un pienākumu. Tomēr to spēkos nav paveikt visu un parūpēties par katru. To nespēj pat visvairāk attīstītās valstis pasaulē. Visās šajās valstīs ir aktīva pilsoniskā sabiedrība, kuras locekļi iestājas par savām interesēm. Starp citu, arī tā ir lobisma izpausme, bez kuras daudzi svarīgi, sabiedrībai nozīmīgi projekti netiktu īstenoti.
Veidu, kā ikkatrs var lobēt savas (un sev līdzīgu sabiedrības locekļu) intereses, ir daudz – no atsevišķa cilvēka drosmīgas rīcības līdz organizāciju izveidei un to apvienošanai lielākās organizācijās – dažādās asociācijās. Šāda interešu lobēšana ir demokrātiskas sabiedrības brieduma rādītājs. Bez tā daudzas problēmas nebūtu iespējams atrisināt.
Arī viens ir cīnītājs, bet kopā – lielāks spēks
Ir situācijas, kurās kāds cilvēks viens pats uzsāk sabiedrībai būtiska jautājuma virzīšanu un tad, visbiežāk ar dažu domubiedru palīdzību, panāk izmaiņas, kuras nāk par labu visiem. Savulaik Vācijas presē lasīju rakstu sēriju par šādiem atsevišķiem cilvēkiem, kuri, pieķērušies kādam nesakārtotam jautājumam vai aktuālai problēmai, ir panākuši nozīmīgas izmaiņas attiecīgajā jomā.
Viens no skandalozākajiem gadījumiem notika pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad Margritai Herbstai, veterinārārstei Zēgebergas apgabalā Ziemeļvācijā, kuras darba pienākumi paredzēja arī dzīvnieku apskati pirms kaušanas, radās aizdomas, ka kautuvē tiek nokauti arī ar govju trakumsērgu (BSE) slimi lopi, kuru gaļa pēc tam tiek pārdota un izmantota pārtikā. Kad M. Herbsta bija pārliecināta par savu aizdomu pamatotību, viņa vērsās augstākstāvošā instancē. Tomēr atbalstu no tās sieviete nesaņēma, slimo lopu kaušana un izmantošana pārtikā turpinājās. Veterinārārste neizturēja un ar šo informāciju vērsās pie medijiem. “Stern TV” raidījumā, kuru vadīja Ginters Jauhs, viņa atklāti izstāstīja par notiekošo. Izcēlās milzīgs skandāls, un slimo lopu gaļas izlietošana pārtikā tika izbeigta. Diemžēl M. Herbsta toreiz zaudēja darbavietu, bet savu cīņu par taisnību viņa turpināja, norādot, ka to dara ne vien sevis, bet citu trauksmes cēlēju dēļ – arī tāpēc, lai tāds gadījums, kāds notika ar viņu, nevarētu atkārtoties.
Rakstu sērija stāstīja gan par pensionāru pāri no Kotbusas, kas veiksmīgi vērsās pret pašvaldību saistībā ar netaisnīgu un nepamatotu rēķinu, gan par galdniecības meistari no Štutgartes, kura atklāja netaisnību algās, jo universitāte sievietēm nepamatoti par līdzīgu darbu maksāja mazāk nekā vīriešiem. Savukārt vides inženieris no Hanavas tiesājās trijās instancēs, līdz panāca taisnību jautājumā par invalīdu tiesībām uz darbu.
Manis minētajos gadījumos cīņu par taisnīgu kāda jautājuma atrisināšanu uzņēmušies atsevišķi drosmīgi cilvēki. To ne katrs spēj uzņemties viens pats. Cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem un interesēm cenšas apvienoties grupā, jo kopā ir iespējams iesaistīties daudz lielākos projektos. Latvijā cilvēki ir apvienojušies gan tādēļ, lai palīdzētu klaiņojošiem suņiem un kaķiem, gan tādēļ, lai sakoptu savu apkārtni vai nosargātu kādu būtisku dabas vai kultūras objektu – minēšu kaut vai “Lielo kapu draugu” kopu, kura ar lielu enerģiju un sirdsdegsmi kopj un aizstāv Rīgas Lielos kapus, nozīmīgu mūsu vēstures pieminekli.
Spēkus apvienot var ne tikai labdarībā
Tomēr spēkus apvienot var ne tikai labdarībā, bet arī citās jomās. Uzņēmēji, darba devēji, apdrošinātāji un citu komerciālo nozaru pārstāvji Latvijā, piemēram, ir izveidojoši asociācijas savu interešu aizstāvībai. Savukārt viņu klienti, tostarp apdrošināšanas ņēmēji vai īrnieki, savu interešu pārstāvēšanā mēdz būt mazāk aktīvi.
Sociālajos tīklos ne reizi vien esmu lasījusi, piemēram, apdrošināšanas ņēmēju vai īrnieku, kas piedzīvojuši netaisnību, stāstus. Uz ierosinājumu, ka par šo gadījumu varbūt derētu vērsties tiesā, cilvēks atbild, ka tas viņam šķiet pārāk liels risks. Savukārt Vācijā daudzi īrnieki ir iestājušies Īrnieku apvienībā. Par to ir jāmaksā apmēram simt eiro gadā. Toties gadījumā, ja rodas problēmas ar izīrētāju, cilvēks var griezties pie biedrības jurista un saņemt padomu. Par nelielu papildu samaksu biedrības advokāts arī sagatavos vēstuli izīrētājam, iebilstot pret kādu likumam neatbilstošu rīcību. Nepieciešamības gadījumā biedrība sedz tiesas izdevumus. Šos pakalpojumus nodrošina biedru naudas. Par tām biedrība īrē telpas, apmaksā darbiniekus un pārējos izdevumus. Jā, tas maksā naudu, bet gadījumā, kad rodas problēma, biedrs saņem kompetentu palīdzību.
Runājot par interešu pārstāvniecību, nevar nepieminēt arī daudzās nevalstiskās organizācijas, kuras rūpējas par sabiedrībai svarīgu interešu aizstāvību – no vides aizsardzības līdz nodokļu maksātāju interešu pārstāvniecībai. Protams, visu šo organizāciju darba atbalstam un arī kontrolei par labu nāktu sakārtota likumdošana lobisma jomā. Varbūt kādu dienu Saeima pieķersies arī šim jautājumam? Tomēr pats galvenais šeit ir sabiedrības izpratne par vajadzību lobēt savas intereses, apvienot spēkus būtisku jautājumu risināšanai, veidojot arī dažādas organizācijas un asociācijas.
