AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Laura Studente
LV portāls
01. jūnijā, 2018
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Drošība
18
18

Eksperts: “Bērniem jātic, ka viņi aug taisnīgā sabiedrībā”

LV portālam: TIMS ČAPMANS, Eiropas Foruma atjaunojošam taisnīgumam valdes priekšsēdētājs

TM publicitātes foto

Bērna vai jauna cilvēka antisociāla vai agresīva uzvedība ir palīgā sauciens pēc stipra, pašpārliecināta un mīloša pieaugušā, sarunā LV portālam uzsver Eiropas Foruma atjaunojošam taisnīgumam (European Forum for Restorative Justice, EFRJ) vadītājs TIMS ČAPMANS. Viņš dalās Ziemeļīrijas pieredzē, ieviešot taisnīguma atjaunošanas praksi, kas ļāvusi līdz minimumam samazināt nepilngadīgo ieslodzīto skaitu.

īsumā
  • Ziemeļīrijā īstenojam pieeju – ja jauns cilvēks pastrādā noziegumu, viņam, visticamāk, būs jāsatiek arī savs upuris.
  • Ziemeļīrijā ir gandrīz divi miljoni iedzīvotāju; agrāk pastāvīgā ieslodzījuma vietās uzturējās vairāki simti jauniešu, bet šobrīd – vairs tikai seši.
  • Bieži vien noziegums ir veids, kā bērns vēlas pievērst pieaugušā uzmanību, lai kādam viņš rūpētu.
  • Ir brīži, kad skolotājam uzmanība jāpievērš nevis skaļākajiem, bet gan klusākajam bērnam klasē.

Runājot par bērnu noziedzību, kādi būtiski secinājumi šajā sakarā sabiedrībai būtu jāizdara pašai par sevi?

Bērni noziegumus mēdz pastrādāt dažādu iemeslu dēļ. Bieži vien to iespaido apstākļi, kādos bērns ir audzis. Un te ir runa gan par vidi, kāda ir ģimenē, gan arī plašāk – sabiedrībā. Manuprāt, ja bērns pastrādā noziegumu, tas liecina, ka visas viņa vajadzības nav bijušas apmierinātas pilnībā, neatkarīgi no tā, vai tas ir saistīts ar apstākļiem ģimenē, skolā vai kur citur.

Ja noziegumu pastrādā bērns, tas sabiedrībai ir signāls, ka tā nav spējusi būt pietiekami atbildīga par bērnam nepieciešamā atbalsta nodrošināšanu. Bet vienlaikus arī no bērna jāprasa atbildība par viņa rīcību un tās sekām. Tomēr tā vietā, lai bērnus tikai sodītu, ir jāļauj arī viņiem mācīties no savām kļūdām. Viņam ir jāmācās no savas pieredzes un jāsaprot, kas ir pareiza rīcība. Bērniem jātic, ka viņi aug sabiedrībā, kas ir taisnīga un sniedz atbalstu viņu izaugsmei.

Vai bērnu uz agresiju un noziegumu pamudina viņa gūtā pieredze saskarsmē ar pieaugušajiem?

Jā, vairumā gadījumu bērnam, kas pastrādā noziegumu, tas ir veids, kā samierināties ar pieaugušo sabiedrību. Iespējams, bērns domā, ka pret viņu nav izturējušies taisnīgi, viņš nav saņēmis pietiekami daudz mīlestības un cieņas, tāpēc viņš cīnās pretī.

Kāds psihologs reiz teicis: “Bērna vai jauna cilvēka antisociāla vai agresīva uzvedība ir palīgā sauciens pēc stipra, pašpārliecināta un mīloša pieaugušā.” Bērnu dzīvē ir nepieciešami pieaugušie, kas par viņiem rūpējas, bet ir arī pietiekami stingri, lai reizēm pateiktu – tas nav pareizi. Bieži vien noziegums ir veids, kā bērns vēlas pievērst pieaugušā uzmanību, lai kādam viņš rūpētu.

Praksē gan bieža reakcija ir uzskatīt šādu bērnu par “neērtu” un ignorēt viņa vajadzības.

Ir populāra doma – ja bērns uzvedas slikti, viņš tikai meklē uzmanību, līdz ar to vislabāk viņam uzmanību nepievērst. Tomēr, manuprāt, atšķirība ir uzmanības veidā. Bērniem ir nepieciešams, lai pieaugušais saprot, ko piedzīvo un kā jūtas bērns, lai darītu viņam zināmu – mēs par tevi uztraucamies, bet tev ir jāievēro arī sabiedrības noteiktās normas.

Tā noteikti ir aktuāla problēma, ka ir bērni, kas ir vecāku pamesti – atstāti vieni pašaudzināšanai. Tad noziegums ir veids, kā pateikt par sevi.

Kā vērtējat praksi “nepaklausīgos” bērnus ar uzvedības problēmām aizsūtīt uz internātskolām? 

Manuprāt, labāk ir, ja bērni paliek parastās skolās un ir iekļauti sabiedrībā starp cilvēkiem, kas palīdz laboties, nevis kaut kur tiek aizsūtīti. 

Varu runāt tikai par savu valsti – kad bērnus ievieto internātskolās vai bērnunamos, dažiem no viņiem uzvedība tikai pasliktinās. Viņi jūtas atsvešināti un izstumti no sabiedrības. Viņi jūt, ka sabiedrībai viņi nerūp, tāpēc viņiem nerūp arī sabiedrība.

Vienlaikus ir bērni, kuriem ir nepieciešama svētnīcas sajūta, ko rada internātskola. Viņus pozitīvi var ietekmēt sajūta, ka sabiedrības izdarītais spiediens ir par lielu. Bet tas, protams, ir ļoti individuāli.

Tomēr kopumā raugoties, bērnam ir jāpaliek kopienā ar cilvēkiem, kuri rūpētos par viņu.

ASV skolās ir izplatītas apšaudes, kas dažkārt noslēdzas pat ļoti traģiski. Ko Eiropa var mācīties no tā?

Šādi gadījumi Eiropā notiek ļoti reti, bet tie ir tik izplatīti ASV. Protams, daļēji tas ir tāpēc, ka ASV ir viegli piekļūt šaujamieročiem, kas paredzēti aizsardzībai, nevis medībām vai sportam.

Taču domāju, ka tas kaut ko liecina arī par sabiedrību un par to, ko runājām iepriekš. Proti, aug bērni, kuri jūtas atstāti novārtā. Tas raisa pretreakciju – kāpēc gan lai man rūpētu citi. Pētot konkrētus gadījumus, var secināt, ka daži no šāvējiem patiešām dzīvojuši ļoti vientuļu dzīvi, skolā bijuši atstumti un arī apsmieti. Tas tikai vairojis dusmas. 

Uz šo problēmu jāpalūkojas arī no cita aspekta, proti, bērnu apsēstība ar slavenībām. Ja tu esi jaunietis, kuru visi ignorē un apsmej, tu sapņo par “slavas 15 minūtēm” un domā, ka nekad nebūsi veiksmīgs, darot ko citu. Dažiem no šiem skolu šāvējiem tas ir pašnāvības mēģinājums – viņi vēlas, lai policija viņus nošauj, bet vienlaikus grib, lai viņu nāve būtu pietiekami ievērojams notikums.

Attiecībā uz bērnu vardarbību ir daudz diskusiju par to, kā bērnus ietekmē filmas un videospēles. Kā jūs to vērtējat?

Ir pierādījumi, ka bērni, kas ikdienā jūtas vientuļi, daudz laika pavada savā istabā, spēlējot videospēles, un daudzas no tām ir ļoti vardarbīgas. No otras puses, daudzi jaunieši spēlē šīs vardarbīgās spēles, un viņi nemaz nedomā par citu cilvēku apšaušanu. Nedomāju, ka videospēļu spēlēšana var radīt problēmu, bet tā var stāvokli pasliktināt, ja problēma jau ir radusies.

Vai videospēļu vainošana nav veids, kā sabiedrība var mazināt vainas apziņu par nespēju veltīt pietiekamu uzmanību bērniem?

Savā ziņā tā ir. Katrs meklē kādu vainīgo, lai nav jāvaino sevi. Sabiedrībai kopumā jāuzņemas lielāka atbildība par to, kā audzinām bērnus. Jo īpaši runa ir par tiem bērniem, kurus ikdienā izvēlamies nepamanīt.

Pēc tam, kad nepilngadīgais veicis noziegumu, no apkārtējiem nereti nākas dzirdēt atziņu – viņš ikdienā bija tik kluss, neviens viņu pat nepamanīja. Tātad, iekšēji šis bērns ir bijis nomākts un dusmīgs par to, ka nav pietiekami cienīts. Noziegums ir viņa atriebība par to.

Tāpēc es aktīvi atbalstu taisnīguma atjaunošanas prakses ieviešanu. Tajā akcentēta labu attiecību nozīme. Šī prakse ļauj izprast, kādos attiecību līmeņos bērnam ir problēmas, ko vēl ir iespējams dziedēt un stiprināt. Šī pieeja apliecinājusi, ka ir ļoti veiksmīga. Iedomājieties bērnu, kuram augot nav sajūtas, ka viņam ir labas attiecības ar citiem, ka pasaulē nav pat viena cilvēka, kam viņš varētu uzticēties. Par šiem jautājumiem aicinu cilvēkus domāt un runāt.

Kā praksē izpaužas taisnīguma atjaunošanas pieeja?

Šādu pieeju īstenojam Ziemeļīrijā – tā ir ļoti veiksmīga programma situācijās, kad jauns cilvēks ir pastrādājis noziegumu. Šī pieeja nozīmē, ka viņam, visticamāk, būs jāsatiek arī savs upuris.

Ja ir veikts noziegums un attiecīgās institūcijas vienojas par to, ka šajā gadījumā nepieciešama taisnīguma atjaunošanas prakse, tad kvalificēti speciālisti dodas pie nozieguma upura, lai saprastu, kā viņš uztver piedzīvoto. Vienlaikus šis cilvēks tiek gatavots tam, lai potenciāli tiktos ar nepilngadīgo, kas pastrādājis noziegumu pret viņu. Tāpat iespējamai sarunai ar cietušo speciālists sagatavo bērnu, kurš veicis noziegumu. Dažos gadījumos šis gatavošanās process prasa diezgan lielu piepūli, jo gan vienam, gan otram var trūkt uzticības un pašpārliecinātības.

Ja tikšanās ir veiksmīgi pareizi organizēta, tā norisinās atbilstošā vidē un pret abām pusēm izturas ar cieņu, viņi sāk savstarpēji sarunāties. Bieži vien šīs sarunas noslēgumā tiek lemts par tālāko rīcību, kā bērns var atlīdzināt savu vainu. Runa var būt arī par iespējamiem rehabilitācijas pasākumiem un reintegrāciju sabiedrībā. Jāteic, ka noziegumu upuri bieži vien labāk izvēlas tieši šādu pāridarījuma izlīdzināšanas ceļu, nekā doties uz tiesu. 

Ziemeļīrijā šī programma ir pieejama nepilngadīgajiem vecumā no 10 līdz 18 gadiem. Ikvienam bērnam, kurš ir šajā vecumā, atzīst savu noziegumu un ir gatavs satikt sava nozieguma upuri, – viņam šāda iespēja tiek dota.

Pēdējo desmit gadu laikā ir notikušas apmēram 21 tūkstotis šādu tikšanos un 85 līdz 90 procentos gadījumu tās ir bijušās veiksmīgas. Tas nozīmē, ka upuri ir bijuši apmierināti ar iznākumu, savukārt vainīgie jaunieši noziegumus vairs nav pastrādājuši. Šī prakse ir piemērota pat ļoti nopietnās apsūdzībās, un interesanti, ka tieši šādos gadījumos tā izrādās visefektīvākā. Bērns daudz patiesāk sajūt sava nodarījuma sekas, ja viņam par tām pastāsta nozieguma upuris, kuru viņš, piemēram, piekāvis, nekā, ja viņš runā, teiksim, ar apzagtā veikala īpašnieku.

Ko tas dod noziegumu pastrādājušajam bērnam? Vai tā ir iespēja pašam izjust līdzcietību pret upuri?

Jaunai personai, kas pastrādājusi noziegumu, tā ir iespēja saprast, kā viņa rīcība var ietekmēt citu personu. Bieži vien mēs par to nedomājam, bet domājam tikai par sevi.

Tas rada ne tikai līdzcietību, bet arī nožēlu – viņi patiešām nožēlo to, ko izdarījuši, un līdz ar to vēlas parādīt upurim, savai ģimenei un sabiedrībai to ar rīcību, nevis tikai vārdiem. Piemēram, nodarbojoties ar labdarību vai meklējot palīdzību cīņā pret atkarībām.

Tas jauniem cilvēkiem palīdz uzņemties atbildību un pieaugt. Manuprāt, tā ir daļa no būšanas par pieaugušo – izpratne, ka ir jāuzņemas atbildība, – ja tu izdari kaut ko sliktu, tev tas ir jārisina, nevis no tā jābēg.

Ja turpini no tā bēgt, tā arī nepieaudz?

Tieši tā. Ja cilvēks pieaugot turpina pastrādāt noziegumus, tas nozīmē, ka viņš nav pieaudzis. Viņā daļēji joprojām dzīvo tas bērns, kas nevēlas būt atbildīgs par savu rīcību, bet tikai bezatbildīgi baudīt dzīvi, piemēram, lietojot narkotikas un tamlīdzīgi. Tāpēc mums ir jāpalīdz jaunajiem cilvēkiem kļūt atbildīgiem, ļaut viņiem saprast, ka viņi dzīvē būtu daudz laimīgāki, ja uzņemtos atbildību un rīkotos atbildīgi.

Daļa bērnu, kas izdara noziegumus, paši reiz bijuši noziegumu upuri. Tomēr esmu novērojusi, ka viņu pieredzes stāsts nereti tiek uzskatīts par nevērtīgu, ja reiz paši pastrādājuši noziegumu. Kā šāda attieksme iespaido turpmāko personības izaugsmi?

Daļa no taisnīguma atjaunošanas prakses metodoloģijas ir saklausīt katra stāstu neatkarīgi no tā, ko viņš ir izdarījis. Ja mēs neieklausīsimies bez jebkādiem aizspriedumiem, mēs nekad nesapratīsim.

Jums taisnība – ja kāds pastrādājis noziegumu, sabiedrība šo personu stigmatizē, nosakot, ka viņam nav vērtība vai ir mazāka vērtība.

Savukārt taisnīguma atjaunošanas prakse nozīmē to, ka katram ir vērtība, ne tikai bērnam, kas ir izdarījis noziegumu, bet arī nozieguma upurim. Tu pārliecinies, ka arī abiem ir iespēja izstāstīt savu stāstu un sadzirdēt vienam otra stāstu.

Bērns sadzird savu upuri, un viņš saprot, ka, darot kaut ko, viņš var sāpināt citu. Arī upurim ir iespēja dzirdēt nozieguma veicēja stāstu, ļauj saprast viņu un, iespējams, izjust līdzjūtību. Praksē mēs aizvien pārliecināmies – ja upuri tiek uzklausīti ar cieņu, viņi var izrādīt ļoti lielu līdzjūtību pat pret tiem, kas viņus sāpinājuši.

Kā atpazīt bērnu, kurš varbūt ārēji to neizrāda, bet iekšēji uzkrājis ļoti daudz agresijas?

Protams, ģimene sapratīs, ja bērns nejūtas labi. Es domāju, ka ļoti svarīga ir arī skola, jo skolotāji var pamanīt, ja bērnam ir grūtības. Ir brīži, kad uzmanība jāpievērš nevis skaļākajiem, bet gan klusākajam bērnam klasē. Lai gan viņš konkrētajā brīdī it kā nevienam netraucē, jāsaprot, ka viņa radītās problēmas nākotnē var būt lielākas. 

Skolotājiem ir jārūpējas par bērniem un jāpanāk uzticība – ja bērns nejūtas laimīgs ģimenē, ir jābūt kādam pieaugušajam, kuram viņš par to var pastāstīt un kurš var piesaistīt nepieciešamo atbalstu. Ir jāpievērš uzmanība, ja bērns jūtas nelaimīgs. No tā būs ieguvēji gan bērni, gan arī sabiedrība kopumā.

Bērns var baidīties uzticēties skolotājam.

Skolotājam dažkārt ir šāda nostāja: mans uzdevums ir mācīt, nodrošināt kārtību klasē. Tā ir autoritatīva pieeja pret skolēniem, un bērnus tas diez vai mudinās runāt ar skolotāju par šādiem jautājumiem. Taisnīguma atjaunojošā prakse Eiropas skolās tiek pielietota arvien biežāk, lai skolotājiem veidotos labas attiecības ar bērniem, kā arī labas skolēnu savstarpējās attiecības. Līdz ar to skola kļūst par kopienu, kurp bērni dodas ne tikai mācīties, bet arī sajust, ka te par viņiem rūpējas un ka viņi tiek cienīti. Dažreiz ir grūti runāt ar saviem vecākiem par problēmām, tāpēc jo vairāk ir pieaugušo, ar kuriem bērns var runāt par savām problēmām, jo labāk.

Mēdz būt situācijas, kad pedagogi atzīst, ka paši baidās no skolēniem – baidās aizrādīt, izrādīt stingrību, lai neprovocētu agresiju.

Pat no saviem skolas laikiem atceros skolotājus, kas baidījās no bērniem. Bērni to jūt un var mēģināt izmantot savā labā, piemēram, izsmejot skolotāju. Mēdz būt pedagogi, kas ir pārlieku bargi, bet ir arī pārāk līdzjūtīgi pasniedzēji, kurus skolēni uztver kā viegli manipulējamus.

Skolotājam pret bērniem būtu jāizturas ar cieņu, esot stingrākam vai maigākam pēc nepieciešamības. Bērnam jājūt, ka skolotājam viņš rūp, taču skolotājam jābūt pietiekami spēcīgam raksturā, lai nepieciešamības gadījumā uzņemtos kontroli pār situāciju. 

Vai, jūsuprāt, nepilngadīgiem noziedzniekiem būtu jāpiemēro ieslodzījums?

Kopš esam ieviesuši taisnīguma atjaunošanas programmu, cietumos nonāk ievērojami mazāk jauniešu. Ziemeļīrijā ir gandrīz divi miljoni iedzīvotāju; agrāk pastāvīgā ieslodzījuma vietās uzturējās vairāki simti jauniešu, bet šobrīd – vairs tikai seši. Turklāt viņi ir pastrādājuši ļoti nopietnus noziegumus, kā slepkavība un izvarošana. Līdz ar to viņiem jābūt uz laiku izolētiem no sabiedrības.

Domāju, ka taisnīguma atjaunošanas sistēmu var attīstīt arī Latvijā. Jau šobrīd jūs darāt daudz laba probācijas un mediācijas jomā. Mans ieteikums ir strādāt pie tā, lai tas kļūtu par normu: ja bērns ar savu rīcību kādu ir sāpinājis, viņam šī persona ir jāsatiek, lai sajustu vainu un attiecīgi censtos to labot. Tas nozīmē, ka jābūt arī vecāku izpratnei par to, ka tas ir veids, kā vēlamies audzināt bērnus modernajā Latvijā.

Labs saturs
18
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
NOVĒRTĒ PĀRMAIŅAS