Sociāli politiskie procesi pilni ar tukšgaitu, vienalga, vai pedālim uzspiež politiķi un valstsvīri vai atklāti vai slēpti kurnošie pavalstnieki. Kur ir tie spēki, vai kur ir tās personas, kuras izspiestu sajūgu, ieliktu ātrumā un iekustinātu pārmaiņu ratus? Šis jautājums mani nodarbina. Emuāru kolēģis Kažas kungs domā, ka blogi ietekmē politiku, īpaši ASV un Skandināvijā. Cits kolēģis Kļavas kungs domā, ka šeit mūsu pašu zagļi apmuļķo mūsu pašu vergus, bet ļaunie vergturi atrodas citur. Starp citu, iespējams tur, kur attīstīta blogu kustība.
Kolēģis Kļavja kungs raksta par alkohola tirgošanu, kamēr citi lemj par to un vēl citi apspriež to. Koka šķēpu laušana ap vienu stundu pirms pusnakts tik tiešām un diemžēl ir tukšgaitas piemērs. Ai, kā derētu ieskatīties patiesībai acīs! Alkohols un tabaka arī ir narkotikas. Tikai „labās” vai valsts akceptētās, jo akcīze iekrīt valsts kasē. Vēl ir „sliktās” narkotikas, kas jāapkaro, jo „akcīze” iekrīt noziedzības kasē. Kāpēc gan kādam būtu jālieto narkotikas? Tāpēc, ka tās uzlabo garastāvokli, atbrīvo no nomāktības, mazina sāpes un tā tālāk. Kāpēc gan narkotikas nebūtu jālieto? Tāpēc, ka tās darbojas īslaicīgi, izraisa atkarības un iedzen daudzus cilvēkus pazudinošā apburtā lokā, no kura grūti izrauties. Vienas vienīgas pretrunas ar šīm narkotikām, tāpēc ņemšanās ap šo stundu ir kārtējā attālināšanās no cēloņiem un sekām. Attālināšanās no izpratnes par iekšējo trauksmi, sociālo spriedzi, ģeoklimatisko ietekmi, iedzimtiem fermentu defektiem un tamlīdzīgi.
Kur ir tie spēki, vai kur ir tās personas, kuras iekustinātu pārmaiņu ratus? Varbūt vajadzētu ieklausīties profesionāļos un citu valstu pieredzē, kā arī atminēties, ka mēs varētu, ja vien gribētu, mazināt psihiskos traucējumus un sociāli ekonomisko spriedzi.
Tur, kur iespējams dzīvo ļaunie vergturi, nesen notika galotņu tikšanās vai G-20 pārstāvju sanāksme. G-20 ir valstis, kas saražo 85 procentus no pasaules kopprodukta. Latvija nu nekādi netika uz šo sapulci, jo vienkārši ir dikti maziņa un ietilpst atlikušos 15 procentos. Piemēram, Latvijas iedzīvotāju skaits pašlaik līdzinās Apvienotās Karalistes bezdarbnieku skaitam. Vienīgais, kā mēs varētu sevi mierināt, ka arī Eiropas Savienībai tur esot zināma teikšana. Izrādās, ka tā jau ir trešā tikšanās, kas ir īpaša, jo šoreiz ieradušās visas pirmās personas, lai spriestu par vispasaules finanšu sistēmas pārbūvi. Taču ārzemju kolēģi Richard Quest un Jeff Madrick kungi domā, ka arī šī tikšanās bija pilna ar tukšgaitu bez risinājumiem, bet ar gruzdošiem savstarpējiem konfliktiem. Nav brīnums, ka politiķu uzticamības vērtējums kļūst aizvien zemāks gan citur, gan arī pie mums.
Kur ir tie spēki, vai kur ir tās personas, kuras iekustinātu pārmaiņu ratus? Varbūt vajadzētu ieskatīties patiesībai acīs, ka arī viņi „lielie” ne visu zina un māk un ka mūsu „mazo” situācijā iespējami savi atšķirīgi risinājumi.
Kolēģis Kļavja kungs raksta par alkohola tirgošanu, kamēr citi lemj par to un vēl citi apspriež to. Koka šķēpu laušana ap vienu stundu pirms pusnakts tik tiešām un diemžēl ir tukšgaitas piemērs. Ai, kā derētu ieskatīties patiesībai acīs! Alkohols un tabaka arī ir narkotikas. Tikai „labās” vai valsts akceptētās, jo akcīze iekrīt valsts kasē. Vēl ir „sliktās” narkotikas, kas jāapkaro, jo „akcīze” iekrīt noziedzības kasē. Kāpēc gan kādam būtu jālieto narkotikas? Tāpēc, ka tās uzlabo garastāvokli, atbrīvo no nomāktības, mazina sāpes un tā tālāk. Kāpēc gan narkotikas nebūtu jālieto? Tāpēc, ka tās darbojas īslaicīgi, izraisa atkarības un iedzen daudzus cilvēkus pazudinošā apburtā lokā, no kura grūti izrauties. Vienas vienīgas pretrunas ar šīm narkotikām, tāpēc ņemšanās ap šo stundu ir kārtējā attālināšanās no cēloņiem un sekām. Attālināšanās no izpratnes par iekšējo trauksmi, sociālo spriedzi, ģeoklimatisko ietekmi, iedzimtiem fermentu defektiem un tamlīdzīgi.
Kur ir tie spēki, vai kur ir tās personas, kuras iekustinātu pārmaiņu ratus? Varbūt vajadzētu ieklausīties profesionāļos un citu valstu pieredzē, kā arī atminēties, ka mēs varētu, ja vien gribētu, mazināt psihiskos traucējumus un sociāli ekonomisko spriedzi.
Tur, kur iespējams dzīvo ļaunie vergturi, nesen notika galotņu tikšanās vai G-20 pārstāvju sanāksme. G-20 ir valstis, kas saražo 85 procentus no pasaules kopprodukta. Latvija nu nekādi netika uz šo sapulci, jo vienkārši ir dikti maziņa un ietilpst atlikušos 15 procentos. Piemēram, Latvijas iedzīvotāju skaits pašlaik līdzinās Apvienotās Karalistes bezdarbnieku skaitam. Vienīgais, kā mēs varētu sevi mierināt, ka arī Eiropas Savienībai tur esot zināma teikšana. Izrādās, ka tā jau ir trešā tikšanās, kas ir īpaša, jo šoreiz ieradušās visas pirmās personas, lai spriestu par vispasaules finanšu sistēmas pārbūvi. Taču ārzemju kolēģi Richard Quest un Jeff Madrick kungi domā, ka arī šī tikšanās bija pilna ar tukšgaitu bez risinājumiem, bet ar gruzdošiem savstarpējiem konfliktiem. Nav brīnums, ka politiķu uzticamības vērtējums kļūst aizvien zemāks gan citur, gan arī pie mums.
Kur ir tie spēki, vai kur ir tās personas, kuras iekustinātu pārmaiņu ratus? Varbūt vajadzētu ieskatīties patiesībai acīs, ka arī viņi „lielie” ne visu zina un māk un ka mūsu „mazo” situācijā iespējami savi atšķirīgi risinājumi.
