Kādas sajūtas un jūtas atnesa šis ceļojums? Tiesa, mērķis bija vairāk ģeogrāfisks – aptvert, cik tad liela dzimtā zemīte ir, taču ar acu kaktiņu varēja pamanīt, ka gan zaļa, gan pauguraina, gan plakana, gan sakopta, gan mežonīga. Krūmāji un meži mijās ar iekoptām ainavām. Glīti ciemati ar spokainām vietām, kur aiz baltās apdzīvotās vietas zīmes ar tukšiem logiem drūmi stāvēja pamestas balto ķieģeļu mājas. Gludi lielceļi ar tik cieti dangainu kā pie Bauskas, ka varētu pazaudēt pāris zobus, vai tik viltīgi glumu kā pirms Kolkas, ka viens divi varētu atrasties grāvī.
Brauciens bija arī emocionāls. Katram pa ceļam bija kāda vieta vai ceļa zīme ar vārdu, kas saistās ar bērnības vai jaunības atmiņām, ar senču vai radinieku stāstīto. Neizbēgamā salīdzināšana – kā bija toreiz un kā ir tagad. Kas ir mainījies? Vai ir labāk, sliktāk vai vienkārši savādāk? Ikviens jau pazīst šo sajūtu – kas bērnībā izskatījās milzīgs un varens, šodien ir tāds kā sarucis, toties mīļi pazīstams. Vai arī skumji nepazīstams kā pustukšā Kārsava, kur savu laiku esot rosījušies daudz vairāk cilvēku.
Kā īsti ir – vai emuārā jāraksta par slikto, labo vai vienkārši savādāko? Vai cildināt to, kas rada labas sajūtas, vai pelt to, kas šķiet nepievilcīgs? Šoreiz izvēlos nostaļģiju, kas burtiski nozīmējot „ilgas pēc dzimtenes”, jo pirmo reizi ieraudzīju Kaucmindes muižu, kur savā laikā Eiropas līmenī mājsaimniecību esot mācījušās daudzas Latvijas jaunietes, tai skaitā arī manas tantes. No viņu stāstiem šo vārdu atminos. Palika žēlīgi skatīties, kā daudzu desmitu gadu un cilvēku bezdarbības zobs sagrauzis skaistu ēku, kam piestiprināta arhitektūras pieminekļa zīme.
Mūsu ceļā bija neskaitāmas brūnās ceļa zīmes, kas norādīja uz muižām un pilīm, kur savu laiku bijusi saimnieciska rosība. Tagad gan šī rosība pārcēlusies uz lielākām pilsētām un ostām un grūti teikt, vai tas labi, slikti vai vienkārši savādāk. Droši vien vienkārši savādāk, un tām vietām, kur īpašnieki spītīgi un neatlaidīgi iegulda milzu līdzekļus atjaunošanā, palaimējies noturēties uz zemes virsas, bet pārējām jācer uz to labāko.
Musulmanim, neatkarīgi no tautības un dzīvesvietas, jādodas svētceļojumā uz Meku. Baltijas vienotību vēlreiz jāapliecina ar skrējiena sirdspukstiem. Vai ceļojums gar robežu nostiprinātu ilgas pēc piepildītas, darbīgas un sakoptas dzimtenes?
![]()
![]()
Brauciens bija arī emocionāls. Katram pa ceļam bija kāda vieta vai ceļa zīme ar vārdu, kas saistās ar bērnības vai jaunības atmiņām, ar senču vai radinieku stāstīto. Neizbēgamā salīdzināšana – kā bija toreiz un kā ir tagad. Kas ir mainījies? Vai ir labāk, sliktāk vai vienkārši savādāk? Ikviens jau pazīst šo sajūtu – kas bērnībā izskatījās milzīgs un varens, šodien ir tāds kā sarucis, toties mīļi pazīstams. Vai arī skumji nepazīstams kā pustukšā Kārsava, kur savu laiku esot rosījušies daudz vairāk cilvēku.
Kā īsti ir – vai emuārā jāraksta par slikto, labo vai vienkārši savādāko? Vai cildināt to, kas rada labas sajūtas, vai pelt to, kas šķiet nepievilcīgs? Šoreiz izvēlos nostaļģiju, kas burtiski nozīmējot „ilgas pēc dzimtenes”, jo pirmo reizi ieraudzīju Kaucmindes muižu, kur savā laikā Eiropas līmenī mājsaimniecību esot mācījušās daudzas Latvijas jaunietes, tai skaitā arī manas tantes. No viņu stāstiem šo vārdu atminos. Palika žēlīgi skatīties, kā daudzu desmitu gadu un cilvēku bezdarbības zobs sagrauzis skaistu ēku, kam piestiprināta arhitektūras pieminekļa zīme.
Mūsu ceļā bija neskaitāmas brūnās ceļa zīmes, kas norādīja uz muižām un pilīm, kur savu laiku bijusi saimnieciska rosība. Tagad gan šī rosība pārcēlusies uz lielākām pilsētām un ostām un grūti teikt, vai tas labi, slikti vai vienkārši savādāk. Droši vien vienkārši savādāk, un tām vietām, kur īpašnieki spītīgi un neatlaidīgi iegulda milzu līdzekļus atjaunošanā, palaimējies noturēties uz zemes virsas, bet pārējām jācer uz to labāko.
Musulmanim, neatkarīgi no tautības un dzīvesvietas, jādodas svētceļojumā uz Meku. Baltijas vienotību vēlreiz jāapliecina ar skrējiena sirdspukstiem. Vai ceļojums gar robežu nostiprinātu ilgas pēc piepildītas, darbīgas un sakoptas dzimtenes?
