Latvijas komandai aizvadītais turnīrs Stokholmā ir sadalāms divās daļās – pēc daudzsološa un labi aizvadīta sākuma sekoja pamatīgs fiasko, kura laikā pretinieku vārtus neizdevās iekarot 216 minūtes un piecas sekundes, tātad gandrīz 11 pilnus periodus pēc kārtas.
Pirmās divas spēles bija patiešām labas – cienīga spēkošanās ar nākamajiem pasaules čempioniem no Krievijas (2:5), rakstura parādīšana un uzvaras izcīnīšana pret allaž neērto Vāciju (3:2), ne pārāk izteiksmīga spēle, bet pārliecinoša uzvara pār Itāliju (5:0), un šī čempionāta labākā Latvijas izlases spēle ar Čehiju, kurā titulētie pretinieki tikai pēdējās desmit minūtēs nolieca sarkanbaltsarkano pretestību (1:3).
Komanda tobrīd bija uz pacēluma, taču turpinājums rezultātu izteiksmē bija nožēlas pilns – Norvēģijas tankkuģis iedragāja Latvijas izlases pamatus (0:3), bet pret ņemamo un tobrīd uz izkrišanas robežas esošo Dāniju celtne ar nosaukumu "Latvijas hokeja izlase" sabruka (0:2). Pēdējā spēlē pret mājiniekiem zviedriem Latvijas komandā dzīvības pazīmes atgriezās, taču ar to bija par maz, lai kaut reizi sarūgtinātu skandināvu vārtsargu.
Tieši neizteiksmīgā čempionāta noslēguma fāze brīdī, kad paši spēlētāji skaļi runāja par ceturtdaļfinālu, liekot tam noticēt arī pārējiem, daudziem Latvijā lika pamatīgi vilties un kārtējo reizi izgāzt kritikas šaltis pār Latvijas hokeju, tā vadītājiem un pašiem spēlētājiem. Tomēr ne viss ir tik slikti, kā labpatīkas domāt lielai daļai līdzjutēju.
Nolana jaunā komanda
Hokejā un vispār profesionālajā komandu sportā pastāv uzskats, ka vienību, kas spējīga cīnīties par augstākajiem mērķiem, pat izcilas klases treneris nevar izveidot viena gada laikā. Speciālisti uzskata, ka komandas spēles noslīpēšanai, labāko saikņu atrašanai un ideālas atmosfēras radīšanai kā minimums ir vajadzīgi trīs gadi.
Latvijas izlasei neapšaubāmi savā amatā spēcīgā ziemeļamerikāņu speciālista Teda Nolana vadībā šī bija pirmā sezona. Tātad jaunas prasības no trenera, jauna spēles stratēģija, jauni noteikumi ikdienā, jauni līderi ģērbtuvē. Nolans, veidojot komandu, uzreiz lika noprast, ka nešķendēsies par to, ka iztrūkst kāda potenciālā līdera vai ka kāds pieredzējis spēlētājs izlasei teicis ardievas. Ziemeļamerikānis bija gatavs strādāt ar tiem, kuri ir viņa rīcībā, un bija gatavs dot iespēju jaunajiem censoņiem, meklējot izlases nākotnes līderus. Ar šo uzdevumu treneris tika galā teicami. Debitants Miks Indrašis pēc trim gūtiem vārtiem trīs pirmajās spēlēs nevarēja atkauties ne tikai no Latvijas, bet arī ārvalstu žurnālistu uzmanības. Puisis apliecināja, ka var kļūt par labu profesionāli, ja turpinās strādāt ar vēl lielāku sparu, jo talants un tehniskais arsenāls Indrašim jau tagad ir ļoti labā līmenī.
"Ne viss ir tik slikti, kā labpatīkas domāt lielai daļai līdzjutēju."
Izlases otrgadnieks Ronalds Ķēniņš, pavasarī uz Latviju atvedot Šveices čempionāta zelta medaļu, čempiona cienīgu attieksmi nodemonstrēja arī valstsvienībā. Pirmajā spēlē paliekot rezervistos, nākamajos mačos Ķēniņš pa laukumu "lidoja", čempionāta beigās pelnīti tiekot pie iespējas spēlēt pirmajā maiņā.
Ar savu cīņassparu nelika vilties vēl viens debitants Koba Jass, kam hokeja ceļā gan nākas liet daudz sviedru, taču galvenais, ka arī šis puisis grib spēlēt hokeju augstā līmenī.
Nolanam patīk tie, kuri grib, tie, kam acīs deg cīņas dzirkstelīte. Un treneris ir pārliecināts, ka tādu puišu Latvijā netrūkst un ka tuvāko gadu laikā izlasē parādīsies vēl citi līdz šim plašākai publikai mazāk zināmi talanti, kuri šobrīd ir tikai jauniešu (17-18 gadi) vecumā.
Ko izlems Lipmans?
Šobrīd gan nav zināms, vai Nolanam tiks dota iespēja sākt, manuprāt, veiksmīgi iesākto darbu. Līgums ar LHF bijušajam Nacionālās hokeja līgas (NHL) gada labākajam trenerim beidzas 1.jūnijā, bet LHF vadonis Kirovs Lipmans pēc čempionāta bija noslēpumains – sak, potenciālu redzējām, bet uzdevums, vienalga, nav izpildīts.
Pie sarunu galda abas puses sēdīšoties jūnijā, taču nav pārliecības, vai Lipmans jau nekaļ citus plānus. LHF prezidents publiski paziņoja, ka Nolanam jau esot darba piedāvājumi no diviem NHL klubiem, ka viņa pakalpojumos ieinteresētas arī komandas no Eiropas, savukārt Nolans bez minstināšanās sacīja: man neviens nav zvanījis, nekas nav piedāvāts. Galvenais, ka kanādietis ir gatavs turpināt darbu Latvijā, jo strādāt ar valstsvienību viņš uzskata par godu un privilēģiju, kas ne katram karjerā tiek dota.
"Jākļūst par spēlētājiem, kas laukumā dodas nevis nezaudēt, bet uzvarēt."
Nolans par aizvadīto gadu jutis gandarījumu un saskata potenciālu komandā, ja vien hokejisti turpinās augt un mainīt savu psiholoģiju – no spēlētājiem, kas laukumā dodas nezaudēt, kļūstot par hokejistiem, kas uz ledus kāpj, lai pretiniekus uzvarētu. Savukārt paši hokejisti, vismaz lielākā daļa no šīs izlases, par treneri ir, neteiksim, sajūsmā, bet patīkami pārsteigti. Piemēram, Kaspars Daugaviņš tā arī pateica: viņš (Nolans) ir unikāls psihologs, kurš māk iedvesmot.
Pirms mainīt darba zirgus, Lipmanam vajadzētu izvērtēt vēl kādu niansi – nākamsezon Rīgā no 7. līdz 10.februārim notiks 2014.gada olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrs, kurā Latvijas izlase, sacenšoties ar Franciju, Kazahstānu un kādu no priekškvalifikācijas turnīra veiksminiekiem, ceturto reizi pēc kārtas lūkos tikt uz ziemas olimpiskajām spēlēm. Ir ļoti riskanti izlasē atkal ielikt kādu jaunu galveno treneri, kam būtu pavisam maz laika, lai sagatavotu komandu šim atbildīgajam turnīram. Kāpēc lai iesākto neturpinātu Nolans, kurš situāciju jau iepazinis, izpratis un pats galvenais – arī pieņēmis?
Rīgas "Dinamo" pienesums
Norises Latvijas izlasē pēdējos četros gados ir cieši saistītas ar valsts lielklubu Rīgas "Dinamo", no kura nāk valstsvienības spēlētāju kodols. Savulaik izlases galvenie spēki darbu meklēja un spēlēja ārzemēs, tagad lielākajai daļai ir iespēja visu sezonu būt vienkopus. Jebkurš treneris pateiks, ka tas izlasei ir liels pluss un tā tam būtu jābūt arī Latvijas valstsvienības kontekstā.
Diemžēl šis čempionāts šo aksiomu – laba bāzes komanda=spēcīga izlase – īsti neattaisnoja. Jo no Latvijas izlases pasaules čempionātā 11 gūtajiem vārtiem tikai trīs bija "dinamiešu" rēķinā (vēl trīs vārtus iemeta "Dinamo" hokejists Indrašis). Taču, ja jau viņus uzskata par līderiem, tad pienesumu gribējās lielāku. Ne velti pēc spēles ar Dāniju Nolans nekautrējās pateikt, ka līderiem ir jābūt līderiem katrā spēlē. Uzvārdus viņš neminēja, taču nākamajā cīņā pirmā maiņa spēlēja jau citā veidolā.
"Izlasē ar motivāciju nedrīkstētu būt problēmām."
Daļa taisnības būs tiem, kas uzskata, ka spices gala "dinamiešus" ir samaitājis pieprasījums Kontinentālajā hokeja līgā. Miķelis Rēdlihs un Jānis Sprukts uz čempionātu devās jau ar parakstītiem līgumiem Krievijā, labi atalgots darbs ir nodrošināts arī citiem tepat, Latvijā. Puiši nav izsalkuši, bet labi situēti un ilgtermiņā nodrošināti. Tas nenozīmē, ka "dinamieši" necīnījās vai bija vienaldzīgi. Nē, sitās un pārdzīvoja par neveiksmēm tāpat kā citi, bet vēl ir arī stipri jāgrib, lai tās labās lietas notiek. Ir arī pretēji piemēri – Armands Bērziņš šobrīd ir bez līguma, un viņa vēlmi sevi parādīt, lai arī ne viss sanāk kā gribētos, var redzēt uzreiz.
Izlasē ar motivāciju nedrīkstētu būt problēmām, un te ir darbs federācijai, kam skaidri jādefinē – ja negrib spēlēt izlasē, nelūdzamies, ņemam citus, kuri to grib. Tāpat nav skaidras sadarbības starp Rīgas "Dinamo" un LHF, un izskatās, ka nākotnē būs vēl lielāki sarežģījumi, jo abu organizāciju vadoņi atkal, šķiet, ierāpušies katrs savos ierakumos.
Pēc gada uz Helsinkiem
Kārtējo reizi vasara Latvijas hokeja izlases sakarā solās būs interesanta, jo vispirms jātiek skaidrībā ar galveno treneri. Pēc tam sekos plānu veidošana nākamajai sezonai. Jau šobrīd ir daži uzmetumi – novembrī plānotas pārbaudes spēles Rīgā ar Krievijas hokejistiem, bet decembrī tiek plānots pārbaudes turnīrs Francijā. Par februāra olimpisko kvalifikāciju jau minēju. Kārtējais aplis noslēgsies, kā katru gadu, pavasarī, kad Latvijas izlase jau 17.reizi pēc kārtas(!) spēlēs augstākajā divīzijā.
2013.gadā valstsvienība mēros ceļu uz Somijas galvaspilsētu Helsinkos. Pretiniekos būs aktuālie pasaules čempioni un vicečempioni – Krievijas un Slovākijas hokejisti. Pie favorītiem, protams, skaitāmi mājinieki somi, kuri IIHF rangā ieņem otro vietu, kā arī ASV izlase (rangā 7.vieta), jo abas izlases ceturtdaļfinālā spēlēja arī šogad. Tāpat kā Stokholmā, arī pēc gada spēlēsim pret Vāciju, kas alks reabilitēties. Pretiniekos būs arī Francija, kas šogad sagādāja pārsteigumu un turnīra tabulā bija vienu vietu augstāk par mūsējiem. No pirmās divīzijas klāt nāk Austrija, kas mums dažreiz spējusi sāpīgi iekost (1999.gadā Norvēģijā). Uz papīra nav šaubu, elitē jāpaliek bez problēmām, veiksmes gadījumā sasniedzams ir ceturtdaļfināls. Tātad, tāpat kā līdz šim, būs interesanti.
