Sākot ar septembri, labdarības organizācija Ziedot.lv dalīs pārtikas grozus iedzīvotājiem, kuri krīzes dēļ palikuši bez iespējas nodrošināt sev ikdienas iztiku.
Palīdzība būs galvenokārt domāta ģimenēm ar bērniem, kuras skāris bezdarbs, kā arī bezdarbniekiem, kuriem beidzies bezdarbnieka pabalsts. Vienā pārtikas pakā tiks iekļauti produkti aptuveni 8,5 latu vērtībā - putraimi, griķi, auzu pārslas, kartupeļi, milti, eļļa, cukurs. Turklāt, lai nodrošinātu pārtikas iegādi ziedot.lv sākusi veidot pārtikas banku ar devīzi "Paēdušai Latvijai!". Savu ieguldījumu pārtikas bankā aicināts sniegt ikviens Latvijas iedzīvotājs, zvanot uz ziedojumu tālruni un ziedojot vienu latu.
Man tiešām būtu grūti iedomāties kādu citu „sarkano līniju”, kas būtu vēl sarkanāka par šo. Principā, tālāk vairs nav kur..
Varētu sevi mierināt ar domu, ka vairums Latvijas iedzīvotāju pagaidām vēl kaut kā ķepurojas un šī palīdzība būs nepieciešama tikai retajam. Taču ir jāsaprot, ka rudenī beigsies jau tā niecīgie sezonas darbi un pagaidām pierimusī bezdarba līkne nepielūdzami turpinās virzīsies augšup.
Vienīgie, kuru intonācijā šobrīd joprojām dzirdams vājš optimisms, ir Nodarbinātības valsts aģentūra, kas operē tikai ar reģistrētā bezdarba cipariem — 132 tūkstoši jeb 11,8% no darbspējīgajiem. Es gan gribētu iebilst! Oficiālie skaitļi nekad nav atspoguļojuši reālo situāciju, jo vairums ilgstošo bezdarbnieku, kuri jau sen kā zaudējuši ticību valsts atbalstam, ir pārtraukuši nepazemoties, katru mēnesi stāvot garās rindās un ievelkot ķeksīti pie nenovēršamā „joprojām bez darba”. Domāju, ka Nodarbinātības valsts aģentūra nevar nezināt šo atziņu, taču par to joprojām neviens nerunā un, vēloties situāciju padarīt iluzori labklājīgāku, ar patiesajiem cipariem neviens dienests neoperē.
Tiesa, pat oficiālie dati ir pietiekoši neiepriecinoši: pusgadu un ilgāk bez darba ir aptuveni 30 tūkstošie cilvēku. Ja pie tā vēl pierēķina uz nabadzības sliekšņa nonākušos lauciniekus, pensionārus, ar 150 latiem izdzīvot spiestos pedagogus, mediķus, savulaik veiksmīgos klerkus, kuru algas no četrciparu summām sarukušas līdz paņemtā kredīta apjomiem... Iespējams, ka rudenī pārtikas grozs būs nepieciešams vairākiem simtiem tūkstošu...
Ko par to saka valsts pārvalde? Neko. Jo pārtikas bankas ideja ir vēl nebijis precedents Latvijas jauno laiku vēsturē. Principā — pašpalīdzības kustība, privāta iniciatīva, kas, nesagaidot atbalstu no valsts, izlēmusi rīkoties, kamēr vēl nav par vēlu.
Par to, ka rudens un ziema daudziem Latvijas iedzīvotājiem būs nepārvarami grūts laiks, visi runā jau mēnešiem — sākot ar Labklājības, Zemkopības, Ekonomikas ministriju, beidzot ar pašvaldību sociālajiem dienestiem. Konsekvences? Nekādas. Parunāja, pabiedēja, apnika... Tikmēr bezdarbnieku un pensionāru niecīgie iekrājumi, ja kādam tādi vispār bijuši, ir apēsti un tālāk iestājas... jā, elementārs bads. Varētu šķists: skaļi, patētiski vārdi. Taču šī, nu, reiz ir tā „sarkanā līnija”, pie kuras nostājoties, neiespējamais ir kļuvis par dzīves realitāti. Un, pat, ja Latviju šķiet absurdi salīdzināt ar Āfrikas valstīm, tālu jau humanitārās pārtikas dalīšanas mēs vairs neesam.
