Kopš svētdienas klēpjdatorā iestrēgušais emuārs ar turpinājumiem
Lūdzu, pastāstiet man, kā nauda var pelnīt naudu?! Ak, jūs tam ticat, un jūs pat zināt, kā tas notiek?! Arī es agrāk lētticīgi ticēju, ka tā laikam notiek. Varbūt gluži ticības jautājums tas nebija, bet šādu lozungu pieņēmu garāmejot, bez apšaubīšanas, darba un mājas dzīvē pielāgojoties apkārtējiem finanšu spēles noteikumiem. Šodien esmu kritisks un skeptisks, pat nīgrs. Punktu pielika Bernarda Madofa afēra, ko jau dēvē par visu laiku lielāko krāpšanu un par ko dīvainā kārtā pie mums maz runā.
Gandrīz katru dienu uzrodas mazāka vai lielāka slavenība, mazāka vai lielāka finanšu institūcija, kura pazaudējusi ietaupījumus vai ieguldījumus Madofa fondos. Finansisti, žurnālisti un blogotāji uzdod jautājumu - kā gan tas varēja nesodīti notikt desmit gadu garumā? Krāpnieks pat tiek dēvēts par psihopātu vai sociopātu. Daudzi atriebīgi burkšķ, ka viņam vieta aiz restēm, nevis glaunā mājas arestā ar identifikācijas rokassprādzi.
Mani piesaistīja stāsts par rakstnieci un mākslinieci Aleksandru Penniju, kura pirms daudziem gadiem nopelnījusi gana, nolēmusi dzīvot no naudas augļiem un uzticējusi visu naudu Madofam. Tagad, kad zaudējusi visus ietaupījumus, viņa lieto metaforu par siera suflē un saka:
Viss cēlās. Mēs visi cēlāmies. Māju tirgus cēlās. Bernija Madofa nauda, tādu pašu cilvēku kā es nauda, pelnīja deviņus desmit procentus. Bija neticamas ekonomiskās izaugsmes aina. Un es domāju, ka vienlaicīgs akciju tirgus un Bernija Madofa sabrukums ir patiešām simbolisks, jo sistēma ir vainīgā. Madofs ir sistēmas simbols, bet kaut kas pavisam nav kārtībā ar sistēmu. Un līdzīgi ieguldījumiem, arī siera suflē saplok.
Kāds runcis vai lapsa iespraucies pa vidu starp „liekās” naudas īpašnieku un īsto naudas pelnītāju, lai piestāstītu pilnas ausis par brīnumu laukiem, par saviem uzticamajiem talantiem un pie reizes pakratītu kārtējo pinokio aiz kājām, lai no mutes labprātīgi izbirtu pāris naudiņas „ieguldījumu speciālistam".
Daudzi „lētticīgās” Pennijas kundzes bloga komentētāji aizkaitināti mudina viņu beigt čīkstēt un atsākt strādāt. Viņas kritiens no elitāras sabiedrības dāmas līdz „pauninieces” stāvoklim nav aizkustinājis lasītājus. No saistošās domu apmaiņas var izlobīt simbolisku vēstījumu, kas atgādina sen zināmo – naudu rada cilvēka izdoma un darbs, pārdotās preces un pakalpojumi, nevis solījumi pavairot tavu lieko naudu par tik un tik procentiem gadā.
Nav jau grūti sarēķināt, ka modernajiem runcim un lapsai, maksājot tev deviņus procentus gadā no tavas paša naudas, būtu laiks vazāt tevi aiz deguna veselus 11 gadus, pie reizes neaizmirstot sevi. Ja tādu pinokio ir simtiem vai tūkstošiem* un vēl pastāv iespējas paspēlēties ar viņu naudu biržās vai bankās, kāda gan bēda.
Šodien mēs visi – tie, kuri tiek atlaisti no darba, tie, kuri meklē darbu, bet nevar atrast, tie, kuri cenšas jebko pārdot, bet neviens nepērk, tie, kuri meklē naudu, lai sāktu jaunu biznesu, bet neatrod, tie, kuri domāja, ka viņiem kaut kas ir, bet šodien tas nav nekas – lielā mērā varam būt „pateicību parādā” globālajam Pinokio sindromam.
* Jau 1992. gadā Madofa partneri bija piesaistījuši 3200 klientu 441 miljonu dolāru.
Lūdzu, pastāstiet man, kā nauda var pelnīt naudu?! Ak, jūs tam ticat, un jūs pat zināt, kā tas notiek?! Arī es agrāk lētticīgi ticēju, ka tā laikam notiek. Varbūt gluži ticības jautājums tas nebija, bet šādu lozungu pieņēmu garāmejot, bez apšaubīšanas, darba un mājas dzīvē pielāgojoties apkārtējiem finanšu spēles noteikumiem. Šodien esmu kritisks un skeptisks, pat nīgrs. Punktu pielika Bernarda Madofa afēra, ko jau dēvē par visu laiku lielāko krāpšanu un par ko dīvainā kārtā pie mums maz runā.
Gandrīz katru dienu uzrodas mazāka vai lielāka slavenība, mazāka vai lielāka finanšu institūcija, kura pazaudējusi ietaupījumus vai ieguldījumus Madofa fondos. Finansisti, žurnālisti un blogotāji uzdod jautājumu - kā gan tas varēja nesodīti notikt desmit gadu garumā? Krāpnieks pat tiek dēvēts par psihopātu vai sociopātu. Daudzi atriebīgi burkšķ, ka viņam vieta aiz restēm, nevis glaunā mājas arestā ar identifikācijas rokassprādzi.
Mani piesaistīja stāsts par rakstnieci un mākslinieci Aleksandru Penniju, kura pirms daudziem gadiem nopelnījusi gana, nolēmusi dzīvot no naudas augļiem un uzticējusi visu naudu Madofam. Tagad, kad zaudējusi visus ietaupījumus, viņa lieto metaforu par siera suflē un saka:
Viss cēlās. Mēs visi cēlāmies. Māju tirgus cēlās. Bernija Madofa nauda, tādu pašu cilvēku kā es nauda, pelnīja deviņus desmit procentus. Bija neticamas ekonomiskās izaugsmes aina. Un es domāju, ka vienlaicīgs akciju tirgus un Bernija Madofa sabrukums ir patiešām simbolisks, jo sistēma ir vainīgā. Madofs ir sistēmas simbols, bet kaut kas pavisam nav kārtībā ar sistēmu. Un līdzīgi ieguldījumiem, arī siera suflē saplok.
Kāds runcis vai lapsa iespraucies pa vidu starp „liekās” naudas īpašnieku un īsto naudas pelnītāju, lai piestāstītu pilnas ausis par brīnumu laukiem, par saviem uzticamajiem talantiem un pie reizes pakratītu kārtējo pinokio aiz kājām, lai no mutes labprātīgi izbirtu pāris naudiņas „ieguldījumu speciālistam".
Daudzi „lētticīgās” Pennijas kundzes bloga komentētāji aizkaitināti mudina viņu beigt čīkstēt un atsākt strādāt. Viņas kritiens no elitāras sabiedrības dāmas līdz „pauninieces” stāvoklim nav aizkustinājis lasītājus. No saistošās domu apmaiņas var izlobīt simbolisku vēstījumu, kas atgādina sen zināmo – naudu rada cilvēka izdoma un darbs, pārdotās preces un pakalpojumi, nevis solījumi pavairot tavu lieko naudu par tik un tik procentiem gadā.
Nav jau grūti sarēķināt, ka modernajiem runcim un lapsai, maksājot tev deviņus procentus gadā no tavas paša naudas, būtu laiks vazāt tevi aiz deguna veselus 11 gadus, pie reizes neaizmirstot sevi. Ja tādu pinokio ir simtiem vai tūkstošiem* un vēl pastāv iespējas paspēlēties ar viņu naudu biržās vai bankās, kāda gan bēda.
Šodien mēs visi – tie, kuri tiek atlaisti no darba, tie, kuri meklē darbu, bet nevar atrast, tie, kuri cenšas jebko pārdot, bet neviens nepērk, tie, kuri meklē naudu, lai sāktu jaunu biznesu, bet neatrod, tie, kuri domāja, ka viņiem kaut kas ir, bet šodien tas nav nekas – lielā mērā varam būt „pateicību parādā” globālajam Pinokio sindromam.
* Jau 1992. gadā Madofa partneri bija piesaistījuši 3200 klientu 441 miljonu dolāru.
