Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
3. martā Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē tika izskatīts likumprojekts “Par Latvijas Republikas rīcību gadījumos, kad kāda cita Eiropas Savienības dalībvalsts lemj par Latvijas pilsoņa izdošanu trešajai valstij kriminālvajāšanai”. Tā galvenais mērķis ir aizsargāt Latvijas pilsoņu intereses procesos, kas saistīti ar izdošanu kriminālvajāšanai uz trešo valsti, kā arī panākt pēc iespējas ātrāku Latvijas pilsoņa nogādāšanu kriminālvajāšanai Latvijā. Lai gan mērķis ir labi domāts, piedāvātais risinājums atbildīgo iestāžu ieskatā vērtējams pretrunīgi.
Eiropas Savienības (ES) pilsoņu izdošanu kriminālvajāšanai ES tiesiskajā telpā nosaka 2002. gada 13. jūnija Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (Pamatlēmums 2002/584/TI). Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz viena dalībvalsts citai dalībvalstij, lai tā apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanai, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
Pamatlēmums 2002/584/TI domāts tieši tiem gadījumiem, kad krimināllieta ierosināta vienā ES dalībvalstī, taču personu jālūdz izdot no citas ES dalībvalsts. Šis tiesiskais mehānisms pārsvarā netiek piemērots situācijās, kad ES pilsoņa izdošanu no kādas ES dalībvalsts pieprasa trešā valsts.
Likumprojekts “Par Latvijas Republikas rīcību gadījumos, kad kāda cita Eiropas Savienības dalībvalsts lemj par Latvijas pilsoņa izdošanu trešajai valstij kriminālvajāšanai” tapis ārkārtas apstākļos, mēģinot palīdzēt Latvijas pilsonei Kristīnei Misānei. Likumprojekta veidotāji norādījuši uz problēmām šajā jomā, īpaši situācijās, kurās personas ārvalstīs izdarītais noziegums pēc Latvijas likumdošanas paredz mazāku sodu nekā 12 mēneši.
Tāpēc likumprojektā iekļauts pienākums Ģenerālprokuratūrai nepieciešamības gadījumā pārkvalificēt nodarījumu pēc tāda Krimināllikuma panta, kas atbilstu formālajām Pamatlēmuma 2002/584/TI prasībām un būtu uzskatāms par samērīgu un atbilstošu pašam Pamatlēmuma 2002/584/TI garam kopsakarā ar ES tiesību pamatprincipiem un ES primārajiem tiesību aktiem.
Likumprojekts paredz – tiklīdz Latvijas Republikas kompetentās iestādes saņem informāciju no citas ES dalībvalsts par Latvijas Republikas pilsoņa aizturēšanu izdošanai uz trešo valsti, tām jāievēro:
Tāpat likumprojekts paredz, ka Ģenerālprokuratūra ne vēlāk kā 48 stundu laikā no informācijas saņemšanas brīža izdod Eiropas apcietinājuma orderi ar mērķi pilsoni nodot Latvijas Republikai, kur pret to tiek uzsākta kriminālvajāšana.
Paredzēts, ka, izdodot Eiropas apcietinājuma orderi, Ģenerālprokuratūra pārbauda, vai pastāv visi minētie apstākļi:
Likumprojekts paredz, ka Ģenerālprokuratūra (tikai Eiropas apcietināšanas ordera izdošanas vajadzībām) pārkvalificē attiecīgo noziedzīgo nodarījumu uz tam pēc iespējas līdzīgāko noziedzīgo nodarījumu, par kuru maksimālais brīvības atņemšanas soda mērs Latvijā atbilst Pamatlēmumā 2002/584/TI noteiktajām vajadzībām, ja tiek konstatēts, ka:
Vairākas iestādes izteikušas viedokli par likumprojektu.
Piemēram, Tieslietu ministrija norāda, ka izprot apsvērumus, kas bijuši par pamatu likumprojekta izstrādei, tomēr saskata vairākas būtiskas nepilnības likumprojektā ietvertajā regulējumā. Tajā ietvertie jautājumi pēc savas būtības ir kriminālprocesuāli jautājumi, un tie būtu risināmi Kriminālprocesa likuma ietvaros. Papildus Tieslietu ministrija norāda, ka ir uzsākts darbs pie starpinstitucionāla sadarbības memoranda izstrādes Tieslietu ministrijas, Ārlietu ministrijas, Ģenerālprokuratūras, kā arī to izmeklēšanas iestāžu starpā, kas realizē starptautisko sadarbību, lai uzlabotu komunikāciju saistībā ar Latvijas valstspiederīgo tiesību un interešu nodrošināšanu krimināltiesību jomā, arī gadījumos, kad tiek saņemts trešās valsts lūgums par Latvijas valstspiederīgā izdošanu. Tieslietu ministrijas ieskatā likumprojektā formulētie interešu principi attiecas uz sadarbības memoranda priekšmetu.
Arī Latvijas Universitātes (LU) Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras atzinumā par likumprojektu norādīts – lai gan pēc būtības var piekrist likumprojektā ietvertajiem principiem, kā Latvijas institūcijām būtu jārīkojas, lai aizsargātu Latvijas pilsoņus, varētu diskutēt par to, vai likumprojektā noteiktā rīcība būtu regulējama atsevišķā likumā vai arī būtu jāveic grozījumi Kriminālprocesa likumā, kurā jau pastāv “C” daļa “Starptautiskā sadarbība krimināltiesiskajā jomā”. Tāpat LU uzsver, ka likumprojektā ietvertās normas pēc būtības Ģenerālprokuratūrai uzliek par pienākumu rīkoties prettiesiski – nevis pārkvalificējot noziedzīgo nodarījumu atbilstoši nodarījuma sastāvam, bet gan “piemeklējot” līdzīgu Krimināllikuma pantu, lai iespējamā sankcija atbilstu izdošanas lūguma kritērijiem.
Savos atzinumos šādus un vēl citus argumentus norādījusi arī Ārlietu ministrija un Ģenerālprokuratūra. Ģenerālprokuratūras atzinumā uzsvērts – detalizēti iepazīstoties ar likumprojekta saturisko tvērumu, rodas pamatotas šaubas par tā atbilstību arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 17. pantam, kas paredz ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizliegumu. Tiek radīts iespaids, ka likumprojekts faktiski atbalsta tajā paredzēto darbību izpildē iesaistītajām personām ignorēt Krimināllikuma 290. un 291. pantā noteikto atbildību.
Apkopojot par likumprojektu saņemto informāciju, Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins sēdes noslēgumā uzsvēra pamatjautājumu, par ko jāizšķiras – vai ir vajadzība pēc speciāla likuma, vai tomēr normas var iestrādāt Kriminālprocesa likumā, papildus izveidojot starpinstitucionālus sadarbības instrumentus.
“Iedomāsimies, ka trešā valsts uzsāk kriminālprocesu pret Latvijas pilsoni par autortiesību pārkāpumu un vēlas šo cilvēku sodīt. Mūsu prokuratūra likumā izlasa – mums par to nav nekādas kriminālatbildības, tas ir administratīvais pārkāpums. Bet saskaņā ar šo likumprojektu prokuratūrai būtu jāuzsāk process tikai tāpēc, ka likums to paredz. Tā nedrīkst būt.
Otra daļa, kas vērsta uz sadarbības veicināšanu, ir ļoti vērtīga, un tā būtu jāattīsta. Paldies institūcijām par priekšlikumiem, bet tās arī norāda uz riskiem. Ja deputāti tomēr nolems virzīt šo likumprojektu, tad, lūdzu, ņemiet vērā, ka tajā ir vairākas būtiskas problēmas,” uzsver A. Judins.
“Nevar apgalvot, ka Kristīnes Misānes gadījums ir atrisināts un viss būtu kārtībā. Nav kārtībā, un redzam, ka risinājums prasīja ilgu laiku. Ja mums būtu skaidrāks regulējums, tas būtu efektīvāks,” uzskata A. Judins. Tādēļ, pēc viņa domām, Kriminālprocesa likumā vispirms vajadzētu skaidri noteikt, kā un cik ātri šādās situācijās rīkoties.
Sēdes noslēgumā tika lemts dot uzdevumu Tieslietu ministrijas darba grupai izvērtēt visus pieejamos materiālus un līdz 15. aprīlim iesniegt apakškomisijai konkrētus priekšlikumus, kādas izmaiņas jāveic Kriminālprocesa likumā. Pēc pusotra mēneša jautājums tiks izskatīts atkārtoti.
