Kas vērsās Satversmes tiesā?
Pieteikuma iesniedzējs šajā lietā ir fiziska persona, kurai tika anulēts būvprakses sertifikāts, pamatojoties arī uz apstrīdētajām normām.
Kāda ir lietas būtība?
Apstrīdētās normas paredzēja, ka, izstrādājot būvprojektu, personai ir jāizmanto bijušās PSRS būvnormatīvi līdz tam brīdim, kamēr tiks izstrādāti un apstiprināti Latvijas nacionālie būvnormatīvi. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņam bija uzlikts pienākums ievērot savā profesionālajā darbībā šos būvnormatīvus, taču šīs normas nebija pieejamas. Respektīvi, tās nebija publicētas oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” un nebija arī pieejamas valsts valodā.
Ko šajā lietā vērtēja Satversmes tiesa?
Satversmes tiesa vispirms vērtēja Ministru kabineta lūgumu lietā izbeigt tiesvedību, jo apstrīdētās nomas bija zaudējušas spēku un šobrīd ir izstrādāti Latvijas nacionālie būvnormatīvi. Tiesa uzsvēra, ka fakts, ka apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku, var būt pamats tiesvedības izbeigšanai, taču ir jāvērtē, vai nav apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt. Konkrētajā lietā jāņem vērā tas, ka lieta ir ierosināta pēc fiziskas personas konstitucionālās sūdzības un arī persona bija lūgusi šīs normas atzīt par spēkā neesošām ar noteiktu brīdi pagātnē.
Līdz ar to Satversmes tiesa konstatēja, ka apstāklis, ka normas ir zaudējušas spēku, nevar būt pamats tiesvedības izbeigšanai, jo tas nevar novērst iespējamo pamattiesību aizskārumu personai.
Tālāk Satversmes tiesai bija jānoskaidro, kā ir izpaudies konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizskārums un ar kuru brīdi aizskārums ir iestājies. Satversmes tiesa vispirms atklāja 90. panta saturu, pasakot, ka no šī panta izriet – ikvienai personai jābūt pienācīgi informētai par tās tiesībām un pienākumiem. Tātad ikvienai tiesību normai jābūt pietiekami skaidrai, paredzamai un pieejamai.
Saistībā ar pamattiesību aizskārumu pieteikuma iesniedzējs bija norādījis, ka viņam, izstrādājot būvprojektu, bija jāievēro no apstrīdētajām normām izrietošie pienākumi, bet viņam šīs normas neesot bijušas pieejamas.
Pieteikuma iesniedzējs arī norādīja, ka aizskārums viņa pamattiesībām radās tajā brīdī, kad viņam tika anulēts būvprakses sertifikāts. Taču Satversmes tiesa norādīja, ka tiesību normas piemērošana ir tikai viens no gadījumiem, kad personas pamattiesības var tikt aizskartas.
Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi?
Satversmes tiesa, ņemot vērā konstitucionālo sūdzību un arī konstitucionālās sūdzības iesniedzēja viedokli lietā, konstatēja, ka pienākums īstenot apstrīdētās normas personai radās, jau izstrādājot būvprojektu. Persona šo pienākumu apzinājās un, kā pati skaidroja, būvprojektā norādīja, ka tajā izmantotas apstrīdētās normas, tāpēc ka konkrētās normas uzlika šādu pienākumu, lai gan šo normu saturs personai neesot bijis pieejams.
Satversmes tiesa uzsvēra, ka profesionālajā darbībā, kas saistīta ar paaugstinātu risku citu cilvēku un sabiedrības interesēm, ir ļoti būtiski, lai iesaistītās personas būtu informētas par viņu tiesībām, pienākumiem un savlaicīgi rīkotos, ja nav pieejams attiecīgo normu saturs.
Satversmes tiesa secināja – ja personai, kā konkrētajā gadījumā, izstrādājot būvprojektu, valsts bija uzlikusi imperatīvu pienākumu ievērot normas, kuru saturs personai, viņasprāt, nebija pieejams, jau tajā brīdī radās pamattiesību aizskārums – un viņai bija jāvēršas Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību.
Šajā gadījumā no lietas materiāliem Satversmes tiesa var konstatēt, ka atbilstoši paskaidrojuma rakstam pie būvprojekta šāds pienākums konstitucionālās sūdzības iesniedzējam radās līdz 2010. gada 7. jūnijam, taču konstitucionālā sūdzība iesniegta tikai 2018. gada 21. jūnijā. Līdz ar to Satversmes tiesa konstatēja, ka nokavēts Satversmes tiesas likumā noteiktais 6 mēnešu termiņš konstitucionālās sūdzības iesniegšanai.
Ko nosprieda Satversmes tiesa?
Satversmes tiesa nolēma izbeigt tiesvedību šajā lietā, jo sūdzības iesniedzējs bija nokavējis termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai.
Kāda ir šī sprieduma nozīme un ietekme uz sabiedrību?
Šis Satversmes tiesas lēmums izskaidro, kurš brīdis ir uzskatāms par pamattiesību aizskāruma brīdi gadījumā, ja personai nav pieejama tiesību norma, ar kuru valsts tai ir uzlikusi imperatīvus pienākumus.